Cik trāpa Dinamo? Leģionāri pret vietējiem

Noburtā vārtu līnija?

24.-ais labākais, lasi 3.-ais sliktākais, uzbrukums komplektā ar 19.- labāko aizsardzību līgā nozīmē pēdējo vietu Rietumu konferencē un 24. (no 26) vietu visā līgā. Izcils pedagoģiskais fons, lai klubs un tā komandas sastāva komplektētāji saprastu, ka zemāk vairs nav kur krist. Mērfija prātulas liecina, ka nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Taču diezin vai tās atbilstība būtu speciāli jāpārbauda...

2012./2013. gada regulārās sezonas 52 spēlēs Rīgas Dinamo vienība pretinieku vārtos trāpīja 109 reizes, ieskaitot divus izšķirošos pēcspēles metienus. Tas ir – 2,10 vārtu guvumi vidēji spēlē. Līdz šim tik bēdīgi regulārajā sezonā nebija klājies – ne Dinamo pirmajā „testa” sezonā (2008./2009. – 2,36), ne šķietami netrāpīgajā Rautakallio pirmajā sezonā (2012./2013. – 2,39). Protams, sezonas varēšanas summu nevarēja neietekmēt janvāra gaitā notikusī dažu komandas spēlētāju deleģēšana uz citiem klubiem; tomēr neskatoties uz Žirū, Ņiživija, Karla pārcelšanos prom, arī pirms tam Rīgas kluba trāpīgums bija ārkārtīgi vājš.

Rīgas Dinamo vārtu guvumi piecās regulārajās sezonās un vieta līgā šajā kritērijā:

Ir bijis arī sliktāk

Statistiski un sašaurināti spriežot, Pekas Rautakallio galvenais pienesums Rīgas Dinamo zīmējumā bija – aizsardzības sakārtošana. Ar to trāpīgumu bija kā bija, bet Rautakallio pirmajā sezonā (2011./2012.) Dinamo „caurlaidība” sasniedza savu rekordu – vidēji spēlē vien 2,52. Bet jaunajā regulārajā sezonā (2012./2013.) paveiktās iestrādes savu vārtu drošībai tomēr zuda. 52 spēlēs Dinamo piedzīvoja 151 vārtu zaudējumu, t.sk. divus izšķirošus pēcspēles metienus, kas veido 2,90 vidēji spēlē. Tomēr tas nav sliktākais rādītājs jaunlaiku Dinamo pastāvēšanas vēsturē; otrajā regulārajā sezonā (2009./2010.) Rīgas kluba vārtos krita biežāk – vidēji 3,13 reizes spēlē. Neskatoties uz to, dinamieši izcīnīja pēdējo ceļazīmi uz play off, kur pirmajā kārtā izgāza Petrogradas SKA.

Piemēram, šosezon par rīdziniekiem vēl vairāk savos vārtos saņēmuši Astanas Baris vīri – 161 reizi un vidēji spēlē 3,10, šajā parametrā līgā ieņemot 22. vietu, t.i. esot 5.-tie sliktākie. Tomēr Astanas klubs jau laicīgi nodrošināja vietu Gagarina kausa izcīņā un nodarbojās ar „brazīliešu” hokeju – ļāva mest citiem, bet sameta arī paši. Attiecīgi Baris regulārās sezonas summā ieņem otro vietu KHL pēc vārtu guvuma skaita. Kazahstānas kluba vīri šosezon trāpīja 175 reizes kopā un vidēji spēlē 3,37. Trāpīgāk bija klājies tikai SKA.

Rīgas Dinamo vārtu zudējumi piecās regulārajās sezonās un vieta līgā šajā kritērijā:

Dinamo snieguma problēmas attiecīgi ir izveidojušās summā – metam mazāk, ielaižam vairāk, ir līgas otrais sliktākais vairākums un arī otrs sliktākais mazākums... Faktiski lielākajā daļā komandas kopējās statistikas elementu Dinamo šosezon bija starp vājākajiem un ražoja sev jaunus anti-rekordus. Attiecīgi – pilnīgi likumsakarīga ir Dinamo atrašanās attiecīgajā vietā turnīra tabulā. Jo nebija neviena spēles elementa, aiz kura „aizķerties”; nebija nekā tāda, ar ko dinamieši būtu labāki par vismaz pusi KHL čempionātā spēlējošo komandu. Pērn, piemēram, tas bija atstrādāts vairākums.

Šosezon? Varbūt apstāklis, ka Dinamo ļoti maz noraidījās – tikai 586 minūtes, kas 5.-6. labākais rādītājs līgā. Taču kopā ar faktu, ka Rīgas Dinamo ir arī tā komanda, pret kuru pretinieki nopelna vismazāk soda minūšu līgā (488 minūtes), tas handikapu dinamiešiem nedod. Turklāt, ja atceras par otro sliktāko vairākumu, jēgas vēl mazāk.

Leģionāri vainīgi?

Starp citu, Rīgas Dinamo nu jau aizvadītajā regulārajā sezonā bija viena no komandām, kas visvairāk meta pa vārtiem. 1468 metieni pa vārtiem un 6. vieta šajā parametrā; tikai, ka realizācijas procents – vien 7,43%, kas bija ceturtais sliktākais līgā... Un tieši trāpīgums dinamiešiem, salīdzinot ar agrākajām sezonām, ir pasliktinājies vēl vairāk nekā savas zonas „caurstaigājamība”, kas arī ne tuvu nav labākajā stāvoklī. Ir tāda atbilstoša krievu paruna „lauzt nav būvēt”.

Komandas snieguma, t.sk. vārtu negūšanas, nepilnībās ir ierasts meklēt vainīgos leģionāru aprindās, jo importa algotņi ir pirmie, no kuriem prasa rezultāta taisīšanu. Te gan jāpiebilst, ka iepriekšējās divās sezonās leģionāri jau bija aizstumti otrā plānā un arī šosezon pirmā plāna lomu sezonas gaitā izdevās izcīnīt tikai Sējēja (HC Lev Praha) izbrāķētajam Polam Ščehuram. Tuvu bija arī Džeimijs Džonsons un Aleksandrs Žirū, bet līdz Karsumam un Indrašim tiem bija „jāaug”.

Protams, rezultativitāte un trāpīgums nav vienīgais kritērijs, pēc kura iespējams vērtēt katra spēlētāja pienesumu, tomēr aizvadītās 2012./2013. g. sezonas leģionāru pienesums nav sliktākais pieredzētais. Ir bijis sliktāks, ir bijis labāks, bet „visu laiku sliktākais” tomēr bija iepriekšējās sezonas (2011./2012.) leģionāru iesaukums. Uz to fona aktuālās sezonas leģionāri izskatās pat diezgan pieklājīgi.

Atzinību visās frontēs izpelnās Ščehura. Sezonas ievaddaļā labāk par gaidīto izskatījās Džeimijs Džonsons, kurš tomēr pazuda sezonas gaitā. Un viņa uzstāšanās regulārās sezonas pēdējās spēlē tomēr „neaizmālē acis” par kopējo sniegumu sezonas otrajā pusē. Jādomā, ka atstāšana starp Mārtiņu Karsumu un Miku Indraši ļautu Džonsonam pielasīt vairāk punktu. Bet jautājums, vai Karsums un Indrašis būtu tikpat ražīgi ja viņiem Ščehuras vietā „patronas pienestu” Džonsons. Turklāt Džeimijam Džonsonam +/- ailītē ir katastrofa, nevis lietderības koeficients (-14).

Bet ar visu to Dinamo leģionāri šajā sezonā „pogā ārā” pērnos. Rezultativitātes salīdzinājumā šīs sezonas Ščehura, Džonsons, Žirū ir labāki (rezultatīvāki) par jebkuru 2011./2012. g. sezonas ārzemnieku Dinamo sastāvā. Vien salīdzinājums nebūtu īsti korekts attiecībā uz Marselu Hosu pērnajā versijā, jo Hosa aizvadīja tikai 19 spēles. Ja „mērītu” Hosas vidēji spēlē sakrāto punktu skaitu (16), tad viņš būtu rezultatīvāks par visiem pērnajiem un aktuālajiem leģionāriem. Bet leģionāru antiTopā galvenie ieraksti paveikti tieši iepriekšējā sezonā – Melins, Nieminens, Šindels. Šosezon neviens no leģionāriem tik maz vai nemaz samest/nesamest „neuzdrošinājās”

Rīgas Dinamo leģionāru - uzbrucēju rezultativitāte 5 regulārajās sezonās:

Rīgas Dinamo leģionāru - aizsargu lietderības koeficients 5 regulārajās sezonās:

Rīgas Dinamo leģionāru - vārtsargu statistika 5 regulārajās sezonās:

Arī Mikaela Tellkvista sniegums nav katastrofālākais, salīdzinot ar iepriekš uzrādītajiem vārtsargu-leģionāru cipariem iekš Dinamo. Tāds stipri vidējs un viduvējs summā, bet ne sliktākais. Kā pēc atvairīto metienu procenta, tā pēc vidēji spēlē neatvairīto metienu koeficienta (GAA). Jā, sezonas sākumā Tellkvists tik ļoti buksēja, ka Māris Jučers viņu „nokoda”, bet sezonas gaitā viss nostājās otrādi...

Ja jau leģionāri šosezon nebija nemaz tik švaki, kur tad izpalika arī šīs sezonas veiksmes stāsts?

Cik „sver” leģionāri?

Pirmo četru KHL sezonu gaitā leģionāru pienesums vārtu guvumu izteiksmē kopējā Dinamo „katlā” pakāpeniski samazinājās. Ne tikai leģionāru atlases īpatnību un viņu varēšanas līmeņa dēļ, bet arī tāpēc, ka vietējie kadri kāpināja savas jaudas, guva pieredzi un auga. Tik labi, ka vēlāk dažus izpirka Ak Bars, Lokomotiv, CSKA. Pērnsezon bija leģionāru trāpīguma zemākais punkts; importa laukuma spēlētāji pienesa tikai 21,6% no visiem vārtu guvumiem „no spēles”. Šosezon, neskatoties uz kopēju tendenci – iemetam mazāk, ir pieaugusi leģionāru sarūpēto vārtu guvumu proporcija. Proti, tagad leģionāri bija trešdaļa no Dinamo uzbrukuma (33,6%). Skaidrs, ka vārtu guvumi nav vienīgais uzbrucēja vērtības mērs, un tur nav saskatāmas piespēles, iemetieni, darbs aizsardzībā utt. Tomēr kritērijs ir pietiekami ilustratīvs, jo čekeru, kapļu un „kausētāju” netrūkst uz vietas, lai vēl tos importētu. Respektīvi, nu nav uz mežu malku jāved līdzi...

Rīgas Dinamo vārtu guvumu proporcija piecās regulārajās sezonās (vārtu guvumi pamatlaikā un papildlaikā, neskaitot pēcspēles metienus):

Kāds secinājums? Šoreiz vainīgie un pievīlēji nav jāmeklē starp džonsoniem. Latvijas „preces” pienesums Dinamo vārtu guvumos ir samazinājies no 98 vārtu guvumiem (54 spēlēs) pērnsezon uz 71 reizi (52 spēlēs) šosezon. Attiecīgi vietējo „produktu” ieguldījuma proporcija ir noplakusi no 78,4% uz 66,4%. Tas nav maz, bet – par maz.

Progresējam par lēnu?

Runa ir par to, ka ar Karsuma un Indraša performanci nepietiek, lai izpildītu visas vietējam personālam atvēlētās rezultativitātes normas. Bet Džeriņš, Ņiživijs, Daugaviņš, Meija dažādu iemeslu dēļ Rēdliha-jaunākā, Sprukta un arī Ozoliņa atstātos rezultativitātes robus varēja aizlāpīt tikai daļēji.

Tas viss nekādā ziņā nav nekāds pārmetums nosauktajiem Latvijas spēlētājiem Dinamo ierindā. Drīzāk pretēji! Vairums Latvijas uzbrucēju, kas palika Dinamo ierindā no pērnās sezonas, ir pielikuši rezultativitātē. Ja, piemēram, Karsumam šajā regulārajā sezonā pieaugums ir par vienu punktu, tad Indrašim un Džeriņam, salīdzinot ar pērnajām nullēm, šajā regulārajā sezonā ir matemātiski nenovērtējams procentuālais pieaugums. „Audzis” ir pat Aleksandrs Ņiživijs, kuram identiskā spēļu skaitā pērn 9 punkti, bet šosezon tikai Dinamo ierindā – 15 punktu...

Rezultativitātes kritums ir fiksēts tikai trijiem Dinamo uzbrucējiem, kas palikuši no iepriekšējās sezonas. Redzamākais kritums kā spēļu, tā punktu skaitā ir Ģirtam Ankipānam (no 12 punktiem uz vienu), bet pārējās izmaiņas ir salīdzinoši kosmētiskas. „Ārpus konkurences” un salīdzinājumu loka paliek virkne uzbrucēju, kas iepriekš ne Dinamo, ne KHL nav spēlējuši – Biezais, Daugaviņš, Ivanāns, M.Lipsbergs, Pavlovs, Skvorcovs.

Rīgas Dinamo uzbrucēji, kuri spēlēja komandā 2011./2012. un 2012./2013. g. sezonās, un viņu rezultativitātes izmaiņas šajās regulārajās sezonās:

Aizsargi un uzbrukums

Aizsargiem ir savi tiešie darba pienākumi – „spodrība” savu vārtu priekšā, piespēļu un metienu neitralizācija, nu, varbūt arī pirmā piespēle. Bet Rautakallio veidotajā modelī aizsargi tika vairāk ievilkti uzbrukumā, bet uzbrucējiem attiecīgi bija „jāatmaksā” ar darbu aizsardzībā.

Salīdzinot ar 2011./2012. g. sezonu, šosezon sastāva ziņā it kā izmaiņas nebija skaitliski lielas. Palika 7 aizsargi, aizgāja tikai divi, pienāca klāt tikai divi... Pat, ja neiedziļināmies personālijās un to sniegtajā garīgi-psiholoģiskajā pienesumā, tad „sausais” atlikums ir tāds, ka šosezon Dinamo aizsargi kopā pa visiem pērnsezon salasīja 87 rezultativitātes punktus (28+59), bet šosezon, ieskaitot importa Karlu, 65 punktus (21+44). Jāatkārtojas, ka aizsargu snieguma primārais kritērijs nav rezultativitāte, tomēr šis salīdzinājums parāda arī aizsargu lomas samazināšanos uzbrukuma veidošanā, t.sk. vairākuma izspēlē, kas šosezon „kliboja ar abām kājām”.

Raupjā skatījumā (± 1 punkts) vairumam no pērnās sezonas palikušajiem aizsargiem rezultativitāte palika iepriekšējās sezonas līmenī vai pat nedaudz uzlabojās. Vienīgais, bet acīmredzot diezgan ietekmīgs kritums fiksēts pērnās sezonas rezultatīvākajam aizsargam Guntim Galviņam (mīnus 16 punkti). Bet mazliet pienesa leģionārs Matjē Karls (3+2) un pašmāju Mārtiņš Porejs (2+2).

Tomēr acīmredzot lielākais caurums ne tikai kapteiņa nozīmes griezumā ir palicis pēc Sanda Ozoliņa aiziešanas. Viņa pērnie 20 punkti (10+10) arī veido statistiski pamanāmo, aptuveno „šķirbu” starp Dinamo aizsargu pērno un aktuālo rezultativitāti. Un te arī vietā stāsts par prasmi atdot pirmo piespēli, varēšanām „iekāpt” pretinieka zonā, neizmantojot tikai ripas iemešanu, arī – par radošu pieeju un meistarību.

Rīgas Dinamo aizsargi, kuri spēlēja komandā 2011./2012. un 2012./2013. g. sezonās, un viņu rezultativitātes izmaiņas šajās regulārajās sezonās:

Kopumā, neskaitot leģionārus, Dinamo saimniecību pēc iepriekšējās sezonas pameta septiņi Latvijas pavalstniecības spēlētāji, kuru vietu nav izdevies „aizlāpīt” pilnībā. Pēc iedvesmas un pārliecības var izvēlēties konkrēto personāžu, kuru punktu un citu kvalitāšu šosezon pietrūkst visvairāk. Ieskatam: Miķelis Rēdlihs pērnsezon 54 spēlēs 44 punkti (13+31), Jānis Sprukts 53 spēlēs 35 punkti (11+24), Sandis Ozoliņš 50 spēlēs 20 punkti (10+10), Mārtiņš Cipulis 48 spēlēs 10 punkti (2+8), Ainars Podziņš 38 spēlēs 4 punkti (4+0), Juris Štāls 26 spēlēs 1 punkts (0+1), Jānis Andersons 2 spēlēs bez punktiem.

Kurp iet, Dinamo?

Rīgas Dinamo vadība ir nolikusi virzienu – Gagarina kauss. Lai vai kā, ir skaidrs, ka lielais uzdevums ir aizsniegties līdz play off principā. Ja vēl gribam, kaut ko vairāk par emocionālu pirmo kārtu, tad komandas sastāva komplektācijā „ar paveiksies” un pirms Dinamo nogatavinātiem Latvijas resursiem būs stipri par maz. Kas atliek?

Izcila leģionāru atlase, starp citu klubu izmestiem stikliem atrodot dimantus. Cik tādu „spīdekļu” ir trāpījies Dinamo sastāvā? Pēdējās 2 – 3 sezonās faktiski ir bijuši 2 – 3 uzbrucēji, kuru palikšana Dinamo sastāvā arī uz sekojošo sezonu neizraisītu plašas diskusijas. Runa par Hosu, Ščehuru un arī Suroviju. Varbūt vēl „aiz matiem” varētu pievilkt Broka Trotera gadījumu, taču pussezonu viņš bija „auksts”. Tātad reālitātē vidēji sezonā Dinamo menedžments atrod vienu laukuma spēlētāju, kurš būtu interesants arī nākamā sezonā. Viss pārējais vairāk vai mazāk garām. Turpmāk mācēsim labāk? Un kuri tad Dinamo pusē būtu tie perfektie skauti un komplektēšanas virtuozi?

Vietējo kadru „šņorēšana”, radot labvēlīgu gaisotni esošo Latvijas izlases līmeņa hokejistu noturēšanai un piesaistīšanai. Kā ilustrācijai var pabaidīt ar piemēriem, ka latviešu bāleliņi aizgājuši uz Kazaņu, Jaroslavļu, Maskavu, bet neiet – te traumas, te treneri neuzticas, te punkti paši nenāk... Jo Rīgā taču labāk! Mājas tomēr... Tiesa, ne kāroto kapteini Ozoliņu, ne vārtsargu Masaļski, ne arī Kuldu un Bārtuli ar neražu svešumā nenobiedēsi. Katrā gadījumā, Dinamo menedžmentam būs jācenšas ar vietējo Latvijas zvaigžņu un zvaigznīšu piesaistīšanu, jo ar Ivanāna uzvārdu būs par maz, lai arēnu piepildītu ar līdzjutējiem. Kārtējie šrempi, šindeli, mikuši nebūs tie, kas pildīs magnēta lomu. Savējie varētu...

Komandas sastāva ķīmija, rūpējoties par komandas mikroklimatu un saglabājot auglīgās saiknes. Šis nav lēts pasākums, turklāt nepieciešamas iemaņas un „oža”, lai saprastu komandas iekšienē notiekošo un diagnosticētu „ķīmiskās formulas”. Un arī te uzprasās jautājums, vai vispirms nav nepieciešamas izmaiņas vai vismaz papildinājumi Dinamo menedžmentā.

Savu hokeja audzēkņu „auklēšana”, laižot hokeja tirgū savas hokeja skolas „ražu”. Pagaidām starp HS Dinamo vecāko galu un MHL „otrajā līgā" spēlējošo Juniors komandu ir apmēram 6 gadu „robs”, bet tas drīz „aizaugs”, jo katrs gads šim procesam nāk par labu. Atliek vien izveikt kvalitatīvu mērķtiecīgu selekciju, lai papildinājumi sastāvā nebūtu „uz gataviem” Liepājas vai SK Rīga „produktiem”, bet gan saviem – motivētiem, lojāliem un sistemātiski koptiem kadriem. Jau laicīgi tos „nogatavinot” KHL līmenim. Attiecīgai politikai nepieciešami savi ieguldījumi, t.sk. komandas izveidei, lai būtu starpposms starp KHL un MHL. Arī treneru kolektīvam nepieciešama profesionāla pieeja, ne tikai bastoties uz principu: labs hokejists = labs treneris. Tādi rautakallio un nolani būtu vajadzīgi jau laicīgi – jauniešu un bērnu hokejā. Speciālisti nebūs pa lēto, tomēr ilgtermiņā tas būtu arī lētāk nekā katru gadu mēģināt sastāvam nopirkt vēl neatklātu malkinu. Protams, tikai uz savas hokeja skolas neizdodas veģetēt faktiski nevienam no KHL flagmaņiem. Tomēr komandām ar „vidēju budžetu”, kura lielumu gan neatklāj, bet vajadzības gadījumā pasūdzas par tā robežām, sava skola ir viena no izejām.

Ieskatam:
- Dinamo spēlētāju 2012./2013. g. regulārās sezonas statistika:
Континентальная Хоккейная Лига - Статистика :...
- KHL komandu statistikas lapa:
Континентальная Хоккейная Лига - Статистика :...