Kauja pie Knipskas (Dinamo versija)

Salīdzinoši rāmi un mierīgi aizvadīts pirmais treniņu mēnesis, kura laikā praktiski noskaidrojies gan pamatsastāva rāmis, gan kauliņi, ar kuriem treneri spēlēs sezonas turpinājumā. Protams, pastāv maiņu pieslīpēšanas darbs, tāpat neviens nav pasargāts no savainojumiem, taču kopumā Sējējs kā menedžeris hokeja tirgū ir pastrādājis gana apjomīgi un domājams – gudri. Kur slēpjas Normunda ņuhs, čujs un poņa (aptuvens tulkojums – sajūtas, intuīcija un saprašana)?

Ja vārtsargi būs veseli un zinot, ka Šuplers mēdz raustīties ar pirmā numura izvēli, var paredzēt, ka šī līnija mums var sanākt viena no labākajām līgā. Tam pamatā būs Holta veselīgā izpratne par konkurenci – viņš neīd, bet ar attieksmi ir licis Telkvistam saprast, ka zviedram vietu vārtos būs jānopelna. Izskatās, ka amerikānim ir gluži vienalga, ka viņa līgums ar komandu ir parakstīts uz diviem gadiem. Viņš savu dzelzi kaļ tagad. Telkvists, kam faktiski ir apjomīgs CV, kurā, tiesa, vairāk ir spoži ieraksti, mazāk redzams – padarītais, pēkšņi ir atskārtis, ka te viņu gan sagaidīja ar atplestām rokām, taču šī laipnība nesniegsies tālāk par ledus laukumu. Uz tā vajadzēs strādāt un cīnīties par vietu vārtos. Vēl trakāk – mazākais vājums ir viegli piesedzams ar trešā numura Edgara Lūsiņa sportiskajām ambīcijām, kas piekritis Dinamo piedāvājumam būt aiz Holta un Telkvista. Vārdu sakot, vārtu galā sanākusi laba kompānija, kur katrs asina savu šķēpu. Protams, sāksies sezona, būs dažādas situācijas un gan jau esošajā rožu dārzā kāds vēl izstaigās pa vagām ar izkapti, taču pagaidām – acis lielas, kājas kopā (varbūt tāds varētu būt novēlējums vārtsargiem, jo nav nekas stulbāks, ja neredzi ripu, bet vēl glupāk, ja tā ielido vārtos starp kājām...)

Sējējs saka, ka visi tie, kas aizbrauca un atgriezās no turnīra Astanā – bet kopskaitā tās ir piecas maiņas – tiek uzskatīti par jaunās sezonas algotņiem. Ko tas nozīmē? Tiem, kam bija tā sauktie try-out līgumi, tagad sācies nevis apliecināšanas, bet gan nākamo iespēju laiks. Tātad – Štāls, Podziņš un Karamnovs paliek Dinamo. Laikam jau precīzāk būtu teikt – viņi pierakstās šajā sistēmā, jo ar piecām maiņām Rīga nevarēs spēlēt. Pamatā ir skaidrs, ka pirmo uzbrukuma trijnieku veidos Ņiživijs – Hartigans-Surovijs, otrie pēc loģikas būs Dārziņš un Miķelis Rēdlihs, kam pa vidu it kā vajadzētu piestāvēt Troteram. Tiesa, vakar aprunājoties ar kanādieti, nācās atskārt, ka viņš labākajā gadījumā savu kaujas formu sasniegs pēc piecām sešām nedēļām – parakstījis līgumu ar Dinamo, Broks tikai pēc atbraukšanas uz Rīgu sapratis, ka patiesībā sezona ne tikai klauvē pie durvīm, bet ir jau ierāpusies pie viņa gultā... Normāli Ziemeļamerikā viņš augusta otrajā pusē tikai sāk ostīt sviedraino treniņu kreklu, te viņam jau pie kājām nomet nopietnas pārbaudes spēles. Ja esam godīgi pret esošo situāciju – Troters nav vēl gatavs fiziski cīnīties par vietu pamatsastāvā, lai gan to gribētu. Bet ar domām un emocijām vien šajā pusē kalnus stumdīt nevarēs... Trešais uzbrukuma trijjūgs arī izskatās paredzams: Ankipāns-Sprukts-Karsums. Bet par ceturto būs kauja kā pie Knipskas (ir tāda Poruka obligātās literatūras novele). Centrs varētu būt vai nu Džeriņš vai Karamnovs. Latvietis pagaidām ir krietni spraunāks fiziski, krievs demonstrē labāku spēles izpratni. Pa malām paliek Bukarts, Štāls, Podziņš, Meija. Ticami, ka Podziņu izmantos kā jauno – jo viens tāds komandā ir vajadzīgs pēc KHL reglamenta. Pārējie droši vien lēks kamanās pēc situācijas, kur vajadzēs lāpīt ne tikai ceturto maiņu, bet arī citus. Piemēram, jau minētais Trotera gadījums sezonas sākumā var būt vēl aktuāls. Lai arī savainojumus nenovēlu, arī tie neizbēgami ietekmēs spēlētāju rotāciju, bet labā ziņa – tā sauktā otrā gala puikas nav slikti.

Par ko netieku gudrs – tā ir Sējēja lielā un principiālā vēlme nodrošināties ar aizsargiem. To mums tagad būs teju tik pat daudz cik uzbrucēju – deviņi! Pagaidām Šuplers vairāk iespēlē Ozoliņu-Cibuļski un Galviņu-Laviņu. Arvīdam Reķim pēdējā spēlē blakus bija Sotnieks, kam vēl jāvienoja ar komandu par līgumu, bet izskatās, ka viņš to izdarīs. Savukārt Andersons piespēlē Jēkabam Rēdliham. Šuplers kaut kā pie malas tur Krišjāni Rēdlihu, bet tas nav pārsteigums – viņš nebija trenera mīļākais audzēknis arī iepriekšējās sezonās. Ak, un vēl taču ir deviņpadsmit gadus vecais Mārtiņš Jakovļevs, kas tīri solīdi pie zilās līnijas izskatījās pārbaudes spēlē pret Atlantu. Tātad – ja vajag, tad sanāk pat visi desmit aizsargu! Sējējs ar šādu situāciju ir lielā mierā: „Lai ir, lai ir – sāksies sezona, kas nevarēs pavilkt kājas vai būs slinki – sēdēs malā. Mums būs ar ko aizstāt!” Tas laikam bija domāts kā mājiens ar sētas mietu tiem pieredzējušajiem, kas sevi redz kā piesietus sastāvam. Nu, lai būtu – jo interesantāk līdzjutējiem.

Sadarbība ar Liepājas Metalurgu fārmkluba kontekstā ļaus Rīgai ar sastāvu variēt visai elastīgi – paredzams, ka kopskaitā vismaz pieci spēlētāji pastāvīgi spēlēs vēju dresētāju pilsētā. Tajā pašā laikā sadarbība paredz ne tikai apmaiņu ar lielajiem, bet arī mazajiem – jau tagad HKRīga formu piemēra vairāki jaunie Liepājas hokeja skolas audzēkņi. Prieks, ka starp abām organizācijām valda izpratne par sportiskajiem mērķiem, jo piekritīsiet – sen tā nav Latvijas hokejā bijis, ka divi spēj apsēsties pie galda un vienoties, bet dunči paliek pie jostas... Citādi – šī nedēļa Dinamo vīriem atkal paies gar ledu un dzelžiem, nākamā jau būs dzelzceļnieku zīmē, bet vēl pēc sprīža – skat, sezona māj ar pirkstiņu... Viss notiek!