Radeviča aizgājusi, vieta – tukša...

2010. gada Eiropas čempionāts Barselonā – Radeviča uzvar, 2011. gada pasaules čempionāts Tegu – Inetai Latvijas brīvvalsts laikos pirmā medaļa (bronza), 2012. gads – līdz olimpiskajai bronzai divi centimetri... Neaizmirsīsim arī Lauras Ikaunieces negaidīto pagājušā gada bronzu septiņcīņā Eiropas čempionātā Helsinkos, un tas lielajos mačos no medaļām arī viss.

Plānojot šā gada budžetu, ar žurnāla galveno redaktoru iznāca apmēram tāda saruna:
„Maskava taču ir tepat blakus, ne kā Tegu divus gadus atpakaļ.”
„Jā, bet toreiz mēs pretendējām uz medaļām. Tagad nav zināms, vai tur vispār būs par ko rakstīt.”
Nepretendējot uz absolūto patiesību, doma ir skaidra – reāla medaļu kandidāta mums nav, bet tautai vajadzīgi varoņi, kas brauc mājās ar cēlmetālu. Protams, ja viņi nav hokejisti vai basketbolisti, taču tā ir cita svara kategorija – sporta spēles.

Šogad pirms sezonas plānojot rakstu darbus vieglatlētikā, sanāca tāda kā bakstīšanās ar krievu multfilmas pārfrāzētu hamletisko jautājumu – kurš te ir visstiprākais? Iepriekšējos gados pēc atbildes tālu nebija jāmeklē. Radeviča, viens no sezonas līderiem šķēpa mešanā Vadims Vasiļevskis, pēc Pekinas olimpiādes – cits šķēpmetējs Ainārs Kovals, vienubrīd lodes grūdējs Māris Urtāns... Šogad? It kā kāds varētu arī pretendēt uz medaļu pasaules čempionātā, bet visticamāk labi būs, ja tiks finālsacensībās. Par simts procentiem izslēgt to, ka kādā cēlmetālā iekosties izdosies, nevar, taču, ja iepriekšējo 20 gadu laikā pasaules meistarsacīkstēs izkapāta tikai viena medaļa, pārliekam optimismam arī nav pamata.

Šobrīd Latvijas vieglatlētikā izveidojusies interesanta situācija – pieredzējušākie tā kā nedaudz atkāpušies no savām pozīcijām, bet jaunie vēl tikai briest lieliem darbiem. Līdz ar to kopaina vadošajiem sportistiem neizskatās pēc piramīdas. Nav iespējams pateikt, kurš ir visstiprākais, kurš nākamais. Var veidot Latvijas sportistu rangu pēc vietām Eiropas vai pasaules rangā vai pēc salīdzinošajām tabulām, taču tas būs tikpat nosacīti, cik subjektīvais vērtējums. Par objektīvu spēku līdzsvaru mūs „smagajā galā” liecina arī 30. maijā „Daugavas” stadionā notiekošo „Rīgas kausu” afiša. Var, protams, diskutēt, vai augšējā rindā esošajiem Kovalam un kavēkļu pārvarētājai Poļinai Jeļizarovai ir lielāks svars nekā otrajā rindā esošajai šķēpmetējai Sintai Ozoliņai-Kovalai, kārtslēcējam Marekam Ārentam un Ikauniecei. Droši vien katram no mums būs savs viedoklis, taču laukumi afišā visiem atvēlēti vienādi.

Kas mums šobrīd ir? Trīs šķēpmetēji (Vasiļevskis, Kovals, Zigismunds Sirmais), ar kuriem pēdējā laikā ir kā ar bitēm – trūkst stabilitātes. Pāgājušosezon visstabilāk startēja Kovals, laiks rādīs, kā būs šosezon. Ir mums pēdējos gados visos lielajos mačos pārstāvētā nosaukto trijotnes cunftes māsa Madara Palameika, ir Ikauniece, kura laužas iekšā pasaules labāko desmitniekā, ir Jeļizarova ar tādām pašām ambīcijām. Un ir maratonskrējēja Jeļena Prokopčuka, kura stadionā lielajos mačos pēdējos gados nav skrējusi, koncentrējoties dalībai maratonos. Ja finālā vai finālsacensībās iekļūs pārējie, tas būs patīkams pārsteigums, kaut nav neiespējami. Radeviča bija (ir) ne tikai teicama sportiste, bet arī skaista sieviete ar žilbinošu smaidu, labu gaumi un atklāts un patīkams sarunu biedrs. Viņai piemīt īpašs šarms, pozitīva aura un harizma. Kas pēc viņas aiziešanas vajadzīgs Latvijas vieglatlētikai? Savs Andreass Torkildsens, Jeļena Isinbajeva vai Juseins Bolts!