Ko "Grand Prix" posms dod Latvijas motokrosam?

Iespējams un cerams, ka pasaules čempionāta posmu rīkošana Ķegumā vairos to jauno censoņu mērķtiecību un pašatdevi, kuri pašreiz brauc vēl mazajās klasēs, cerams, ka tie piesaistīs jaunus un ambiciozus atbalstītājus braucējiem, cerams, ka pasaules motokrosa elites vērošana klātienē pamudinās vairākus zēnus aizrauties ar motokrosu un varbūt pēc vēl trim četriem gadiem jau vismaz divi trīs Latvijas motobraucēji spēkosies par vietu desmitniekā. Tagad diemžēl jāsecina to, ko jau zinājām - tikai Matīss Karro MX2 klasē ir spējīgs iebraukt desmitniekā, bet visi pārējie no tā ir tālu. Var, protams, pasmīnēt par to, ka lielākā daļa pārējo Latvijas braucēju veido diezgan blāvu fonu pasaules čempionāta posmā, ka uz līderu fona liela daļa no viņiem izskatās gandrīz vai kā hobija klašu braucēji, par to, ka Eiropas čempionātā MX2 klasē abi mūsu puiši bija kā uz citas planētas nokļuvuši, taču labāk no tā nepaliks un turklāt puiši paši pie tā nemaz nav vainīgi un nebūtu to pelnījuši. Redzējām, ka potenciāli, piemēram, Dāvis Ivanovs arī var pabraukt MX2 klasē tuvu pirmajam desmitniekam, ka ar labu startu var otrā desmita vidū MX1 klasē būt Niks Apfelbaums un droši vien varētu vēl vairāki labākie jaunie motobraucēji. Jautājums tikai - cik apļus varētu... Nav iespējams, braucot gandrīz tikai pašmāju motokrosos, būt gatavam pienācīgi braukt pasaules čempionātā. Tas ir pierādīts jau sen pirms Matīsa Karro, to savulaik jau pierādīja gan Kristers Serģis un Artis Rasmanis ekipāžu klasē, gan Lauris Freibergs solo motociklu klasē. Cita ceļa gluži vienkārši nav. Ja ieskatās, piemēram, šā gada Eiropas čempionāta posmu rezultātos, tad tur atrodami tikai dažu Latvijas motobraucēju vārdi. GP posmi nav vairojuši tos, kuri cenšas izlauzties pasaulē. "Vārāmies savā" sulā arī tāpēc, ka kādai "stiprākai dzirai" pietrūkst naudas. Aizbraukt un piedalīties starptautiskā motokrosā Beļģijā, Nīderlandē, Vācijā vai kur citur, aizbraukt un piedalīties Eiropas čempionāta posmā nebūtu tas sarežģītākais un dārgākais, bet tam vispirms vajag pienācīgi sagatavoties un tikai tad no piedalīšanās būs kāds labums. Latvijas motokrosos vien to nav iespējams izdarīt, turklāt arī motokrosā ir tā sauktais melnais darbs, kas veicams ziemā, kas veicams ikdienā starp sacensībām un tas viss prasa līdzekļus (par treneru trūkumu būtu atsevišķs stāsts). Acīmredzot jāmaina akcenti, uzsvaru liekot uz piedalīšanos sacensībās ārzemēs (ja vien grib kaut sasniegt nevis vienkārši pabraukāt) nevis uz lielāku un mazāku kausu kolekcionēšanu pašmāju mēroga motokrosos. Cita lieta - kā to izdarīt.

Savulaik, kad Lauris Freibergs brauca uzreiz aiz pirmā desmitnieka MX1 klasē, vairāki potenciāli pašmāju atbalstītāji viņam atteica palīdzību tikai tāpēc, ka...Lauris nebrauc Latvijā, ka viņš sezonas laikā tikai divas trīs reizes šeit piedalās motokrosos. Neticami, bet tā tas bija un droši vien tā tas ir arī tagad. Potenciālajiem atbalstītājiem gluži vienkārši nav interesanti iziet Eiropas apritē, jo viņi gluži vienkārši tur nav gaidīti un nevienam nav interesanti. Arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi puiši brauc sacensībās gandrīz tikai Latvijā, bet tikai "lielos svētkos" aizbrauc uz kādu tuvāko Eiropas čempionāta posmu vai kādu motokrosu kaimiņos Igaunijā vai Lietuvā. Tam vietējie atbalstītāji naudu sagrabina, viņi šeit var arī reklamēt un liela vai maza, bet kaut kāda atdeve viņiem ir. Bet Eiropā... Nav daudz Latvijā tādu potenciālo atbalstītāju (turklāt nebūt ne lētajā motokrosā), kuri būtu gatavi iziet Eiropā, kuri caur sportu un šajā gadījumā caur motokrosu būtu gatavi (un tātad arī gribētu) sevi reklamēt tālāk aiz Latvijas robežām gan uz Rietumiem, gan uz Austrumiem (kas nebūt nenozīmē tikai Krieviju). Savukārt lielākā daļa no tiem, kas ir tam gatavi un kas to dara, ir jau, kā saka, sadalīti... Tā ka akcenti jāmaina ne tikai pašiem motobraucējiem. Par Paulu Jonasu, kurš šosezon ir pārliecinošs līderis kopvērtējumā Vācijas ADAC motokrosa seriālā 85 kub.cm klasē un viens no favorītiem pasaules čempionātā šajā klasē (pērn bija ceturtais), piemēram, jau ir radusies interese Vācijā un Nīderlandē, bet pagaidām nav (izņemot tos, kuri viņu jau atbalsta un kuri jau palīdz vairākus gadus) jaunas intereses Latvijā.

Tā ka nemetīsim akmeņus visu to mūsu motokrosa braucēju virzienā, kuri uz pasaules labāko un pat uz vidusmēra braucēju fona izskatījās pavāji. Katrs brauca tā, kā varēja un prata. Tā nav, ka visiem trūkst gribēšanas un mērķtiecības, gluži vienkārši apstākļi ir izveidojušies tādi, ka tie nemaz nesekmē "raušanos pasaulē". Tā ka vispirms jau visai motokrosa sabiedrībai vajadzētu kaut kādā veidā mēģināt izmantot savam sporta veidam par labu to faktu, ka pie mums notiek pasaules čempionāta posms, ka pie mums sabrauc pasaules motokrosa elite, ka pie mums, cerams, 2014. gada septembrī risināsies Nāciju motokross. Tam visam ir jānes ne tikai prestižs valstij, nauda valsts kasē un labus vārdus par Latviju ārzemēs, bet arī jaunas vēsmas Latvijas motokrosā. Tad arī pašmāju līdzjutēju Ķegumā būs daudz vairāk nekā pažreiz.