Sākumā piparkūkas, pēc tam - Rio

Nepilnas 40 sekundes saulainā 10. augusta pēcpusdienā un gada Latvijas labākā sportista liktenis bija izšķirts - Māris Londonas trasē no riteņa nolēca jau kā divkārtējs olimpiskais čempions, un ko tādu pārsist grūti. Un nav svarīgi, ka šogad kā pa celmiem lielākoties gāja gan līdz tam vienam Londonas finālbraucienam, gan pēc tā - galvenais ir padarīt to darbiņu īstajā brīdī. Līdzās sarkanajai ķīniešu ražojuma (diemžēl tas ir manāms - iekšējais apšuvums jau atdalījies...) plastmasas kastītei, kurā glabājas pirms četriem gadiem Pekinā iegūtā un maķenīt jau apbružātā medaļa, tagad atrodas vēl viena, pavisam svaiga relikvija - smagais (visādās nozīmēs) Londonas zelts. Un šajā nedēļās, kad visā pasaulē un arī Latvijā godina labākos - tas tiks pieminēts bieži.

Pats Štrombergs gan atzīst, ka savus Londonas olimpiskos mirkļus jau atstājis aiz muguras - izgaršojis, izbaudījis un noglabājis pagātnē. Protams, rokas stiepiena attālumā, un tomēr - jau pagātnē. Sākumā emociju bija daudz - tās mēs visi redzējām, taču adrenalīns pierima, un beigās pat nācās pieņemt lēmumu sezonu beigt priekšlaikus. Tagad viņš ir Latvijā, lai mērķtiecīgi gatavotos nākamajai sezonai - izmantotu pēcolimpisko pauzi BMX kalendārā un ieliktu pamatīgāku bāzi, kas noderēs vēl nākamajām 2-3 sezonām. "Vispirms gan bija jāsakārto veselība," viņš precizē. "Pēc atgriešanās uztaisīju analīzes un to rezultāti nebija tik labi, tāpēc mani uz nedēļu aizsūtīja uz sanatoriju... Taču šonedēļ ķersimies pie darba. Līdz janvāra beigām jāpadara kārtīgs melnais darbs!"

Pirms četriem gadiem, kad kaklā tikko bija uzkārta pirmā olimpiskā zelta medaļa, Mārim jau bija skaidrs nākamais solis - jādodas iekarot Amerika! Šobrīd tik spilgtu mērķu, kas kairinātu motivāciju un sportisko azartu, nav, tomēr - savas virsotnes, kuru smailē vēl nav būts un iesprausts tur savs karogs, ir arī Štrombergam. Vispirms - ABA jeb "USA BMX" tituls, ko šajās četrās Amerikas sezonās allaž nācies atdot kādam no konkurentiem. Vienā gadā pietrūka četru centimetru, nākamajā - finālmaču priekšvakarā tika piedzīvots smags kritiens... "Tev gribas tieši to, kā tev nav - tā nu tas iekārtots," nosmaida Māris. Kamēr visi vēl tīksminās par Londonā paveikto, viņš pats jau skatās uz priekšu. "Kad šobrīd pieķeros domām par sportu, BMX un savu karjeru, es vairs nedomāju par Pekinu vai Londonu - domāju par to, kas būs tālāk, ko varētu vēl sasniegt un izcīnīt. Londona ir patīkama, taču jau pagātne - to esmu atstājis aiz muguras un jau eju uz priekšu."

Arī galamērķis jau skaidrs - Rio`2016. "Par to ar Ivo esam vienojušies. Viņš jau tā kā spiež arī uz [nākamajām spēlēm] 2020, taču tādam "ilgtermiņa kontraktam" pagaidām neesmu piekritis," nosmej Māris. "Viss atkarīgs no divām lietām: pirmā un svarīgākā ir veselība, otrā - motivācija." 2016. gadā Štrombergam būs 29 - šā brīža pasaules rangā 30 spēcīgāko vidū tik daudz ir tikai vienam - austrālietim, savas valsts sestajam numuram... "Fiziskā ziņā - 29 gadu vecumā iespējams braukt ātrāk, nekā esi to darījis 20 vai 22. Galvenā atšķirība - tajā vecumā jau sāc vairāk domāt līdzi un analizēt procesus, kas šajā sporta veidā pārāk lielās devās vairāk traucē, nekā palīdz. Tas ir neizbēgams process. Tāpēc BMX labākie gadi ir 20-24. Pēc tam nāk laiks, kad pamazām sāc domāt. Taču - jāmācās ar to sadzīvot un tikt galā! Tāds ir mans darbs. Tāpēc ir treneris un arī pats neesmu mazais bērns." Mērķis Rio spēlēs? Nav pat jājautā. "Latiņa ir uzlikta, mērķis tikai viens un domāju, ka pēc četriem gadiem tāds arī būs uzdevums. Galvenais, lai būtu veselība. Ar pārējo mēs ar Ivo gan jau tiksim galā."

Bet pagaidām Māra tuvākais mērķis ir... uzcept piparkūkas. "Smieklīgi izklausās, taču tā ir - šajā laikā tās ir ģimeniskas lietas, pavadīt laiku ar saviem tuvajiem. Lietas, kam ikdienā nesanāk laika. Atbraukusi ciemos mana draudzene - jāierāda arī viņai, kādas latviešiem Ziemassvētku tradīcijas. Tiesa, nav viņai pirmā reize - šo to jau zina..." Bet bluķi ap māju pusnaktī noteikti nav vilkusi! "Tieši tā - būs jāparāda. Jāiedzen pirtī, jāpacienā ar piparkūkām un karstvīnu. Šeit ir visi mani draugi, mana ģimene, un tās sajūtas Ziemassvētkos - nevaru dabūt tās nekur citur, kā tikai šeit, mājās." Tad jau tomēr labi, ka to olimpiādi novinnēja. Kalifornijā nebūtu tas...