Basketbola mafijas jaunie akcenti
Vai nu Latvijas basketbolam būs armijas disciplīna, vai policejiska kārtība – cita ceļa vai alternatīvas nav. Kā smejies – tiktāl esam nodzīvojušies, kad runājam par gaidāmajām Latvijas basketbola savienības prezidenta vēlēšanām.
Ojāra mantojums
Lai arī basketbols mūsu zemē nepārdzīvo labākos laikus, tomēr ziņa, ka februāra sākumā tiks pārvēlēts šī sporta veida lielākais priekšstāvis – federācijas prezidents –sabiedrībā radīja rezonansi. Pirmkārt, jau tāpēc, ka līdzšinējais Ojārs Kehris, kas par savu pilnvaru nolikšana bija paziņojis jau labu laiku iepriekš, noteiktā daļā tautas simbolizē „no tās pašas zagļu bandas, kas tagad valsti novedis postā”. Tā klaigā cilvēki no malas. Savā ziņā Kehris patiešām ir bijis unikāla personība gan pie Latvijas politiskās skatuves, gan uz basketbola paaugstinājuma. Viņa loma un ietekme vēl tiek apzināta, bet fakts, ka tieši viņa vadībā mierlaiku groza bumba piedzīvoja pilna spektra kaislības – runā pats par sevi. Daudz mazāk Kehra sakarā tiek vētīts veids, kā viņš tomēr pamanījies ilgstošā laika posmā savam sporta veidam sarūpēt finansējumu, kas, noticiet – nav bijis mazs. Arī starp politiskajām bonzām, kas šo kārtību valstī nosaka, viņa vārdu visbiežāk locīja kopā ar tādiem daudznozīmīgiem epitetiem kā „kardināls” un „maita”. Tagad Kehra vietā nāks cits un spriežot pēc publiski pieejamās informācijas – galvenais pretendents būs ļoti attāls no tās vides, kurā tik veiksmīgi bija pamanījies iegrozīties līdzšinējais LBS prezidents. Šajā sakarā arī uzprasās galvenais jautājums – kur basketbols turpmāk ņems naudu? Jo Ojāra laiki ir aiz muguras...
Jaunā kardināla ēnā
Līdz noteiktam datumam LBS biedriem vajadzēja nosaukt pretendentus, kas varētu gribēt sevi redzēt šīs sabiedriskās organizācijas prezidenta godā. Tagad redzam, ka vairāk par diviem kandidātiem uz paplātes nav nolikti. Ko tas nozīmē? Faktiski to, ka aizkulisēs darbs tiek kārtots pēc noteiktiem principiem. Eiropas Jaunatnes basketbola līga – ir mums tāds ambiciozs pasākums, kuru pieskata basketbola cilvēks un daudzu politisko partiju nerrs Guntis Šēnhofs – izvirzīja Valdi Voinu, savukārt Gulbenes novada bērnu un jaunatnes sporta skola nosauca Normundu Aizpuru. Pat ar neapbruņotu aci ir skaidrs, ka Voina kārts ir vismaz saskaņota un atrunāta aizkulisēs, kamēr Aizpurs nācis tā teikt – no tautas... Ja esam godīgi pret procesu un ļaudīm, kas grozās ap abiem kandidātiem, tad demokrātiju te nevajadzētu spēlēt – Voins ir īstais un „saskaņots arī ar Ventspili”. Aizpuru sauksim par brīvdomātāju, kas savu kandidatūru piekritis virzīt, lai pasākums nebūtu garlaicīgs. Diemžēl – citu lomu gulbenietim neredzu. Amizanti, ka pirms tika atklāti pretendentu vārdi, liela apjoma darbu starp politiskajiem zobratiem veica politiķis Edgars Jaunups (JL), kas kopš zināma laika ir aktīvs basketbola entuziasts. Viņš, starp citu, ir idejiskais līdzdalībnieks arī ambiciozajam VEF projekta uznācienam. Var teikt, ka Jaunups šobrīd vēlas pārņemt aizkulišu iniciatīvu, kas pirms tam bija Kehra stihija. Pats viņš pa priekšu savu krūti negrūdīs, jo nav tā radis. Bet fonā viņa stāvs pēdējā laikā ir bijis teju vai visos nozīmīgajos pasākumos, kuros lielākās vai mazākās grupās ir runāts par basketbola nākotni. Tā kā Jaunups pārstāv šobrīd lielāko un ietekmīgāko politisko apvienību (Vienotību), tad stāstam par basketbola mafiju, kas bija aktuāls pēdējos divdesmit gados, izskatās – būs turpinājums. Paturam prātā arī veidu, kā kandidatūras tika meklētas un virzītas: zinu vismaz vēl vienu gadījumu, kad kāds cits cilvēks no Jaunupa puses tika uzrunāts kā iespējamais pretendents un arī viņam tika zemapziņā nosēdināta maģiskā frāze par „Lembergu, kurš piekrīt tavai kandidatūrai”. Kur šis vīrs pazuda – nav ne jausmas, bet tas, ka šāda ūdens duļķošana ir tipiskā Jaunupa garā – tas gan ir skaidrs. Ja Kehris aizkulisēs vairāk bija šantāžists (viņa rīcībā noteikti bija apjomīga informācija par atjaunotās Latvijas lielākajiem privatizācijas procesiem, ko viņš prasmīgi konvertēja LBS finansējumā), tad Jaunups pārstāv intrigantu skolu – kā izglītots jurists, viņš pēc vārda un shēmām kabatā nelien. Tas viņam sanāk dabiski. Viņš noteikti grib paturēt šo kardināla lomu ar daudz tālejošākām sekām, kā mēs pašreiz redzam.
Politiķi aiz muguras
Abi kandidāti nāk no radniecīgas vides. Aizpurs ir bijušais Latvijas misijas komandieris Irākā, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Administratīvā departamenta bijušais direktors un pulkvežleitnants. Tagad – Gulbenes sporta skolas direktors. Voins – Latvijas policijas ģenerālis, kura karjera resorā noslēdzās ar prestižo Policijas priekšnieka amatu, kam tagad sekos darbs finansiāli varenajā Rīgas brīvostas policijā. Ja neiedziļināmies sīkumos, tad Aizpurs vienmēr ir bijis pie armijas maizes, kur bez garozas varēja tikt arī pie sviesta, savukārt Voins kā policists drīzāk zina pieticību nekā pārticību. Starp citu, šo vēsturisko bagāžu un izpratni par valstī notiekošajiem procesiem, uzreiz labi var pamanīt abu kandidātu programmās. Aizpurs kliedz par nepieciešamo caurspīdīgumu naudas sadalē, ar to liekot saprast, ka vismaz 120 km no Rīgas līdzšinējā LBS finansējuma aprite nav skaidra, savukārt Voins akcentē nevis naudas pārdalīšanu, bet gan tās iegūšanu. Jo patiesībā jau LBS uz naudas nesēž – tā ir kaut kur jādabū, jāizlūdzas vai jāizspiež. Programmu ekonomiskais pamatojums arī abus kandidātus sadala pa diametrāli pretējiem stūriem. Aizpurs vairāk runā par naudu, kas ir tikai pareizi jāsadala, bet Voins mēģina bikli pieskarties sponsoriem un mantrai, ko jau līdz komiskumam ir skandējuši hokeja kluba Rīgas Dinamo akcionāri – proti, valsts lielākajiem uzņēmumiem ir jāpiedalās sporta finansēšanā. Nav šaubu, ka Voina rakstītās rindas ir diktētas vai vismaz priekšā teiktas no jau minētās politiskās apvienības. Lai gan bijušais policijas priekšnieks ir bezpartejiskais – tomēr tieši tas viņu padara dubultā atkarīgu no politiķu lēmumiem, kad vajadzēs meklēt naudu. Taktisku apsvērumu dēļ neviens viņam Jaunajā laikā neliks stāties, taču respektēt šo grupu vajadzēs. Savukārt Aizpurs ir pārliecināts Saskaņas centra ideju atbalstītājs un Jāņa Urbanoviča „ēnu kabinetā” ticis nominēts kā Aizsardzības ministrs. Kur nauda? Vaicās basketbola ierindnieki. Aizpura gadījumā nav pat mazākās nojausmas, bet ar Voinu gan viss skaidrs – tiks turpinātas Kehra iestrādnes pie jau apgūtajiem galdiem, bet Jaunups garantēs arī noteiktu plūsmu, ko saskaņos koalīcijā. Tas, ka Voinam aiz muguras stāv šobrīd vadošais politiskais grupējums, dod garantijas, ka vismaz izlašu līmenī groza bumbai iztikšana ir nodrošināta. Pa vidam gan jau tiks apmierinātas arī privāto klubu intereses.
Tradīcija - „nopirkšana par naudu”?
Pārlasot abu pretendentu programmas, var iegūt ainu arī par pašreizējo basketbola realitāti. Piemēram, Aizpurs uzsver, ka noteikti vajadzētu izskaust „privāto interešu lobēšanu”. Interesanti būtu uzzināt piemērus. Tāpat viņš ir pārliecināts, ka vajag izskaust „tiešā iejaukšanās tradīciju, nevis „nopirkšanu par naudu””. Vai tiešām jaunatnes basketbolā kaut kas uz laukuma tiek pirkts? Interesanti. Aizpurs grib sakārtot arī jautājumu par „legālu spēlētāju darba apmaksu, darba atļaujām viesspēētājiem”. Ahā – tātad, šajā ziņā kaut kas gruzd vai svilst. Tostarp, simpātiska šķiet pretendenta doma, veidot mūsu basketbolā „uzvarētāju psiholoģiju”, kā arī „aizliegt zonas aizsardzību līdz A vecuma grupai (16-17g).” Gulbenes kandidāts ir strikts arī par jaunā un perspektīvā basketbolista statusa noteikšanu – viņaprāt, līdz 22 gadu vecumam jābūt šajā ziņā lielai skaidrībai, bet vecāki talanti, kas vēl nav atraisījušies, jāliek mierā. Tāpat šajā programmas pieteikumā tiek aktualizēts sociālais jautājums ar domu – izveidot pensiju un pabalstu fondu, ar ko tiktu balstītas noteiktas vajadzības (ārkārtas pabalsti, operācijas utml.). Redzējums no novada ir strikti saistīts ar kolēģa iegūto līdzšinējo izpratni par basketbola saimniecību, kas, jāatzīst – ir visai šaura un pārsvarā balstīta uz paša piedzīvoto, kas nepārsniedz viena rajona robežas. Tas nav slikti, jo šāds pasaules uzskats akcentē noteiktu problemātiku. Jāatceras, ka Rīga nav Latvijas basketbola centrs – groza bumbu spēlē visā Latvijā.
Basketbols kā numur viens!
Pie Voina programmas ir jākavējas plašāk, jo tieši viņš būs nākamais LBS prezidents (piedodiet, Aizpura kungs, bet – paskatīsimies konjunktūrai acīs). Jāsāk ar to, ka idejiskie saukļi ir gluži vai kā norakstīti no Dombrovska gadu mijas uzrunas tautai – „Uzdevums – uzvarēt!” vai „Kopā mēs varam!”. Atšķirībā no Aizpura, Voins diezgan skaidri runā par nauda jautājumiem un iezīmē to plūsmu. Būšot pārskatāms valsts budžeta finansējuma īpatsvars LBS ieņēmumos (hei, vai pirms tam tāds nav bijis? – aut.), loma kopējā naudas katlā noteikti tiks atrasta valsts uzņēmumu ziedojumos, finansiāli spēcīgāko uzņēmēju iesaiste basketbolā, biedru naudas pieaugums. Bijušais policijas priekšnieks ir pārliecināts, ka pie naudas var tikt, radot arī jaunus basketbola produktus – sacensību modeļi, kas radīs jaunus finansējuma avotus. Labi būtu zināt, ar kādiem piemēriem pretendents ir gatavs šos produktus pieteikt šajā tirgū? Voins vēlas pieslēgties Eiropas struktūrfondiem, kā arī vēlas lielākajiem LBS sponsoriem izstrādā kompensācijas formulu „par piesaistītajiem līdzekļiem”. Tas laikam tautas valodā tiek saukts par „manu procentu” vai „otkatu” (krievu val.). Tāpat paredzama lielo sponsoru nopietnāka iesaiste Padomes darbā. Ne retāk kā reizi divos gados kandidāts ir gatavs piedāvāt Latvijā rīkot – tātad, arī finansēt - dažāda vecuma Eiropas un pasaules čempionātus, bet sportisko rezultātu ziņā, policists neko mazāku par uzvarām negaida, liekot skaidri uz papīra mērķi: dāmām ir jāspēlē Londonas olimpiskajās spēlēs, bet vīriem – Riodeženeiro. Visām jauniešu izlasēm minimums – vieta augstākajā divīzijā. Interesanti, ja Aizpurs savā programmā īpaši uzsver ilgtermiņa sadarbību ar Arēnu Rīga, tad Voins grib realizēt jaunas arēnas celtniecību ar apmēram 3000 skatītāju vietām, kas būtu „optimāla Latvijas līdzjutēju interesēm”. Viņš saka – ir „veikta zināma izpēte par iespējām un īstenojamie varianti ir vairāki”. Man domāt, ka te LBS intereses labi sasaucas ar VEF kluba interesēm, bet Jaunups, kā jau gudrs puika, to skaļi Voinam neliek teikt. Taču par nozīmīgāko akcentu Valda Voina programmā ir punkts numur 7.2., kas skan pārliecinoši – Basketbola atzīšana par Latvijas prioritāro sporta veidu. Lūk, te jums arī jaunais vilnis, kas turpmāk varētu strikti noteikt sporta attīstības modeli valstī. Līdz šim neviens cits sporta veids nav atļāvies tik skaidri pieteikt savu vietu pāri citiem. Sporta spēļnieki ir turējušies vienkop, taču, lai kāds izceltos – tas nav bijis. Tagad – būs! Līdz ar to – būs arī jautrība ap naudas sadales galdu. Domājams, ka Lipmans jau ir mazliet iesvīdis, lasot šīs rindas, nemaz nerunājot par Indriksonu, kas droši vien ar lāpstu jau rok bedres... basketbolistiem.
īstais Ģenerālis?
Voins var izrādīties labāks LBS prezidents nekā domājam, jo ir labs administrators. Tāpat viņš ļoti labi apzinās, ko nozīmē – lūgt naudu, kas būs jaunā amata mantojuma neatņemama sastāvdaļa. Darbs Ostas policijā kaulus nelauzīs, vēl vairāk – tur būs iespēja basketbolam piesaistīt patiešām solīdus ilgtermiņa partnerus. Tas izstieptas rokas attālumā! Tranzītnieki allaž ir bijuši dāsni, ja vien saskatīs savas intereses. Tās Voins savā programmā jau iezīmējis, ar mājienu – veči, protieties, bešā nepaliksiet... Par mugurkaula stingrību arī nevajadzētu šaubīties, bet kompetence savulaik tika iegūta, vadot Policijas sporta klubu. Taču galvenās kaislības kā allaž notiks aiz LBS prezidenta muguras – jo, kas ar politiķu svētību nācis, tas viņu tikumus apiet nevarēs. Bet – basketbolam šīs sajūtas nekad nav bijušas svešas. Jo basketbola mafija bija, ir un būs (pasmaidiet).
P.S. Starp citu, ja Voinu ievēlēs, Latvijas basketbolā beidzot būs īsts Ģenerālis, ja saprotiet - par ko ir runa...
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-2 [+] [-]
-1 [+] [-]
P.S. Savākt jau varētu, bet tad ir jāspēlē tādām komandām kā Latvija pret ASV, vai jebkādu NBA komandu, tad jau noteikti savāksies pilna arēna...
[+] [-]
[+] [-]