Tā sagruva čempionu pils...

Čempioni visur

Fons stāstam par šo tradīcijām bagāto klubu ir ļoti pateicīgs, jo jau jaunnedēļ ir gaidāms Čempionu līgas fināls, kurā spēlēs arī Minhenes „Bayern”. Šā vācu lielkluba panākumi ir simboliski arī „Inter” kontekstā. Tieši uzvara pār „Bayern” no dienas kārtības pirms trim gadiem noņēma visus jautājumus par to, kurš tad īsti ir labākais Eiropā un, nenoniecinot citu kontinentu klubu līmeni, arī pasaulē. Tagad, pēc trim gadiem, „Bayern” vēl joprojām ir Čempionu līgas finālā un iet pēc tā paša neapstrīdamo čempionu godu, ko pirms trim gadiem izcīnīja „Inter”, kamēr bavāriešiem šajā izrādē tika ierādīta vien kājslauķa loma.

2010. gadā „Inter” kļuva par pirmo itāļu klubu, kas uzvar UEFA Čempionu līgā, nacionālajā čempionātā un kausa izcīņā. Tolaik Mouriņju bija izdevies izveidot teicamu komandu no pieredzējušiem un neapšaubāmi meistarīgiem futbolistiem, kuriem, godīgi sakot, vietas progresam vairs nebija – tikai regresam. Dati spēlētāju tehniskajās pasēs bija nepielūdzami. Lusio, Sneiders, Maikons, Stankovičs, Kambjaso, Milito, Zaneti, Eto’o – tā bija tikai daļa no čempionu sastāva. Un neviens no viņiem nebija pavasara cālēns...

„Inter” Čempionu līgā triumfēja „Santiago Bernabeu” stadionā, kas jau nākamajā sezonā kļuva par Mouriņju skatuvi pie Madrides „Real” stūres. Viņa vietā stājās Rafaels Benitess. Komanda spēlēja labi, atkal uzvarot Itālijas kausa izcīņā, taču A sērijā pozīcijas tika atdotas niknākajiem sāncenšiem „Milan”, savukārt Čempionu līgā pat finālam neizdevās tikt, paliekot ceturtdaļfinālā. Tiesa, jau sezonas pirmajā pusē darbs tika uzteikts Benitesam, un tā sākās treneru raustīšana.

Treneri nāk un iet

Daudziem Mouriņju „Inter” nepatika spēles manieres dēļ, taču ignorēt viņa paveikto nebija iespējams. Portugālis aizgāja īstajā brīdī, jo kāpt augstāk nebija iespējams un, objektīvi vērtējot, arī panākumu atkārtošanai benzīna bākā vairs nebija. Visiem nākamajiem treneriem nācās cīnīties ar atstāto mantojumu – futbolistiem, kuriem lielākoties brīvas vietas progresam nebija. Tajā pašā laikā svaigas asinis tika iepludinātas nelabprāt.

Pēc Benitesa pārsteidzošā kārtā par galveno treneri tika apstiprināts vēl nesenais „Milan” dīdītājs Leonardu, kura trenera reputācija bija diezgan pretrunīga. Taču sāka viņš pārliecinoši – 30 punkti pirmajās 12 spēlēs, vidēji 2,5 spēlē. Labāks rādītājs nekā Mouriņju. Tomēr turpinājums nebija tik veiksmīgs un pēc sezonas jau bija jāmeklē jauns galvenais treneris.

Leonardu pēctecis Džanpjēro Gasperīni 2011./2012. gada sezonu iesāka graujoši – pirmajās piecās spēlēs tika piedzīvoti četri zaudējumi, un darbs tika uzteikts. Kluba prezidents Massīmo Moratti vien paguva noteikt, ka Gasperīni nav bijusi nekāda kontrole pār spēlētājiem. Viņa vietā stājās slavenais Klaudio Ranjēri, taču arī viņš sezonas beigas galvenā trenera amatā nesagaidīja – jau martā arī viņam darbs tika uzteikts, jo tobrīd „Inter” bija izcīnījuši tikai vienu uzvaru pēdējās 10 spēlēs. Un tad nāca Andrea Stramačioni, kurš pabeidza iepriekšējo sezonu un pabeigs arī šo, taču, šķiet, arī viņam izsniegtais uzticības kredīts tuvojas beigām. Ja nav jau beidzies...Tiesa, vēl nesen kluba vadība viņam dziedāja slavas dziesmas par spīti rezultātiem.

Bez naudas un vīzijas

Stramačioni ir jauns treneris (37 gadi), kuram darbs ar „Inter” ir debija galvenā trenera ampluā pieaugušo futbolā. Futbola speciālisti atzinīgi izsakās par jaunā trenera nākotni, taču pagaidām ar nekādiem panākumiem viņš palepoties vēl nevar. Jāatzīst, savu karjeru viņš ir sācis ļoti grūtā laikā – kad daļa līderu tika izpārdota, lai mazliet atvieglotu algu nastu, kas ir jānes klubam, kura finansiālā situācija šobrīd tiek raksturota kā ļodzīga. Aizvadītajā sezonā vien klubs „nometa” trešdaļu sava maksājamo algu svara. Punkts uz i bija Sneidera pārdošana janvārī – 6 miljoni eiro gadā atkrita no izdevumu listes.

Lai arī Milānas „Inter” allaž ir ticis pieskaitīts pie futbola grandiem, pēdējās divās sezonās klubs šādu apzīmējumu neattaisno. Kā norādījuši ir kluba pārstāvji, „Inter” izdevumi ir vienā līmenī ar citiem Eiropas varenajiem, taču ienākumi ir divreiz mazāki. Pēdējās sezonās klubs spēlētāju migrācijas rezultātā ir bijis krietnos plusos tirgū, par pārdotajiem iekasējot vairāk nekā iztērējot par jaunpienācējiem. Kritizēta tiek „Inter” transfēru politika – pārdoto vietā tiek iegādāti pieredzējuši futbolisti, kuriem sava vecuma dēļ ir zemāka tirgus vērtība un pieticīgākas finansiālās prasības, taču nereti klibo kvalitāte, nemaz nerunājot par jaunas uzvarošas komandas būvēšanu. Vispār jau „Inter” darījumi vienmēr ir bijusi humora pilna tēma futbola apskatniekiem.

Problēmas nereti palīdz rast efektīvus risinājumus, taču pagaidām šādas pazīmes Milānas klubā nemana. Sastāvā jaunu un talantīgu īpatsvars ir diezgan niecīgs. Zīmīgi, ka aizpērn klubu pameta un uz „Newcastle” devās tobrīd 20 gadus jaunais Davids Santons – kluba audzēknis, kurš ne tik sen atpakaļ tika saukts par „jauno Maldīni”. Viņa pārcelšanās uz Angliju pat nedaudz samulsināja angļu žurnālistus, kas uzdeva vienkāršu jautājumu – kāpēc? Santons lakoniski atbildēja, ka Itālijā jaunajiem neviens neuzticas. Un tā tas lielākoties ir visos klubos.

Piemēram, vadošajā „Inter” uzbrukuma kvartetā visi spēlētāji jau ir iesoļojuši ceturtajā gadu desmitā: Kasāno (jūlijā būs 31), Palasio (31), Milito (jūnijā būs 34) un Roki (35). Komandas kapteinim Havjēram Zaneti augustā būs 40. Jaunie vietējie futbolisti pagaidām laukumā netiek, jo, visticamāk, nav vēl tam gatavi, tikmēr plašais importēto spēlētāju loks galvenokārt no Dienvidamerikas laikam jau nav tik meistarīgi, lai „Inter” vismaz pacīnītos par atgriešanos Čempionu līgas apritē. Runājot par potenciālajiem pastiprinājumiem, pat baumu līmenī pirmā līmeņa zvaigznes, kas varētu klubu pastiprināt, netiek piesauktas. Ja nu vienīgi par tādu var saukt Karlosu Tevesu, kurš drīzāk atgriezīsies Argentīnā, nekā spēlēs Itālijā. Nikolas Gaitans, Kristians Benteke, Stevans Jovetičs? Maz ticams, ka spekulācijas ap viņu pievienošanos Milānas klubam piepildīsies, ņemot vērā to, ka nākamgad „Inter” secen ies eirokausi.

Atgriešanās tur, it sevišķi Čempionu līgā, būtu ļoti vēlama, domājot par finansiālo situāciju. Daudz naudiņas šādi ir palaists garām. Bieži „Inter” vadībai tiek pārmests biznesa iemaņu trūkums. Proti, stadiona dalīšana ar „Milan” ir noiets etaps un jauna uzcelšana atpelnītos 10 gadu laikā, vēlāk nesot peļņu, turklāt arī no dažādiem kultūras pasākumiem. „San Siro”, kur spēlē abi Milānas klubi, pieder pilsētai. Turīnas „Juventus” piemērs uzskatāmi ir parādījis, ko nozīmē jauna stadiona celtniecība, kādu finansiālo un arī emocionālo atspaidu tā sniedz. Pēdējos gados „Inter” un arī „Milan” spēlēs ir vairāki desmiti tūkstoši brīvu sēdvietu...Milānas klubu ienākumi mājas spēļu dienā ir aptuveni četras reizes mazāki nekā, piemēram, Madrides „Real”. Tad nav jābrīnās, ka arī laukumā konkurēt jau kādu laiku ir stipri grūtāk. „Inter” cer savu jaunā stadiona projektu realizēt tuvāko 5 gadu laikā.

Kluba prezidentam Masīmo Morati nereti tiek pārmests, ka viņš klubu, kas ir globāls brends ar stabilu un ievērojamu fanu bāzi visā pasaulē, bet visizteiktāk - Ķīnā un Indonēzijā, vada kā nelielu ģimenes biznesiņu. Viens piemērs – jau pieminēto Minhenes „Bayern” ieņēmumi no sponsoriem ir lielāki nekā „Inter” ieņēmumi vispār.

Šobrīd Milānas „Inter” nākotne nezīmējas košās krāsās. Panākumu nav, rezultātos vēl joprojām ir novērojama lejupslīde, bez pazīmēm uz augšupeju. Galvenā trenera nākotne klubā ir neskaidra, bet komandas mikroklimatā ir pārrāvumi. Finansiālas problēmas, neperspektīvs sastāvs, runas par kluba pārdošanu, palikšana bez eirokausiem pirmo reizi pēdējo 16 gadu laikā, kā arī straujš tā vērtības kritums gadu no gada...It nemaz neizskatās spoži. Taču futbola vēsturē netrūkst gadījumu, kad pat skaļākie vārdi uz kādu brīdi paiet malā, lai vēlāk atgrieztos. Reizēm tas ir gads, reizēm pieci, pat desmit un divdesmit. Taču parasti viņi atgriežas. Vai mēs esam liecinieki tam, kā Milānas „Inter” noiet pagrīdē? Kad viņi atgriezīsies?