Zemgus kā Lokomotīve

Pēdējā mēneša laikā Zemgus ir bijis Latvijas publiskās komunikācijas hīts – vispirms jau viņa izvēlēšanās Nacionālās hokeja līgas jauno spēlētāju sarakstā jeb draftā, pēc tam Bufalo „Sabres” līguma piedāvājums. Tas pēdējais jau ir ar konkrētu pēcgaršu, jo Girgensons kļuva par vienu no pirmajiem starp savas paaudzes vai gada gājuma hokejistiem, kas saņem no NHL komandas šādu iespēju. Lai saprastu šī konkrētā akta burvību ir jāzina, ka līga reglamentē jauno spēlētāju un klubu attiecības ar robežām – tiek noteikti griesti, kurus nedrīkst pārkāpt, vispirms jau maksimālā atalgojuma, prēmiju ziņā. Lūk, ja noliekam šim lineālam blakus jauno latvieti, tad nākas atzīt – Bufalo viņam iedeva maksimāli labvēlīgāko un dāsnāko no tā, ko varēja iedot. Tātad – viņiem puika patīk, tātad – viņiem Zemgu vajag. Ļoti vajag! Pēc NHL drafta par šādu pagriezienu abas puses runāja atturīgi – Girgensonam kabatā bija vienošanās ar Vermontas universitāti, kas paredzēja, ka viņš savu karjeru un akadēmisko izglītību varētu turpināt tajā pusē. Tiesa, šajā scenārijā bija viena atkāpe jeb pieturvieta – tā sauktā jauno spēlētāju nometne (Development camp), kur visas līgas komandas uz nedēļu zem sava jumta pulcēja pašu izvēlētos kumeļus, vecumā no astoņpadsmit līdz divdesmit diviem gadiem, lai darba un treniņu atmosfērā novērtētu viņu varējumu. Lūk, šis fons arī pilnībā izmainīja gan komandas, gan Zemga plānus... „Man bija svarīgi salīdzināt savu spēku ar šiem spēlētājiem, jo lielākā daļa no viņiem bija gados vecāki, tātad – pieredzējušāki, kas paspējuši izspēlēties gan fārmkluba līmenī, gan pat tikuši pie iespējas NHL. Kā vakardienas juniors es nokļuvu tādā kā nosacītā pieaugušo hokeja pasaulē, kur vajadzēja saņemt atbildi – vai es vispār tam šobrīd esmu gatavs? Ja nebūtu – brauktu uz Vermontu un tur sevi turpinātu pilnveidot. Tomēr – viss notika savādāk. Fiziski neatpaliku, tehniski arī spēju turēt līdzi, bet attieksmes ziņā nekad neesmu bijis skubināms. Kad pēc šīs pirmās nometnes ar aģentu izvērtējām šo fonu un komandas piedāvājumu, nācās atzīt – jāiet tālāk! Tā ir iespēja, ko jāizmanto.”

Šobrīd Zemgus vēl ir Bufalo, kur treniņi turpinās – komanda savus jaunos stādus aprūpē no visām pusēm un latvietis smej, ka jūtas kā mazs bērns, par kuru gādā rūpīgi vecāki. „Šajā ziņā Bufalo organizācija ir viena no labākajām līgā – jaunajiem spēlētājiem tiek radīti labi apstākļi, lai viņi pilnveidotos, individuālais darbs ar treneriem palīdz izkopt vajadzīgās iemaņas – nūjas tehniku, slidošanu... Dzīvojam universitātes kojās – tādā kā dzīvoklī, pa četri kopā ar vienu virtuvi. No rīta treniņi, bet pievakarēs aizejam kaut kur uz pilsētu. Bufalo savus hokejistus atpazīst un pat mūs jaunos rauj uz ielas pēc rokas un prasa autogrāfus – uzmanība liela, pie kā jāpierod...” Ar Zemgu sarunāju sazvanīties tūlīt pēc treniņa – mums tas ir vakars, viņam agra pēcpusdiena – var pagulšņāt, pavārtīties pa gultu... Pirms tam nebijām runājuši, tāpēc ar interesi iztēlojos – kāds viņš būs, ko teiks, kā atbildēs vai tieši pretēji – neatbildēs... Atziņas? Viņš ir kārtīgs un mērķtiecīgs.

- Amerikā nokļuvi gana jauns – piecpadsmit gadu vecumā. Ja tagad būtu jāizvērtē, kurš no šiem visiem junioru komandās pavadītajiem gadiem bija visgrūtākais?
- Zini, visi gadi, ko pavadi tālu prom no mājām ir grūti, bet pirmais noteikti bija zīmīgākais – mani neviens nezināja, nesaprata, ko spēju laukumā. Kad parādīju, kļuva vieglāk – tieši psiholoģiskā ziņā. Pirmajā gadā biju ļoti bikls, noslēgts – daudz ar komandas biedriem nerunāju, vairāk trenējos un vēroju. Tagad būtu darījis citādi, bet to saku tāpēc, ka pats esmu vairāk pieaudzis. Ja būtu jāiet šis ceļš vēlreiz, tad noteikti būtu atvērtāks pret to vidi, kurā biju nokļuvis. Vēlāk jau viss sakārtojās.
- Kad vēroju Tavas intervijas amerikāņu kolēģiem, šķiet, ka esi ļoti pareizs – atbildi, runā bez liekas bravūras vai uzspēles. Kā to var iemācīties?
- Speciāli to mācījies neesmu. Varbūt tas nāk kopā ar hokejā pavadītajiem gadiem, jo vienmēr esmu bijis komandās, kur par mani ir vecāki puikas. Šajā ziņā apsteidzu brieduma loģisko gaitu – pieaugu ātrāk nekā citi vienaudži. Varbūt tāpēc arī šī nopietnība no manis izstaro vairāk. Tajā pašā laikā, tas nav nekāds teātris – tāds esmu. Vecākie komandas biedri parasti stimulē tavu izaugsmi – tu centies viņiem līdzināties vai pat pārspēt.
- Vai būt par kapteini junioru komandā, kur spēlē gados vecāki par tevi pašu, nav mazliet sarežģīti? Kur nu vēl eiropietim...
- Kapteiņa pienākums nav viegls darbs. Tajā pašā laikā – tas nav arī stāsts tikai par vārtiem un piespēlēm. Kapteinis ar savu piemēru rāda priekšzīmi, viņš ir saikne starp komandu un treneri. Viņš ir līderis, bet tas tiek izpausts katrā mazākajā sīkumā, kurā viņam jāpiedalās – vai tā spēle, treniņš vai brīvais laiks. Tā ir priekšzīme, kas jārāda. Tajā pašā laikā junioru hokejs ir ārkārtīgi dzīvespriecīgs laiks – mēs it kā visu darām kā profesionāļi, bet tajā pašā laikā esam vēl bērni. Tur apkārt ir gan hokejs, gan jautrība. Tāpēc šos gadus atceros ar lielu baudu...
- Vai kārdinājums iztrakoties ir bijis liels? Pats saproti – vecāki nav blakus, vienaudži nav skubināmi uz ķecerībām... Apgāzt podus vai lielus podus nav grūti.
- (smejas) Man tas nav bijis apgrūtinājums, jo vienmēr esmu sevi savācis... Tas nav bijis grūti. Nezinu, varbūt tas atkal ir jāsaista ar nepārtraukto atrašanos starp gados vecākiem, taču es tieku galā ar savām emocijām un kārdinājumiem. Tēvs allaž ir piekodinājis, ka ar savu piemēru jābūt labākajam gan uz laukuma, gan ārpus spēles. To cenšos ievērot.
- Tēvs ir stingrs?
- Viņš bija stingrs, kad vajadzēja... Kopumā – tiku radināts pieņemt lēmumus pats, kārpījos, pārbaudīju dzīves patiesības. Daudz jāstrādā, jātrenējas, jāmācās – tam visam ir jāvelta stundas, stundas. Jo tikai tā vari sasniegt mērķi.
- Vai pirms NHL drafta bija priekšnojauta, ka ir dažas komandas, kas Tevi ļoti vēlas redzēt savā organizācijā? Vairāk par citām...
- Interese par mani bija no daudzām komandām, taču vismērķtiecīgāk uzvedās Čikāgas „Blackhawks”. Bija kādas piecas vai sešas tikšanās, ieskaitot pusdienas... Tiesa, bija arī tādi klubi, kuri pašu atlases procesu tikai vēroja – vispār neiesaistoties intervijās, izvaicāšanā vai junioru komandu treneru aptaujāšanā.
- Vai drafta dienā uztraucies?
- Nē. Piecēlos, aizgāju ar aģentu brokastīs, tad satikos arēnā ar džekiem, kas arī gaidīja savu lielo vakaru... Atgriezos viesnīcā, pagulēju un – vakars bija klāt. Gluži kā spēles dienas rutīna. Pirmos piecus spēlētājus izvēlējās un tas bija paredzams. Tālāk sekoja jau komandu taktika un stratēģija. Sēdēju kopā ar vecākiem tribīnēs un vērojām notikumus laukumā – klubu galdiņi bija izvietoti tur, kur parasti ir ledus. Sēdi un gaidi. Bija vairāki acu kontakti ar dažādām organizācijām, viņi jau arī vēro savus pretendentus, spriež, ko ņemt, kāpēc tā darīt vai gluži pretēji – neņemt... Jā, tad mazliet panervozēju, bet – kā nosauca uzvārdu, tā viss atkal nostājās savās vietās. Bija tāda sajūta – no vienas puses atvieglojums, kas tas ir noticis, tajā pašā laikā saproti, ka tikai tagad viss sākas. Drafts bija kā daļa no mana darba, ko biju paveicis. Kā sava veida slieksnis, kas bija jāpārkāpj. Pāri tiku, bet - darbs turpinās.
- Pirms jauno spēlētāju nometnes bija nojausma, kas Tevi sagaida?
- Zināju, ka tur būs labi spēlētāji. Pats vēlējos sevi pārbaudīt, vai spēju ar viņiem sacensties, kāda ir mana spēles izpratne, domāšanas ātrums. Fiziski biju gatavs – to zināju, taču junioru hokejs tomēr ir kaut kas cits. Par to bija neliela baža...
- Tagad tas viss aiz muguras, turklāt – ar līgumu kabatā!
- Nometnē visiem bija dotas vienādas iespējas – vajadzēja tikai strādāt. Atdevu sevi visu, katrā vingrinājumā, epizodē. Tas nebija nekas ārkārtējs, jo vienmēr esmu tā sevi motivējis un organizējis. Redzēju, ka varu. Tajā pašā laikā, labi sapratu, kas man vēl pietrūkst...
- Kas?
- Nu, piemēram, spēles aizsardzības zonā – tur vēl sevi jāpilnveido, jo pieaugušo hokejā ir citi principi. Slidošana, nūjas tehnika – tas prasa nepārtrauktu uzmanību, jo tikai tā vari būt labāks.
- Vai līdz līguma slēgšanai nonāci ātri?
- Pasēdējām ar aģentu, izsvērām visus par un pret, novērtējām manas iespējas un atzinām – ka tās nav sliktas... Man lēmumu vajadzēja pieņemt pašam, ko arī izdarīju. Garumā arī šo situāciju nevarēju vilkt, jo biju nolēmis – vai nu Vermontas universitāte vai NHL kluba rudens treniņnometne. Apvienot šīs lietas neļauj augstskolu noteikumi. Kad klubs izteica piedāvājumu, redzēju, ka viņiem ir vēlme man dot iespēju. Man savukārt bija tādi pati vēlme šo situāciju izmantot, jo ir labi priekšnoteikumi.
- Tā ir cīņa par vietu NHL kluba pamatsastāvā? Jau šogad!
- Braukšu uz rudens nometni ar tādu noskaņojumu, it kā man nebūtu līguma. Ka man tas vēl ir jāizcīna, tāpēc trenēšos no sirds, ar maksimālu pašatdevi. Man neviens neko negarantēs un neliks uz paplātes – to zinu un saprotu. Ja pats nedarīšu, nekas nebūs. Mērķis ir tikt komandā.
- Vai kreklam numuru jau esi izvēlējies?
- Numuru? Nav jau vēl krekla (smejas)... Vispirms ir jānopelna vieta komandā, sevi jāpierāda. Kad tikšu līdz kreklam, tad domāšu par numuru. Tagad tā nav aktualitāte, jo vispirms ir darbs. Zinu, ka Bufalo veicina jauno spēlētāju izaugsmi, viņi šķēršļus neliks, tas nozīmē, ka arī otrai pusei ir jāizdara viss, lai šo uzticību attaisnotu. Šajā ziņā labi saprotu, kur atrodos un, kas ir jādara.
- Skolu nāksies mazliet iekavēt...
- Mazliet... Amerikas vidusskolā man palikuši vēl daži kursi, kurus līdz vasaras beigām pabeigšu. Teikas vidusskolā vēl viens mācību gads – arī darbs, kas būs jāpadara.

Zemgus Girgensons ir netipiski prātīgs savam vecumam. Viņam šobrīd ir tikai astoņpadsmit, bet briedums velk uz visiem divdesmit pieciem... Kur tāds var rasties? Tepat blakus. Arī – tur tālumā... Tā viņi nāk – ievelkot mūs jaunos piedzīvojumos, pārdzīvojumos un līdzi jušanās. Vai Latvijas Lokomotīve, kā viņu jau iesaukuši Amerikā, pavilks savu kravu? Gan jau... Viens gan ir skaidrs – Zemgus ir uz pareizām sliedēm.