Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Viņa laimīgais skaitlis ir – 13

Viņa laimīgais skaitlis ir – 13
Ar trīspadsmito...

Foto: lbsarhivs

Rīgas ASK basketbola komandas spēlētājs ar 13 numuru uz sporta tērpa gadiem ilgi bija Alvils Gulbis. Vispirms izcīnījis vietu slavenās komandas pamatsastāvā, vēlāk izcīnīja arī Eiropas čempionvienību kausu un PSRS čempiona titulus. Tad dalīja rūgto Latvijas vīriešu basketbola krīzes laiku maizi. Un tagad, jaukajā 2011. gada 17. aprīlī, atzīmē savu 75 gadu jubileju. Mēs arī esam klāt...

Basketbolista bērnība pēckara gados

Vai, kā sacerētājam gribētos cēli un daiļi stāstīt: pēckara paaudze no tiecās no jauna celt saulītē pirmo Eiropas čempionu, Latvijas basketbolistu, necik seno (kādi 15 gadi pagājuši) slavu un godu. Tomēr Alvils bērnību atcerējās tā:
„Par kādiem seniem notikumiem mums nebija ne jausmas. Darījām paši to, kas patika – kur vairāki puikas kopā, tur rodas arī sacensības gars. Tad tiku nodarbībās Rīgas pionieru pilī (tagad: Prezidenta pils –I.O.) kur pie Ādolfa Graša (nezinājām, ka viņš ir Latvijas basketbola pamatlicējs) nodarbības notika uz gluži zinātniskiem pamatiem. Mazajā zālītē jutāmies kā mājās, kā īstā klubā. Tur varēja atnākt ārpus treniņlaika vai jebkurā dienas stundā, satikt domubiedrus, brīžiem tikt pie bumbas un groza. Kamēr citi pionieri Baltajā zālē ballēja Jaungada eglīti, mēs savu „eglīti” izspēlējām zem groziem. Pārtraukumā aizskrējām pie salatēta (tagad: Ziemsvētku vecītis – I.O.), iestiprinājāmies ar saldumu kuļķeni, un vīlējām tālāk.”
Alvila Gulbja basketbola aizrautība 1953. gadā viņu aizveda līdz republikas jaunatnes izlasei. Speciālisti prata novērtēt jaunā basketbolista agresivitāti, precizitāti metienos un teicamo situācijas izjūtu. Šitam puikam ir nākotne – un necik ilgi arī nebija jāgaida...

Trīspadsmitais starp pirmajiem

Pie lielajiem vīriem Alvils tika pēc pāris gadiem, karadienesta laikā. Un tie nebija nieka ļautiņi, kuriem viņš 1955. gadā pievienojās: pats Rīgas ASK, nupat kā kļuvis par PSRS čempionvienību. Uz pirmo reizi jaunais (bet ne zaļais) vēl nepaspēj...
Nesenējam Latvijas jaunatnes izlases līderim vieta pamatsastāvā ilgi neatrodas – priekšā citi, vecāki un gana izcili basketbolisti. Valdmanis, Muižnieks, Krūmiņš, Jankovskis, Siliņš, Leončiks, Hehts. Tiekšanās pēc pilnības brīžiem pašam liek šaubīties par izvēlētā basketbolceļa pareizību: vai basketbolā ir mana īstā vieta, esmu tak beidzis celtniecības tehnikumu! Bet tad viņš šaubu vietā liek darbu. Tāpēc likumsakarīga ir Gulbja ienākšana ASK līderos, tā apgaismojot komandas norietu sešdesmito gadu sākumā. Neapturami ir viņa caurgājieni, apskaužama izmanība bumbas pārtveršanā. Kā balvas tad nāk PSRS čempiona tituli un medaļas, Eiropas kauss, Tautu spartakiādes uzvarētāja gods.
Apgalvot, ka tieši Alvils latviešu basketbolā ieviesa ātro uzbrukumu, būtu pārgalvība, jo arī pirms viņa basketbolisti dažkārt pieprata skriešanu – gan ne visi un katrs. Taču Gulbis uzskatāmi rādīja ātras un asas spēles priekšrocības, prata praksē apliecināt: kas neriskē, tas nevinnē. Iepriekš latviešu basketbola spēles stils bija lēns un prātīgs, tikpat kā bez riska. Kaut gan... kādu retu reizi caur risku nācās arī pazaudēt.
Ne tikai Rīgā, arī Maskavā atzīst straujā latvieša basketbola māku; viņš ir PSRS izlases kandidāts. Ar izlasi izcīna prestižo Mairāno kausu Itālijā. Paliek mirkļa attālumā no dalības Tokijas olimpiskajās spēlēs 1964. gadā – brauc 12 kandidāti, bet Alvils paliek trīspadsmitais sarakstā. Ar tādu pašu numuru, kādu viņš allaž nes uz sava basketbola krekla…

Neesam pratuši audzināt?

Uz VEF Gulbis atnāk tad, kad Latvijas basketbola vadība palūdz, jo domājas taisīt vienu, izšķirīgo meistarkomandu. Turpina savu spēles izpratni, aizrautību un stilu – tikai nu jau ar krietnas pieredzes pieskaņu, ir neapšaubāms komandas līderis. Palīdz izcīnīt tai paaudzei pēdējās – bronzas – medaļas PSRS čempionātā 1966. gadā. Pārdzīvo komandas izpostīšanu 1967. gadā, kad īpaši sarīkota muitas kontrole vairākiem vefiešiem somās atrod „kontrabandu”. Alvils ar tādām lietām nekrāmējas – jeb varbūt prot tās smalkāk par citiem?
Tomēr drīz vien—jau 1969.gadā—izstājas no lielā basketbola, septiņdesmito gadu sākumā kļūst par VEF meistarkomandas galveno treneri, kaut pats varēja vēl skriet un spēlēt. Viņš un Krūmiņš bija palikuši pēdējie no vecās gvardes, jaunpienācēji nereti šķiet tādi… nu tādi vieglprātīgi, basketbolu tikai pa roku galam uzspēlējoši, ne izdzīvojoši.
Te – jauniešu vieglprātībā – arī sākas Gulbja kā trenera nelaimes (trīspadsmitā numura ēna?). Viņš tika cerējis, ka ikviens viņa vadītās un mācītās komandas spēlētājs sniegs basketbolam vismaz tādu atdevi, kā viņš pats – citādi taču nav vērts zem groziem laiku nosist. Bet…
Alvils Gulbis, VEF meistarkomandas vecākais treneris: “Ja es ko dzīvē nevaru saprast, tad tā ir atbildības novelšana no sevis un vainīgo meklēšana apkārtējos kolēģos, citos cilvēkos, nelabvēlīgos apstākļos. Tā nu ir pagalam ieilgusi bērnišķība, kuras nenovēršanā varbūt sava tiesa mūsu, vecākās paaudzes vainas. Neesam pratuši audzināt, pierādīt. Kaut gan – kā vēl tiešāk, uzskatāmāk rādīt, ja ne ar paša personisko darbu?”

Uzņemties atbildību

Piecus gadus Alvils Gulbis vadīja VEF, kurš tolaik viņa uzticību neattaisnoja. Varbūt – neprata un nespēja attaisnot? Gulbja piedāvātais ātrais un atlētiskais basketbols bija jauns un perspektīvs. Taču pašas modernākās shēmas pa;liek nedzīvas, ja tās nepiepilda spēles dažādība, plaša tehnisko un taktisko elementu pārvaldīšana. Trenerim Gulbim nevarēja pārmest centības vai vēlēšanās trūkumu. Diemžēl ne vienmēr viņš zināja atbildes uz jautājumu: „Kā darīt?”. Lielo basketbolu atstājot slavenās plejādes pēdējam mohikānim Jurgensonam, arī spēlētāju vidū vairs nebija neviena, kurš varētu saprātīgi atbildēt uz minēto jautājumu. Komandas inteliģences līmenis cēlās tikai septiņdesmito gadu nogalē, kad jau cita vefiešu paaudze spoži realizēja Gulbja ātro triecienu koncepcijas. Bez viņa...
Aizgājis no VEF trenēja republikas meistarsacīkšu Ādažu kolhoza komandu, kurā sastapa sev līdzīgus basketbola apsēstos, arī komandas biedrus no VEF laikiem – un trenera prasme izrādījās derīga, lai izcīnītu Latvijas čempiontitulu. Kā visu mūžu radis – nepiekāpās, neatkāpās, nesašļuka, kamēr neizdarīja, nepierādīja – iepriekš nolemtas nelaimes (melni kaķi, skaitlis 13) ir plika māņticība, kuru var lauzt ar neatlaidību un apņēmību.
Tagad gan – sekmīgi dragājis vēl veterānu mačos astoņdesmitajos gados – straujais Gulbis no basketbola aizgājis tālu un pavisam. Varbūt tāpēc, ka uzskata: vairs nevaru uzņemties atbildību?
Jaunajai paaudzei Alvils Gulbis ir tikai eņģīgā, toties populārā tenisista Ernesta Gulbja vectēvs. Vai tikai?...

     [+] [-]

, 2011-04-18 08:12, pirms 13 gadiem
Un kāpēc dēls nav pieminēts, viņš jau basītī arī trenējās? Bet raksts labs, šo to uzzināju jaunu. Kā treneri pazinu, kā spēlētāju diemžēl (vai par laimi?) nē. Tāds ļoti nosvērts un mierīgs vīrs.

  +1 [+] [-]

, 2011-04-18 09:13, pirms 13 gadiem
Večuk!
Mierīgs?! Tad tu Gulbi laukumā neesi redzējis... Piedod, ja vari.
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  -1 [+] [-]

, 2011-04-18 13:00, pirms 13 gadiem
Viņa laimīgais skaitlis ir mīnuss 13?
Vai tomēr 13?

Autor, izlabo virsrakstu. Vai izdzēs domuzīmi vai "ir", bet šādi neder

  -1 [+] [-]

, 2011-04-18 18:42, pirms 13 gadiem
Western rakstīja: Viņa laimīgais skaitlis ir mīnuss 13?
Vai tomēr 13?

Autor, izlabo virsrakstu. Vai izdzēs domuzīmi vai "ir", bet šādi neder
piekrītu