VEF vs Asseco Prokom: izdari līdz galam!

--Interesanti gan, ko tajā krieviskajā VTB var meklēt poļi un latvieši; ja praksē daudzkārt pārbaudīta un piedzīvota krieviskais avosj princips ar savu neprognozētību un neorganizētību?
--Elementāri: tā ir iespēja sevi lieku reizi parādīt, un, galvenais, nopelnīt naudu – kas ir izšķirīgais vilinājums. Te jau par spēlēm maksā, vienalga, vinnē vai zaudē. Kurš klubs gan no tādiem noteikumiem novērsīsies? It sevišķi tie, kas nekotējas Eiropas augstumos. Tādiem, kas sevi neizrāda, ir grūti sadabūt sponsorus. Tā kā idejiskie motīvi pie ieiešanas VTB ir krietni sīkāki par ekonomiskajiem – jeb varbūt idejas tur nav ne par grasi.
--Vienalga, VEF pamatsastāva dalība trijās līgās šķiet par traku. Tīri no skatītāja viedokļa: man jau pagalam sajucis, kurā turnīra tabulā kuro reizi pēc attiecīgas spēles jāskatās...
--Es gan nāku uz spēli skatīties to kā atsevišķu notikumu, priecāties par labu basketbolu, nevis aprēķināt turnīra tabulas. Savukārt spēļu skaits profesionālai komandai – kāda taču grib būt VEF – nepavisam nav nomācošs. Sevišķi tagad, kad klubu LBL pārstāv juniori. Bet ar tabulām un sakārtotību saprasties palīdzēs masu informācijas līdzekļi.

VTB pirmajā acu uzmetienā rādās līga, kā līga, viss šķiet kā pie cilvēkiem: dancotājmeitenes, skaļa mūzika, informatora viduvējas asprātības, skatītāju piesaiste, karsēji ar trompetēm un karogiem – šajā reizē pat no pašas Polijas.
Bargākais, kas Vefam šobrīd ir ko sūtīt pamatsastāvā: viens melnītis, viens baltkrievs un trīs latvieši. Tāpat poļu vidū netrūkst leģionāru, arī melnādainu (no kuriem Brauns vēlāk bieži izdarīs to, ko mūsējie nespēja: veiksmīgi uzņemsies iniciatīvu izšķirīgos brīžos).
--Nu... Ar melnajiem kopš deviņdesmito gadu sākuma mūs vairs nevar pārsteigt...
--Pret nēģeriem spēlēt – tā tomēr ir īpaša māksla. Ir jāapzinās, ka viņš skrien par tevi ātrāk, lec par tevi augstāk, un rokas tam arī ir garākas, nekā tev. Jāliek lietā ne tikai savas kājas un rokas, bet vispirms tomēr smadzenes – kuras melnādām nereti izrādās par maz. Un tad jau var arī vinnēt.

Sākums gluži kā pret Perlas – tikai ačgārnā situācijā, jo tagad peramo puiku lomā izskatās VEF. Prokomam ir trīs supergarie vīri, no kuriem divi parasti atrodas laukumā; līdz ar to vefiešiem, vienalga, Bērziņš vai Grafs, zem groziem izredžu nav tikpat kā nekādu. Trešajā minūtē ir 2:9, bet piecās minūtēs VEF sasniedzis vien četrus punktus.
--Viss notiek, kā noticis, nekas nav mainījies: pietrūkst sadarbības un saprašanās?
--Tieši tā. Naivi būtu cerēt, ka tā pienāks triju dienu laikā starp divām spēlēm, neatkarīgi no līgas. Kādreiz komandas savstarpējās izjūtas nostiprināšanai arī ar gadu izrādās par maz.
--Ko nu darīt? Stāties ārā un iet mājās gadiņu pastrādāt?
--Kāpēc gan? Ir pastrādāt, ir pilnveidoties var tāpat spēļu gaitā; var arī gūt uzvaras tad, kad spēle aiziet no rokas. Taču līdzdomāt vajag vienmēr un visur. Kā tagad: nu kāpēc mūsu mazie, uzbrūkot pret poļu garajiem, burtiski palien apakšā viņu aizsardzībai paceltajām rokām. Simtprocentīgi taču nobloķēs to metienu! Lūko atrauties, mēģini mest pirms kontakta, tad aizies pāri rokām...
Bet uz Cezara Ozera jautājumu „Ko nu mēs tagad darīsim?” pirms 50 gadiem lieliski atbildēja treneris Alfrēds Krauklis: „Spēlēsim basketbolu!”.

Tad nu astotajā minūtē Sandis Valters no stūra beidzot ielingo trejaci – vai būs maisam gals vaļā? Jo ļoti vajag, kad zem groza izredžu tikpat kā nav. Tūdaļ Sandis trīspunktnieku atkārto, un tobrīd ir 15:19.
--Četru punktu mīnusi nav vispār nekas!
--Te mēs redzam kā trīspunktnieku, tā veiksmes brīža ievērojamo vērtību mūsdienu basketbolā. Bija it kā nomācošs viesu pārākums, kurš pagaisa vienā mirklī. Cerēsim, ka Vefam viss vēl priekšā.
--Bet pārtraukuma brīdī pasekosim sarīkotajam skatītāju bumbošanās konkursam?
--Tas ir kaut kas bezjēdzīgs, kaitinošs un pat dalībniekus pazemojošs. Nu kāda gan jēga riņķošanai centra aplī vai atmuguriskai driblēšanai ar klupšanu un krišanu? Vai tiešām kādam tas liekas interesanti un atraktīvi? Ākstīšanās vietā pārtraukumā kādi labākie sporta skolas puikas varētu parādīt kādu kārtīgu basketbola paņēmienu – lai ir, ko redzēt, un ir, ko pamācīties un saprast.

Diemžēl pat Vefam, profesionālai komandai, ar tiem labajiem basketbola paņēmieniem ir, tā kā ir. Kļūda seko kļūdai, grēko visi – no Viljama līdz Bertānam. Poļi nerāda neko pārdabisku, tomēr savu spēli savalda un brīžos, kad uzplaiksnī VEF veiksme, liek pretī savu sadarbības prasmi. Kā no groza apakšas, tā distances. Un allaž atjauno to apmēram desmit punktu pārsvaru, kurš tika izcīnīts spēles sākumā. Savukārt rīdzinieku uzliesmojumi ir vārgi un drīz vien izčākst. Valters savu veiksmi neturpina, arī citu mēģinājumi pārāk bieži paliek bez rezultāta. 32 puslaikā iegūti punkti ir par maz, lai mūsdienu basketbolā varētu cerēt uz panākumiem. Savukārt Prokom 44 acis ļauj turēt asti gaisā...
--Vai tiešām šovakar mums izredžu nav nekādu?
--Kāpēc ne? Paņem nost tās pieļautās 12 kļūdas, pacel pieklājīgi augšup tos nepietiekamos 50 trāpīguma procentus – un viss būs, kā nākas. Jā, poļu garie ir iespaidīgi, tomēr izšķirīgā nozīme paliek mūsu 12 kļūdām pret Prokom tikai sešām. Vienkārša aritmētika: 12 – 6 = 6. Savukārt 6 kļūdas x 2 punkti = 12 punktu starpība! Bet mūsu centri tagad spēlē aptuveni tikpat rezultatīvi, kā poļu garie, tur Prokom pārākuma vairs nav.
--Labi. 12 punktu starpība vēl nenozīmē klīnisko nāvi. Kas lietas labā darāms otrajā puslaikā?
--Tas pats vien – jāizvairās no daudzajām kļūdām.

Bet neizdodas, spēles zīmējums nemainās, VEF atsevišķos (un retos) veiksmes brīžus Prokom atspēko ar savu, krietni lielāko basketbola laimīti. Raksturīgi: otrā puslaika pirmajās piecās minūtēs VEF negūst ne punkta!
Kad līdz beigām palikušas minūtes astoņas un tablo rāda -12 punktus, Kurtinaitis ķeras pie ārkārtēja līdzekļa: sūta laukumā augumos īsu, bet maksimāli mobilu sastāvu, kuram būtu aši vien jāsamet trejači un jāpārmāc mazāk kustīgie poļi. Taču tās pašas mūžīgās kļūdas pārvelk svītru vislabākajiem nodomiem. Kad nav laimes, tad nav līdz galam! Cipari gandrīz tādi paši, kā trešdien, tikai ačgārni – 63:76.
--Kārli, kāpēc tā? Ko esam nepareizi izdarījuši – jo arī poļi, stingri vērtējot, nekādu izcilu spožumu neparādīja?
--Protams, ka ir viegli un vienkārši zaudējuma reizē visu galveno vainu uzkraut trenerim. Bet no otras puses: ja reiz par publisku personu labprātīgi esi kļuvis, tad jāiztur arī publiskais vērtējums un kritika. Tātad, manuprāt, Kurtinaitis nedarīja pareizi, nedodot iespēju Valteram un Bērziņam attaisnot sevi pēc neveiksmju brīžiem. Bērziņš pēc tām divām kļūdām (rupjas jau nu gan bija!) vienā minūtē vispār pazuda uz no spēles. Pārlieku ilgi tika cerēts uz Viljamu. Viesis jau nu centās gan sevi parādīt un apliecināt (runā, ka VEF grasās no viņa atteikties), taču meistarība un veiksme nudien nebija viņa sabiedrotās. Un vēl: pareizi un pamatoti spēles galotnē uzliekot īso, ātro sastāvu, centra postenī tomēr vajadzēja saglabāt centra uzbrucēju – kaut to pašu Bērziņu. Citādi pēc steigas metieniem pie atlēcošajām bumbām vairs nebija nekādu izredžu.
--Nu labi –bet ar ko tad lai kompensē to nesasniegto saskaņu un saprašanos? Vai ar baigo apņēmību pēc hokejistu principa: jāgrauž ledu!
--Prasi man ko vieglāku. Spriest var visādi: jānomierinās, jānokoncentrējas, jāsaņemas un tā tālāk. Bet tie ir tikai vārdi, kurus katram sevī jāsaprot un jārealizē pa savam. Ar attiecīgu rīcību attiecīgajā brīdī. Ar prasmi iepriekš paredzēt ātri mainošās situācijas.

Līdz debijai Eirokausā VEF pārdomām un labojumiem atlicis gandrīz mēnesis. Redzēsim 16. novembrī. Bet pirms tam, 12. novembrī, atkal būs VTB ar tālumnieku Azovmaš...