Sulu laiks

Šī sezona Rīgas „Dinamo” ir kā jauns sākums, kurā līdzjutējiem ir tā privilēģija just līdzi ne tikai komandai, kuru galvenokārt veido vietējie spēlētāji, bet arī komandai, kuras galvgalī ir vietējie treneri. Protams, ir tādi, kas apgalvos, ka šādām lietām nav nozīmes, svarīgs tikai rezultāts, bet diezin vai visi tam steigs piekrist, jo skaidrs, ka svarīgs gan process, gan rezultāts, pietam, vārds rezultāts ir diezgan plaši interpretējams, sevišķi laikā. Proti, ir gan īstermiņa rezultāts – uzvaras katrā nākamajā spēlē, gan ilgtermiņa rezultāts - kur tiek izvirzīts kāds grūtāk sasniedzams tālejošs mērķis, uz kuru strādājot, dažkārt arī jāsper kāds solis atpakaļ, kas šķietami it ne kādi neiet kopā ar īstermiņa rezultāta postulātiem, bet ir precīzi un mērķtiecīgi nākotnes sasniegumu veicināšanai.

Negribētos ticēt un šobrīd nav pamata uzskatīt, ka Artis Ābols ar palīgiem Ģirtu Ankipānu, Viktoru Ignatjevu un Juri Klodānu, ir īstermiņa parādība komandas galvgalī, tāpēc paralēli šā brīža veiksmēm un neveiksmēm, būtiska arī konkrēta virzība ilgtermiņā. Proti, šī ir ne tikai Rīgas „Dinamo” sestā sezona, bet arī jauna piecgades cikla sākums (tiem, kam tuvs padomju sentiments).

Ja komandu aplūko ar skatu perspektīvā, tad pat komandas komplektācija, papildus īstermiņa jautājumu risināšanai, šķiet, kā radīta ilgtermiņa attīstībai. Būtībā jaunajam treneru kolektīvam tā ir kolosāla veiksme un iespēja, ka komandā ir visu cienīts un respektēts spēlētājs, viens no retajiem Latvijas hokejā, kurš savas karjeras laikā ir ne tikai spēlējis visaugstākajā līmenī, ne tikai bijis nozīmīgs spēlētājs, kurš ietekmējis rezultātu, bet arī spēlētājs, kurš šajā visaugstākajā līmenī ir atradies kolektīvā un redzējis no iekšienes, ko tas maksā un, ko tas nozīmē – uzvarēt turnīru. Tāpat arī kāda ir starpība starp uzvarēt un zaudēt, jo karjeras laikā ir atradies abās pusēs. Šādas pieredzes Latvijas hokejā, kur salīdzinoši maznozīmīgas grupas turnīra uzvaras mēdz svinēt kā citi svin uzvarētus čempionātus, pietrūkst, un tās nav ne tikai spēlētājiem, bet arī nevienam no treneru kolektīva. Tāpēc šī ir situācija, kas jāizmanto. Mērķtiecīgi attīstot komandu - treneri var strādāt savu ideju realizēšanai un paļauties, ka situācijās, kur pašiem pietrūkst pieredzes un zināšanu, komanda ir kāds, kas šo trūkumu spēj kvalitatīvi aizpildīt. Ļoti pateicīga situācija ambiciozākiem mērķiem par tikai īstermiņa jautājumu risināšanu spēli no spēles.

Iepriekšējais treneris Peka Rautakallio pēc savas izpratnes un pieredzes jau mēģināja risināt ilgtermiņa mērķus un kaut ko mainīt „Dinamo” un Latvijas hokejā (šīs abas lietas ir neizbēgami cieši saistītas). Diemžēl paša raksturs, kā arī zināšanas un prasmes atrasti atbilstošus īstermiņa risinājumus, liedza šos mērķus piepildīt. Tomēr Pekas neveiksme, galvenokārt pieļaujot, ka komanda psiholoģiski sabrūk, lai arī liek skeptiski skatīties uz viņa trenera spējām un iemaņām, nekādā veidā nediskreditē pašu ideju. Latvijas hokejam ir jāmeklē sava identitāte, lai tuvākajā nākotnē, kad kāds uzdod jautājumu – „Kāds ir Latvijas hokejs?”, uz to būtu tikpat loģiska un pamatota atbildē kā uz jautājumu – „Kāds ir Kanādas/Krievijas/Zviedrijas/Somijas un pat Šveices hokejs?”

Treneru kolektīvam, kurš vada vienu no Latvijas hokeja flagmaņiem – Rīgas „Dinamo”, papildus īstermiņa jautājumu risināšanai, ir vēlama arī misijas apziņa attiecībā uz Latvijas hokeja attīstību un nākotnes perspektīvām. Sevišķi, ja „Dinamo” vada Latvijas hokeja speciālisti, kuriem Latvijas hokeja attīstība pavisam noteikti nav vienaldzīga. Viņu rokās ir nepieciešamās sviras, lai realizētu savas idejas un ietekmētu procesus Latvijas hokejā – kaut vai, lai noteiktu konkrētu kvalitātes latiņu un iemaņu komplektu, kuram jāatbilst, lai spēlētu ”Dinamo”. Tā būtu skaidra ziņa jaunatnes hokeja nākotnes sistēmai, kādā virzienā darboties, sevišķi attiecībā uz vispārējo trenētību un fizisko sagatavotību, kas jau ilgstoši identificējas kā viena no būtiskākajām Latvijas hokeja problēmām. Šo virzienu diezin vai kādreiz kāds noteiks un veidos no apakšas, pie esošās hokeja struktūras, kaut kāda loģiska kārtība, visticamāk, var nākt tikai no piramīdas augšas, no Rīgas „Dinamo” un Latvijas izlases.

Realizēt šādu scenāriju nav īstermiņa uzdevums, jo, lai to izdarītu, šis virziens no sākuma ir jāatrod (un meklējumi var būt gan ilgstoši, gan ērkšķiem kaisīti), virziens ir jānodefinē un jāpierāda ne tikai tā dzīvot spējīgums, bet arī spēja reāli dot panākumus. Proti, papildus sestās sezonas sākumam, Artis Ābols ar palīgiem būtībā atrodas arī šāda ceļa sākumā.

Artis ir definējis, ka savu hokeju redz kā kaut ko starp Rautakallio un Šuplera pieejām, proti, no Pekas paņemot komandas spēli un kārtību aizsargājoties, bet no Jūliusa spēju improvizēt, pašam liekot klāt pretinieka izpēti un spēju variēt ar līdzsvara punktu starp šīm abām pieejām, atkarībā no tā, ko piedāvā pretinieks. Sezonas sākums rāda, ka pagaidām lieliski izdodas un ikkatrā spēlē ir atrasts veids kā cīnīties par uzvaru un pat uzvarēt. Īstermiņa panākumi ir ļoti labs pamats, lai iegūtu pārliecību, spēlētāju un vadības, kā arī līdzjutēju uzticību, un audzētu ambīcijas arī iespējamiem drosmīgiem risinājumiem. Un nav šaubu, ka, lai reāli tuvākā vai tālākā nākotnē pacīnītos par kādiem ambicioziem mērķiem, drosmīgi risinājumi būs nepieciešami.

Pagaidām tad spiežam sulas un uzņemam vitamīnus, lai ziemu nevis pārziemotu, bet to baudītu. Tad nāks pavasaris un būs laiks tecināt sulas. Vien jāpiebilst, ka arī vārds pavasaris ir interpretējams, sevišķi laikā. Lai izdodas!