Parāds Latvijas izlasei

Vilšanās ir aprēķināma elementārā matemātiskā vienādojumā – tās izmērs ir proporcionāls pirms fakta liktajām cerībām. Jo biezāki rozā briļļu stikli un spraunākas cerības, jo rūgtāka pēcgarša. Attiecīgi, ja kāds bija aizsapņojies līdz medaļām, tad – negāciju apjoms ir tikpat fantastisks. Vai tiešām savu sapņu nepiepildīšanā vainojams kāds cits?

Viena no populārākajām pēc-čempionāta dogmām ir tāda, ka vainīgi Rīgas Dinamo sastāvā spēlējušie „stāri” un treneri, kuru virzienā ar „pirkstu rāda” arī pats Kirovs Lipmans. Kuri tad ir tie „stāri" un superprofesionāļi, kas varēja „piesist” norvēģus un/vai dāņus, bet negribēja? Kuri ir tie augstākā līmeņa hokejisti?

Nu, nav mums izlasē vismaz pašreiz tādu „zvaigžņu”, tādu profesionāļu, kas vienpersoniski vai „trīspersoniski” varētu paņemt spēli „uz sevi” un atrisināt aktuālās problēmas. Tāpēc arī esam čempionāta 10. vietā – savā līdz šim objektīvākajā „plauktā”. Līdzšinējos 15 pasaules čempionātos elitē Latvija ieņēmusi vidēji 9,9. vietu, amplitūdā starp 7. – 13. vietām. Trīsreiz ir izdevies aizsniegties līdz 7. vietai (1997., 2004., 2009.), trīsreiz sanācis palikt savā zemākajā punktā elitē – 13. vietā (2001., 2007., 2011.). Iepriekšējo reizi „krīzes punkts” bija necik sen – tieši pirms gada. Vai tas attaisno un pamato izlases sniegumu 2012. gada pasaules čempionātā? Nē. Bet par reālo vietu aizdomāties liek.

P.S. Labākās nianses un nominācijas

Pēc stipri sausas čempionāta izskaņas likumsakarīgi ēnā paliek epizodes un elementi, kas 2012. gada pasaules čempionātā Latvijas izlases izpildījumā un ierindā ir pelnījuši atzinīgus vārdus. Nu, nebija tā, ka visa „porcija” sa... sabojāta. Netrūkst arī izlases spēlētāju, kuriem līdzjutēji ir parādā atsevišķu „paldies” šī vārda tiešākajā nozīmē.

Rezultatīvākais izlasē – Miks Indrašis (3+2 punkti 7 spēlēs). Droši vien var atcerēties 1997. gada pasaules čempionātu, kurā Latvijas izlasē deviņiem (!) spēlētājiem bija nopelnīti 5 vai vairāk punktu; tiesa, tad arī bija „visilgākais” čempionāts Latvijas valstsvienībai – veselas 8 spēles. Tāpat var atcerēties Znaroka 3+7 punktus (8 spēlēs) 1997. gadā un Herberta Vasiļjeva 3+6 punktus (7 spēlēs) 2009. gadā. Tomēr ne vienmēr Latvijas izlases rezultativitātes līderi bija tik „bagāti” – piemēram, 2002., 2006., 2008. gada pasaules čempionātos (katrā – pa 6 spēlēm) nebija neviena Latvijas hokejista, kam būtu vismaz 5 punkti sakrāti. Tāpat der atcerēties, ka par izlases rezultatīvāko spēlētāju ir izrādījies 21 gadus vecs uzbrucējs – debitants, kurš pirmo sezonas pusi aizvadīja Liepājas Metalurgs ierindā Baltkrievijas ekstralīgā un otro – HK Rīga sastāvā MHL čempionātā. T.i., par otr- un trīs-šķirīgām uzskatītās līgās. Bija viena oficiāla spēle arī Dinamo ierindā kaut kad rudenī...

Labākā lietderības koeficienta un mikromaču summas autors – Guntis Galviņš (+3 un 5:1, kas sarūpēts 7 spēlēs). Latvijas izlases annālēs ir atrodami arī tādi cipari kā „+8” Kārlim Skrastiņam 1997. gada pasaules čempionāta 8 spēlēs vai „+7” dažādos laikos Sergejam Čudinovam, Aleksandram Kerčam, Sandim Ozoliņam, kā arī citi par Galviņa „+3” lielāki plusi. Tomēr, ja atceramies, ka šos plusus un mikromaču bilanci Guntis Galviņš ir izcīnījis, ejot cauri 3 sausiem zaudējumiem, kuros Latvija saņēma 9 „neatbildētus” vārtu zaudējumus... Turklāt Galviņš laukumā ir aizvadījis trešo daļu no izlases absolūtā spēles laika čempionātā, un šajā laikā izlase vārtu zaudējumu piedzīvoja tikai vienu reizi! Savukārt viņa pienesumu uzbrukumā atspoguļo 3 rezultatīvas piespēles.

Lielākā spēles laika īpašnieks – Oskars Bārtulis (21:11 vidēji 6 spēlēs). Vismaz pēdējos piecos pasaules čempionātos (2008. – 2012.), kopš IIHF oficiālajā statistikā apkopo un publicē katra spēlētāja aizvadīto spēles laika minūšu un sekunžu summu, nevienam Latvijas izlases spēlētājam lielāks vidēji spēlē aizvadītā laika apjoms nav bijis. Te gan jāpiebilst, ka Bārtulim 2012. gada čempionātā izlases rindās nav absolūti lielākais spēles laiks, kas ir Galviņam. Jo, kā atceramies, Bārtulim nācās izlaist vienu spēli (pret Norvēģijas izlasi) diskvalifikācijas dēļ. Taču jebkurā gadījumā – Oskaram Bārtulim nācās vilkt ievērojamu daļu no izlases „vezuma” pasaules čempionātā. Cita starpā viņš ir rezultatīvākais aizsargs izlases ierindā ar 1+2 punktiem (6 spēlēs; Galviņam punktu tikpat, taču proporcija par labu piespēlēm un spēļu skaits par vienu lielāks).

Lielākais „trafika liecinieks” – Georgijs Pujacs (12 gadījumi (5:7) 7 spēlēs). Pujacs čempionāta gaitā vairāk par citiem bija „degpunktā” – laukumā, kad Latvijas izlase piedzīvoja vārtu guvumus vai zaudējumus. Lai arī mikromaču bilance un arī lietderības koeficients Georgijam Pujacam šajā čempionātā ir negatīvs „-2”, tomēr viņa lietderība sniedzas tālāk par sausiem cipariem. To arī apliecina fakts, ka Pujacs tika apbalvots, kā viens no 3 labākajiem Latvijas izlases spēlētājiem 2012. gada pasaules čempionātā. Cita starpā, Georgijs Pujacs bija viens no tiem izlases vīriem, kas valstsvienībai pievienojās sagatavošanās posma pašās beigās – pēc ļooooti garas KHL sezonas.

Jaunākais spēlētājs – Ronalds Ķēniņš (dz. 1991.). Šogad čempionātā izlases jaunākais spēlētājs – 21 gadu vecais Ķēniņš – nav „pastarītis”, kuru sanācis turēt uz soliņa tikai „ar domu par rītdienu” un noderējis tikai par caurumu aizbāzni. Starp citu, arī pirms sezonas viņš 20 gadu vecumā bija jaunākais izlasē, bet tad vēl varēja spriest „par rītdienu”... Šosezon izrādījās, ka Ronalds Ķēniņš galvenā trenera Teda Nolana zīmējumā iederas vairāk nekā pieklājīgi. Kā apliecinājums tam – cīņasspars, vieta un tituls izlases labāko „trijniekā”, kā arī rezultativitāte. 1+2 punkti 5 spēlēs ļauj viņam būt trešajam rezultatīvākajam uzbrucējam Latvijas valstsvienības ierindā. P.S. Līdz šim izlases jaunākais debitants pasaules čempionātos elitē ir Kaspars Daugaviņš, kurš 2006. gada pasaules čempionātā debitēja 17 gadu vecumā (18 gadi palika čempionāta gaitā, bet jau pēc Latvijas izlases līdzdalības pabeigšanās). Debijas čempionātā Daugaviņam fiksētas 3 spēles un viena rezultatīva piespēle.

Vienīgais vārtsargs – Edgars Masaļskis (91,98% atvairītu metienu un GAA 2.65 – 6 spēlēs). „Vienīgais” vārtsargs tomēr ir nedaudz pārspīlēti teikts, jo „vienīgumam” īstenoties patraucēja aptraumēšanās spēlē pret Dānijas izlasi, kā rezultātā čempionāta pēdējie 4 periodi bija „atdoti” Mārim Jučeram. Te gan jāpiebilst, ka savā īslaikā Jučera statistika (91,84% un GAA 3.07) salīdzinoši nedaudz atpaliek no Masaļska skaitļiem. Pirmajam numuram Edgaram Masaļskim 2012. gada čempionāts ir viens no veiksmīgākajiem, ko apliecina arī „sausie cipari”. Masaļskis ir piedalījies 11 pasaules čempionātos elitē, no kuriem 8 čempionātos sargājis vārtus. Un tikai vienā pasaules čempionātā (2009.) viņam ir fiksēts statistiski labāks sniegums – 92,83% atvairītu metienu un GAA 2.53 (visās 7 spēlēs). Masaļskim atvairīto metienu procents labāks ir arī 2004. gada čempionātā – 92,11% (GAA 3.00); tomēr tās bija tikai 60 minūtes – bet pret Čehijas izlasi.

Sodītākais elements – Koba Jass (27 minūtes 7 spēlēs). Sportiskā Jasu klana pārstāvim šajā pasaules čempionātā uzskaitītas tuvu tam, ka tikpat soda minūtes, cik pa visām 7 spēlēm viņš aizvadīja uz ledus (35:12). Šī līdzība ir tuva ne tik daudz dēļ tā, ka saņemto minūšu daudz, bet gan dēļ salīdzinoši mazā spēles laika (vidēji 5:01 spēlē). Šoreiz ne tik būtiski svarīgs ir vērtējums, cik vajadzīga un ētiska ir bijusi Kobas Jasa villošanās ar kādu zviedru (un nav svarīgi, Eriks Karlsons vai Karls Eriksons), kā rezultātā – 27 minūtes un lielais piecminūšu mazākums pēdējā spēlē pret Zviedrijas izlasi. Lai diskusija paliek hokeja estētiķiem un „ētiķiem”. Šoreiz Koba Jass ir labs piemērs tam, ka izlasē var iekļūt arī ārpus diezgan plašā kandidātu loka esošs un sezonu ne tajā augstākajā līgā aizvadījis hokejists. Viss, kas tam nepieciešams, ir cīņasspars un treneris, kuram nav viedokļa un stereotipu attiecībā uz dažādu Eirāzijas valstu līgu gradāciju un stiprumu. Treneris, kuram, piemēram, nosaukums „Kazahstānas Augstākā līga” un „Kazcink-Torpedo-2” neizsaka neko, lai jau pirms sportista ieraudzīšanas nebūtu izveidojies viedoklis par viņu. Ja Koba Jass pievienojās izlasei kā „ielāps” sastāva iztrūkumiem, tad uz čempionātu aizbrauca, visvairāk pateicoties savai degsmei un enerģijai. Skaidrs, ka Stokholmā viņš nebija „atslēgas spēlētājs” (tādi, starp citu, nebija daudzi) un vairumā gadījumu noderēja sastāva „piesegšanai”, tomēr viņa klātbūtne tur ir un paliek notikums pats par sevi. Un, piemērs, ka ar darbu līdz izlasei ir iespējams tikt. Kaut uz vidēji 5 minūtēm spēlē, bet tā ir iespēja, kas nav pašsaprotama un visiem netiek dota.

2012. gada pasaules čempionāta Stokholmā spēlējošās grupas (S grupas) pirmā posma noslēguma tabula (saskaņā ar iihf.com; pp = pēc pamatlaika):

Latvijas izlases spēlētāju statistika 2012. gada pasaules čempionātā (pēc 7 spēlēm; MM = mikromači; saskaņā ar iihf.com oficiālo statistiku, kurā iespējamas neprecizitātes):

P.S. * Jānim Andersonam faktiski 3 spēles (pret Itālijas, Norvēģijas un Zviedrijas izlasēm). ** Rodrigo Laviņam faktiski 6 spēles (visas, izņemot pret Dānijas izlasi). *** Māris Jučers pieteikts kopā 7 spēlēm, reāli spēlējis 2, bet Ervīns Muštukovs pieteikts 1 spēlei un spēlējis nav.

Izziņām:

- 2012. gada pasaules čempionāta statistikas lapa:
STATISTICS
- 2012. gada pasaules čempionāta 1. posma rezultāti un tabulas:
stats.iihf.com
- Latvijas izlases spēlētāju statistika čempionāta visās 7 spēlēs:
stats.iihf.com
- Pasaules ranga un olimpiskās kvalifikācijas aprēķini:
Latvija pakāpjas uz 11. vietu IIHF rangā, Rīgā...
- video: Kobas Jasa īs-intervija par incidentu pret Eriku Karlsonu:
TV: ”Han sa i båset att vi skulle slåss” |...
- Latvijas izlases ieņemtā vieta pasaules čempionātos 1997. – 2011. g.:
kā uzlekt augstāk par savu dibenu? «...