Revolūcija hokejā. Izdevīga hokejam

Pirmās četras no katras grupas izspēlēs 1/4 finālus, sacenšoties A1 un A4, A3 un A2, kā arī B1 un B4, B2 un B3 un tikai pusfinālā būs jāspēlē ar otras grupas komandām. Komandām, kas ierindosies no 5. līdz 7. vietai, čempionāts būs beidzies, bet 8. vietas ieguvēji elites grupu atstāj. Ar šādu priekšlikumu jau pirms septiņiem astoņiem gadiem pie IIHF vērsās Austrija, taču toreiz Fāzela kantoris šo iniciatīvu noraidīja. Nu, kad par to iestājās zviedri un somi, visas durvis vaļā. Kopējais spēļu skaits pieaugs no 56 līdz 64.

Šim lēmumam ir ļoti daudz plusu. Tagad jebkuras izlases fani zinās savas valstsvienības kalendāru septiņām spēlēm un čempionātu organizatoriem būs vieglāk realizēt biļetes. Katrai izlasei par vienu pieaug spēļu skaits, turklāt samazinās nejaušības faktors. Ja nākamgad Bratislavā un Košicē spēlētu pēc šīs sistēmas, vienā grupā būtu Krievija (1. vieta IIHF rangā), Somija (4.), Čehija (5.), Slovākija (8.), Vācija (9.), Latvija (12.), Dānija (13.) un Slovēnija (19.), bet otrā grupā - Kanāda (2.), Zviedrija (3.), ASV (6.), Šveice (7.), Baltkrievija (10.), Norvēģija (11.), Austrija (14.) un Francija (15.).

Nu, kad ir četras grupas pa četri, apakšgalā visu izšķir viena spēle: Latvija - Dānija, Norvēģija - Austrija, Francija - Baltkrievija, Slovēnija - Vācija, un ir iespējams autsaideru turnīrā nonākt relatīvi stiprai komandai (šogad ASV) un, ja starp tām ir arī nākamā čempionāta rīkotāji, tad pārējās trīs komandas cīnās par vienu vietu un no elites pat uz diviem čempionātiem var izkrist arī Vācija. Šādā astoņu izlašu turnīrā spēles svarīgas būs arī pirmajam četriniekam - lai jau 1/4 finālā nesaskrietos ar otras grupas spēcīgāko.

Šī astoņu komandu koncepcija ir izdevīga arī finansiāli, jo nu viens astoņnieks var autonomi spēlēt Bratislavā, otrs - Budapeštā, vai Rīgā un Viļņā, Prāgā un Bratislavā, Minhenē un Vīnē utt. Būtībā gandrīz visi šī gadsimta pasaules čempionāti tādi arī bijuši, izņemot 2000. gadu Pēterburgā un 2006. gadu Rīgā, kad turnīrs notika vienā pilsētā. Daļēji tas attiecas arī uz 2007. gadu, jo Maskava un Mitišči tomēr ir blakus. Bet pārējie astoņi turnīri notika pilsētās, starp kurām attālums nav tik mazs: Ķelne un Nirnberga (2001.), Karlstāde un Gēteborga (2002.), Turku un Helsinki (2003.), Prāga un Ostrava (2004.), Insbruka un Vīne (2005.), Kvebeka un Halifaksa (2008.), Berne un Cīrihe (2009.), Ķelne un Manheima (2010.).

Atceros, 2008. gadā Halifaksā jutāmies kā otrās šķiras sacensībās, tāpat bija krieviem 2004. gadā - aizvadījuši sešas spēles Ostravā un netiekot play-off, viņi būtībā spēlēja kaut kur kolhozā un lielā turnīra (Prāga) gaisotni nemaz neizjuta. Tas pats šogad bija ar Latvijas izlasi - Manheimā varbūt arī nebija slikti, bet īstais čempionāts notika Ķelnē. Tā kā pēc būtības jau sen notiek divi turnīri vienā čempionātā un ir jābūt baigam hokeja fanam, lai, piemēram, no Halifaksas ar lidmašīnu trauktos uz Kvebeku - uz ne savas valsts izlases spēlēm.

Portorožā pieņemti vēl vairāki būtiski lēmumi. Tagad jau ar pirmajām spēlēm katra izlase drīkstēs čempionātam pieteikt 25 spēlētājus, līdz šim bija 23 (20+3). Nolemts arī, ka turpmāk U-20 čempionātos elites grupu atstāj tikai viena komanda, kā arī notiek reorganizācija 1. divīzijā junioriem - tā tiks dalīta divās grupās, izlases, kuras rangā ir no 11. līdz 16. vietai un no 17. līdz 22. Uz elites grupu, saprotams, tiks tikai no turnīra, kur sacentīsies 11. līdz 16. komandas. Reorganizācija notikusi arī t.s. Eirotūrē - turpmāk tas būs Eiropas 12 spēcīgāko izlašu turnīrs, kuru izspēlēs divu gadu laikā.