„Spurs” rāpjas atpakaļ tronī

Bez titula jau 5 gadus...

„Spurs” veiksmes stāsts pa īstam sākās tikai 90. gadu beigās, kad draftā tika izvēlēts Tims Dankans. Viņa duetu zem groza kopā ar „admirāli” Deividu Robinsonu, nedaudz pašpikojot no Hjūstonas „Rockets”, nosauca par „Dvīņu torņiem”. Komanda saņēma ilgi gaidīto grūdienu, kuru nebija devis pat Deniss Rodmens, lai 1999. gadā (gadu pēc „Bulls” dinastijas norieta) izcīnītu savu pirmo NBA čempiona titulu. Vēlāk šīs panākums tika atkārtots vēl 3 reizes (2003, 2005, 2007), bet kopš 2007. gada – klusums...

Klusums nosacīts, jo komanda nebija nolīdusi pagrīdē – tā sekmīgi cīnījās ar labākajām komandām līgā, taču līdz NBA finālam tā arī neaizkļuva. Daudzi brēca par nepieciešamību atjaunot sastāvu, mainīt treneri, kurš rotē ar teju visiem spēlētājiem, ņem savā komandā norietējušus veterānus, taču taisnība vien bija tiem, kas kladzināja: „Dombrovskim (atvainojos – Popovičam) jāturpina strādāt!” Šosezon varam secināt, ka sastāva komplektācijā ir panākts labākais iespējamais balanss starp jaunību un pieredzi, zvaigznēm un debitantiem, līderiem un otrā plāna aktieriem. Tas viss tikai un vienīgi pieredzējušā trenera („Spurs” galvenais kopš 1996. gada), kā arī ģenerālmenedžera un spēlētāju ambīciju nopelns.

Pēdējos gados komandu ir pametuši tādi veterāni kā Finlijs, Oberto, Bouvens, Horijs un Berijs, par kuru atrašanos komandā vienlaicīgi smīkņāja daudzi, taču Popovičs zināja, kā un ar ko sasniegt vēlamo. Tagad varam teikt, ka sastāvs ir atjaunināts, pie stūres ļaujot apsēsties arī kādam jaunā viļņa spēlētājam, taču galvenā vadlīnija – pieredze – vēl joprojām ir Sanantonio „Spurs” rota. Galu galā – izslēgšanas spēles ir veterānu turnīrs.

Visām gaumēm un vajadzībām

Pavisam droši varam teikt, ka „Spurs” ir pati monolītākā un viengabalainākā komanda visā līgā. Labi, varbūt Šarlotes „Bobcats” var ar viņiem spēkoties šajā komponentā, taču – tad mums ir jānostājas uz galvas, lai skats uz pasauli būtu ar kājām gaisā...Vieta rotācijā atrodas 11 spēlētājiem, nereti – visiem 12 pieteiktajiem, turklāt spēles laiks ir atkarīgs no pretinieka. „Spurs” ir vienīgā, kas var atļauties un atļaujas pieskaņoties pretiniekam, tāpēc nav jābrīnās, ka vienā spēlē Stīvens Džeksons spēlē 25 minūtes, bet nākamajā – tikai 3 minūtes. Tas pats attiecas arī uz pārējiem. Ja reiz par Džeksonu, tad viņa maiņa bija viens no Popoviča klasiskajiem trikiem. Redzot, cik jauna ir komandas ārējā līnija, pieredzējušais basketbola vilks nolēma negaidīt, kamēr sāks sajust deguma smaku, tāpēc apdzēsa ugunsgrēku vēl pirms tā izcelšanās, pastiprinot sastāvu ar diviem pieredzējušiem, taču motivāciju zaudējušiem universāliem uzbrucējiem – Stīvenu Džekosnu un Borisu Diavu. It kā risks, taču ne Popovičam, kurš allaž ir lielījis, ka pie viņa treniņos skrienot visi. Tikmēr prom nācās doties Ričardam Džefersona, kurš „Spurs” tā īsti nemaz neiederējās.

Pamatsastāvs ir stabils un šķiet, ka tāds arī būs izslēgšanas spēlēs. Proti, Pārkers, Grīns, Leonards, Dankans, Blērs. Vēlētos vērst uzmanību uz abiem Pārkera kompanjoniem ārējā līnijā – Grīnu un Leonardu. Abi augumā slaidi (ap 200 cm), atlētiski, ar labu metienu no distances, kā arī labi cīņā zem groziem. Grūti pateikt, kurš šajā duetā ir aizsargs, kurš – uzbrucējs, un ir skaidri redzams, ka vēl vairāk tumsā taustās pretinieki. No rezervistu soliņa efektīvs kā vienmēr ir Džinobili, bet kopā ar viņu stabils spēles laiks ir arī aizsargam Nīlam, jau pieminētajiem Džeksonam un Diavam, spēka uzbrucējam Boneram un centram Spliteram. Baisa kompānija, kura nav tik ievērojama pēc uzvārdiem, kā pēc snieguma laukumā.

Ne vienmēr sastāva rotācija ir laba lieta, ja nezina brīdi, kad jāapstājas. Proti, novērojumi liecina, ka Tonijs Pārkers bieži laukumā atrodas vienlaikus ar 4 nominālajiem rezervistiem, starp kuriem bieži vien nav Džinobili. Droši var teikt – sliktākās „Spurs” minūtes katrā spēlē. Bumba „nestaigā”, daudz individuālas, ne vienmēr sekmīgas darbības. Ja reiz par individuālām darbībām, tad otrs spēlētājs, kas mēdz aizrauties ir jau pieminētais Leonards, kurš šosezon aizvada pirmo sezonu NBA, tāpēc ar stabilitāti neizceļas. Ļoti perspektīvs spēlētājs, kurš nākotnē būs „Spurs” seja, taču bieži vien piemirst par hierarhiju, saņemot savā virzienā piespēli nesaņēmušā Tima Dankana bargo skatienu...

Kopumā komandas spēle ir nesavtīga, ļoti saskaņota. Bumba kustas ļoti labi gan ap perimetru, gan soda laukuma tuvumā. Precīzas piespēles no metra attāluma burzmā – tā ir „Spurs” klasika, uz kurām dzīvo, piemēram, centra spēlētājs (ar 201 cm augumu!) Blērs, kurš pārsvarā uzbrūk tikai no soda laukuma, kur viņš savu centra spēlētājam necilo augumu kompensē ar apbrīnojamu eksplozīvo spēku – tuvu Čārlza Bārklija vai Denisa Rodmena līmenim, kuru auguma parametri bija līdzīgi Blēram. Tāpat arī Stīvens Džeksons ir nolikts pie vietas, un tas ir tikai un vienīgi pluss. Skaidrs, ka viņam lielāka loma tiks atvēlēta „play – off”.

Izslavētais līderu trio (Pārkers, Dankans, Džinobili) jaunāks nekļūst, arī statistikas rādītāji it kā krītas, taču sniegums, tuvojoties izslēgšanas spēlēm, parāda – šie kungi zina, kad vajag saspļaut saujās, un to arī ir izdarījuši. Piemēram, Tims Dankans, kurš drīz svinēs 36. dzimšanas dienu, nesen parādīja Markam Gasolam to, pie kā viņam ir jāstrādā, šķiet, ka speciāli apspēlējot visos sev zināmajos veidos. Vai pietiks spēka un veselības? Taupīt viņu cenšas, taču 36 gadi nav nekāda joka lieta, turklāt nav nekādu pazīmju, ka Dankans būtu apveltīts ar Karla Melona fizisko bāzi, tāpēc gadi vēl liks par sevi manīt arī šosezon...

Gatavi rāpties atpakaļ tronī?

Dankanam (36) un Džinobili (35) šī varētu būt pēdējā iespēja izcīnīt vēl vienu NBA titulu, šoreiz – pēdējo. Taču – cik reizes jūs to jau esat dzirdējuši? Pagaidām viss izskatās cerīgi, taču ir vismaz vēl 3 komandas, par kurām var teikt to pašu. Grozies kā gribi, bet „Spurs” šobrīd ir līgas labākā komanda, lai arī pirms mēneša viss izskatījās citādi, tāpat arī pēc mēneša mēs, iespējams, runāsim un rakstīsim jau citās noskaņās. Pagaidām – gatavi vismaz uzvarai Rietumos.

Lai to izdarītu, jātiek galā ar „Thunder”, „Lakers” un, iespējams, vēl kādu. Otrie pēdējā spēlē „Spurs” diezgan negaidīti apspēlēja, parādot necerēti asu sakodienu. Tomēr „Spurs” pluss ir garais rezervistu soliņš, kas sevī ietver spēlētājus visām gaumēm – jauni, veci, īsi, gari, slaveni un mazpazīstami. Grūti sagatavotiem kam tādam, jo izšaut var jebkurš – tas ir pierādījies. „Spurs” ir labākie snaiperi līgā, pateicoties tam, ka met gandrīz tikai brīvus, labi izspēlētus metienus. Kā viņiem neļaut to darīt – viela pārdomām...

„Spurs” ir kļuvuši jaunāki, perspektīvāki, kas nozīmē to, ka viņus nenāksies pēc katras sezonas norakstīt. Tomēr divi no komandas vilcējiem jau pamazām skatās kruīzu brošūru virzienā, kaļot plānus pensijai. Jādomā, kā viņus aizstāt, ja paskatāmies nākotnē, taču Popovičam vienmēr kaut kas ir aiz ādas – vienmēr! To mēs varam gaidīt arī no šīs sezonas izslēgšanas spēlēm, kas ir deguna galā.