Ar minigolfa nūju pa hokeja laukumu trenkts kamanu suns
Kad BMX meistars Māris Štrombergs stāv uz olimpiskā pjedestāla augstākā pakāpiena un tiek atskaņota Latvijas himna, tas laikam nav tas pats, kas vinnēt pasaules mačus zemledus makšķerēšanā.
Ko dara uzņēmējs, kad ūdens sāk smelties mutē? Domā, kāpēc tā notiek, un cenšas novērst šādu nelabvēlīgu scenāriju. Ko dara ģimene, kad kāds zaudē darbu, nesokas bizness vai tiek samazināta alga? Sāk atteikties no nevajadzīgajiem izdevumiem, izvērtēt, kas ir vitāli nepieciešams, ko var atlikt uz vēlāku laiku, noteikt prioritātes. Hokeja komandas treneris taču arī zina, kura viņam ir pirmā maiņa, bet kura – ceturtā.
Gluži tāpat vajadzētu būt ar valsts budžetu un izdevumiem sportam. Kāpēc tā nav, ar šo jautājumu jāiet uz Saeimu. Mūs vairāk interesē, kuram no mūsu iemīļotajiem sporta veidiem līdzekļu pietiks, bet kurš nogrims.
Virsrakstā pieminētie ir maza daļa no 85 sporta veidiem, kuri par tādiem atzīti Latvijā. Ar to nosaukumiem var iepazīties Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) mājas lapā, piebildīšu tikai to, ka 75 no tiem izpelnījušies tiesības uz valsts finansējumu, taču arī tas nav šodienas temats.
Finansējums ir tikai pakārtots jautājums, galvenais ir par to, kāpēc viens vai otrs sporta veids tiek izvēlēts – sportot, atbalstīt, celt sporta celtnes. Basketbols, futbols un vieglatlētika var lepoties ar masveidību, skeletonisti, bobslejisti, kamaniņu braucēji – ar rezultātiem, hokejs – ar īpašu auru, peldētāji un riteņbraucēji – ar nosacīti veselību veicinošu aktivitāti. Kas ir tas, pēc kā vajadzētu noteikt prioritāros sporta veidus – tos, kas piemēroti tieši Latvijai? Varbūt nemaz tādi nav jānosaka? Šo viedokli pārstāv arī Latvijas Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons, kurš uzskata, ka katram pa straumi jāairējas, kā nu māk un cik katram spēka un līdzekļu. Pretējās domās ir Latvijas vieglatlētikas boss Guntis Zālītis, Siguldas Bobsleja un skeletona trases direktors Dainis Dukurs un basketbolistu vadītājs Valdis Voins. Un katram no viņiem būs sava taisnība un argumenti.
„Dinamo Rīga” vadība ir devusi mājienus ar mietu, ka valstij vajadzētu atbalstīt komandu, kas dāvā tik daudz prieka mirkļu skatītājiem, taču kāpēc valstij vajadzētu atbalstīt vienu klubu? Tad jau arī Ogre, Ozolnieki, Liepāja un citi pelnījusi kādu daļu no lielā pīrāga. Ja tas ir biznesa projekts, klapē to ciet, ja nevari nomaksāt rēķinus! Tāda ir katra sporta kluba būtība. Ja pietrūkst prāta, finanšu, televīzijas ienākumu un augstākās kvalitātes sportistu, valsts tajā nav vainojama. Valstij ir citi uzdevumi – rūpēties par cilvēku veselību (arī ar sporta palīdzību) un ar sporta palīdzību celt valsts prestižu. Nav noslēpums, ka Arturs Irbe „dīķa” otrā pusē ir paveicis vairāk Latvijas vārda nešanā citvalstu tautās kā viss Latvijas diplomātiskais korpuss kopā, bet privātu personu tiesības ir ieguldīt savus līdzekļus, kur vien vēlas (nejaukt ar valsts līdzekļiem), tai skaitā, piemēram, ārvalstu spēlētāju vešanu uz Latviju basketbolā. Pietrūkst pacietības izaudzēt savu produktu? Gribas pamērīties ar krāniņiem? Pietrūkst izpratnes vai stratēģiska redzējuma?
Iespējamie kritēriji, pēc kuriem noteikt prioritāros jeb papildus atbalstāmos sporta veidus, varētu būt ļoti daudzi – veselību veicinošie, pozitīvas emocijas radošie, panākumiem bagātākie, visvairāk dalībniekus piesaistošie, lētākie vai gluži otrādi – dārgākie (kuri paši nevar nodrošināt savu eksistenci) sporta veidi, individuālie vai komandu sporta veidi, tādi, kuros darbojas amatieri vai tādi, kur viss balstās uz profesionāļiem, tie, kuru pastāvēšanu nosaka sporta būves un tradīcijas un tā tālāk.
Pašreiz par to, ka valsts finansiālās mazspējas apstākļos vajadzētu izvērtēt, ko varam atļauties, ko ne, kas mums ir vajadzīgs, bet bez kā mēs mierīgi varētu iztikt, runā gandrīz uz katra stūra, bet nav dzirdēts, ka būtu tapis kaut uzmetums, kā tas varētu izskatīties, kādas būtu prioritātes, kuri būtu papildus atbalstāmie sporta veidi un kā šis atbalsts izpaustos. Laikam nav nevienas federācijas, kura pašreiz negribētu tikt pie lielāka atbalsta kā līdz šim. Caur LSFP iedalītie līdzekļi ir smieklīgi mazi, bet liela ietekme līdzekļu piesaistīšanā atsevišķiem sporta veidiem ir politiskajam lobismam.
Varbūt vajadzētu izstrādāt skaidru sistēmu, kādā līdzekļi tiek sadalīti, un nodarboties ar valstij aktuālākām lietām? Kāds iebildīs, ka mums ir Latvijas Olimpiskā vienība, kas nodarbojas ar palīdzības sniegšanu augstus sasniegumus guvušajiem sportistiem vai tiem, kuri par tādiem potenciāli var kļūt, taču arī LOV atbalstīto sportistu iekļūšana vienībā bieži ir atkarīga no lobisma, no „deguniem”. Var apgalvot, ka valsts naudas LOV sportistiem sniegtajā finansiālajā palīdzībā nav nemaz vai gandrīz nemaz nav, tomēr, zinot, kā šīs lietas notiek, saprotam taču, ka tiek lietotas noteiktas politiskas sviras, lai uzņēmumi ar valsts kapitālu ziedotu noteiktam sporta veidam vai Latvijas Olimpiskajai komitejai. Tas nav slikti, jo katrs sportam ziedots lats ir ieguvums, tomēr jābūt zināmiem kritērijiem, pirmkārt, lai sponsori netiktu maldināti, ka pēc šīs „piešprices” nu gan ies vaļā, otrkārt, lai finanses nebirtu caurā maisā (sporta veidā, kuram nav nākotnes), treškārt, lai sportistiem un sporta veidu federācijām būtu iemesls censties, lai būt „burkāns”, „makšķere” un slinkie paliktu bešā, nevis, iesēdušies ērtos krēslos, izmantotu federācijas ādas krēslu sava privātbiznesa bīdīšanai.
Tāpēc izejam no četriem pamatpostuāliem:
1) visiem nepietiek un nepietiks. Jāizvēlas maksimāli efektīva līdzekļu un rezultātu atdeve,
2) atbalstu (ne tikai naudu) saņem tie, kas strādā ar panākumiem,
3) mums ir unikālas sporta bāzes, kuras sagādā priekšrocības attiecībā pret citu valstu sportistiem,
4) sporta veida tradīcijas.
Varētu izdalīt vēl kādus, bet diskusijas pamatam pietiek.
Vienkāršāk, protams, pašreiz ir nogriezt visiem proporcionāli, grūtāk ir izdomāt, kas nākotnē varētu būt perspektīvi, kas tagadnē ir pelnījis atbalstu un kuras pagātnes tradīcijas veiksmīgi var izmantot nākotnē. Piemēra pēc paņemsim Siguldas Bobsleja un kamaniņu trasi ar trim sporta veidiem (bobsleju, skeletonu un kamaniņu sportu), kuru pārstāvji tajā trenējas. Nostāja „kam mums tas padomju laika monstrs vajadzīgs?” laikam cauri neies, tomēr jautājums „Kam jāsedz trases ekspluatācija?” ir aktuāls. Vai hokejā kādreiz Latvija izcīnīs olimpiskās medaļas? Nez vai (ļoti gribētu kļūdīties)... Kamaniņnieki un skeletonisti pie tādām jau tikuši, Sočos gaidām arī bobslejistu pienesumu. Mākslīgās starta estakādes dēļ mūs apskauž daudzas valstis, plašo Krieviju ieskaitot. Viesnīcas blakus, mašīnu īre blakus, ēdināšanas uzņēmumi blakus, cilvēki runā vairākās valodās (īpaši tas patīk krieviem, kuri šeit var justies kā mājās)... Pat, ja trasē trenējas tikai Latvijas sportisti, arī tas ienes līdzekļus valstij – gan nodokļu veidā, gan, līdzekļus ieguldot Latvijā, nevis braucot trenēties uz ārzemēm un tērējot tur.
Vai jūs zināt, cik daudz līdzekļu izgājušās nedēļas nogalē Baltijas kausa un Krievijas čempionāta ietvaros Siguldā atstāja krievi? Sacensībās piedalījās, neskaitot Latvijas sportistus, 13 bobsleja divnieku un 11 četrinieka ekipāžu vīriešiem, piecas – sievietēm un 44(!) skeletonisti! Atsauksmes par sacensību norisi bija labas, un mēs ar visu tikām galā. Nosacīti rēķinot, ka katrs no viņiem tur bija tikai septiņas dienas, dienā tērējot pa 50 eiro, un ka skeletonistu, bobslejistu, funkcionāru treneru un apkalpojošā personāla skaits lēšams ap diviem simtiem, summu, kas ieplūda pašvaldības un valsts kasē, katrs var aprēķināt pats, sareizinot trīs skaitļus. Vēl piemērs. Pasaules kausa sacensību kamaniņu sportā laikā tikai nodokļos valstij tiek samaksāti ~50 000 latu. Maz? Parēķiniet, cik ar to iegūst mūsu uzņēmēji.
Neesmu bobslejistu, skeletonistu vai volejbolistu lobijs tāpat kā zemledus makšķernieku, šautriņmetēju un bendija spēlētāju naidnieks, tomēr, vismaz tikmēr, kamēr valsts sporta jomā nav noteikusi prioritātes, jebkāda bļaušana no „Dinamo” puses ir lieka. Tai nav pamata, jo slikti iet ne jau viņiem vieniem un ne viņi vienīgie iemīļotajā sporta veidā iegulda savus līdzekļus. Atcerēsimies, ka mūsu sporta vēsturē vismaz divi cilvēki ir šķīrušies no jumta virs galvas (esošā vai potenciālā), lai bērni varētu nodarboties ar sportu. Vai, piemēram, Aigars Kalvītis, Guntis Ulmanis un citi „Dinamo” fīreri arī ir ietilpināmi šajā sarakstā?
P.s. Skaidrojot virsrakstu, laikam taču jāatzīst, ka nevajag visas olas likt vienā grozā un ka no daudzām labām (vai labām?) sastāvdaļām kopā miksēts produkts ne vienmēr būs ar plusa zīmi. Tad kāpēc jājauc?
+9 [+] [-]
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
Ar 4-niekiem taču tur vispār nemēdz braukt!?
[+] [-]
[+] [-]
Pirmkārt, par gaidāmo Soču pienesumu stipri pāragri sākt lielīties. Otrkārt, mans personīgais viedoklis ir, ka nevar gluži salīdzināt Olimpisko medaļu hokejā un olimpisko medaļu individuālajos sporta veidos. Medaļa lielajos komandu sporta veidos kotējas augstāk (publicitātes ziņā kā minimums).