Pruseks nāks ar Bono, Garnets pretī uz zirga

Abu vārtsargu karjeras ir attīstījušās līdzīgi. Savulaik abi tikuši izvēlēti NHL draftā, abiem tika dotas iespējas pamēģināt savus spēkus lielajā līgā – Pruseks pat ticis pie prakses vairāk, nekā par viņu septiņus gadus jaunākais Kanādas kolēģis un – abi tā arī palikuši ar sapni par NHL. Iespējams, lietas būtu iegrozījušās savādāk, ja vien 2004. gadā līga būtu izsprukusi no lokauta – taču tas bija un daudzi hokejisti pārrāva savas aizsāktās karjeras pusceļā vai tās vienkārši Ziemeļamerikā izgāza. Arī Pruseks un Garnets, kam pēc 2005. gada nekas liels vairs pasaules labākajā līgā nespīdēja. Tunelis bija, taču ar gaismu tur bija bēdīgi...

Otavas Senators vienu no talantīgākajiem čehu vārtsargiem Pruseku, zem sava jumta ņēma salīdzinoši vēlu – kad Martinam jau bija divdesmit četri. Tika dota iespēja, pakāpeniski mērcējot puikam kājas udenī... Ja 2001/02. gada sezonā viņš nospēlēja galvenajā komandā tikai vienu maču, tad nākamajā jau tās bija 18 spēles, bet vēl pēc gada – 29. Varēja uzskatīt, ka Martins iederas tā saukto otro vārtsargu kategorijā, lai gan apskatnieki spilgti norādīja uz čeha trūkumiem – galvenais, komunikāciju prasme spēles laikā, kas NHL tiek uzskatīta par katra augstas klases vārtsarga veiksmes pamatu. Pruseks laukumā nerunāja, kas hokeja valodā nozīmēja – nevadīja spēli, nepalīdzēja partneriem...Pēc lokauta viņš savu uzticības un finansiālo kredītu Otavā bija izsmēlis, taču tirgū palika. 2005. gada rudenī Martins vienojās ar Kolumbusas Blue Jackets. Pirms streika kolumbieši savā organizācijā bija ieskaitījuši Artūru Irbi, ko šiem atmeta Karolīnas Hurricanes, taču pēc dīkstāves izrādījās, ka latviešu vārtsargs nolēma neturpināt profesionālo karjeru NHL laukumos un – tas deva mazu cerību Prusekam.

Patiesībā gan jāsaka, tajā laikā Blue Jackets čeha personā rēķinājās kā ar vienu no daudzajiem pretendentiem, vadoties pēc principa – ja izšaus, tad būs labi, ja nē, tad vietā nāks cits. Tādā vīzē Pruseks aizvadīja šajā komandā vien deviņas spēles, pārsvarā ganīdamies pa fārmklubu. NHL ratus viņš pameta 2006. gada vasarā, kad nolēma karjeru turpināt Krievijā. Tajā laikā šajā zemes lodes daļā hokejā sāka parādīties lielais piķis, Martins to izmantoja – vēl jo vairāk tāpēc, ka NHL nospiedumi bija atrodami viņa CV, kas garantēja daudz labākus ienākumus, nekā viņš pelnīja Amerikā. Sanktpēterburgas SKA viņam bija laba statistika, taču daudz savainojumu. Pēc tam viņš atgriezās mājas laukumos Vitkovicē, no kurienes viņu izīrēja cits krievu grands Maskavas Spartak. Apstākļi sakrita tā, ka mums vajadzēja, viņiem- nē, Vitkovicei savukārt nebija naudas un – Martins nokļuva Rīgā. Pirmajā gadā čehi mums iedeva viņa īres tiesības, bet šogad jau Pruseks ir ar garantētu Rīgas Dinamo līgumu.

Maikls Garnets pa profesionālā hokeja vārtsarga karjeras kāpnēm soļoja līdzīgi, vienīgi NHL draftā šo paņēma kā padsmitnieku – deviņpadsmit gadu vecumā viņu par labu esam atzina Atlantas Thrashers. Drafta numurs visai augsts – 3. kārta un 80. Atkal seko jau zināmais stāsts par zemākajām līgām, līdz 2005. gada sezonā – uzreiz pēc lokauta – Thrashers deva Garnetam iespēju, jo pamatsastāva vīri bija iedzīvojušies savainojumos. Debija izdevās – Maikls kopumā aizvadīja 24 spēles, septiņpadsmit no tām pēc kārtas, izcīnīja desmit uzvaras. Viņš kļuva par pirmo Thrashers vārtsargu šī kluba vēsturē, kas izcīnīja divas sausas uzvaras pēc kārtas. Tomēr, atgriežoties komandā lielajiem onkuļiem ar garantētajiem līgumiem, Garnets atkal nokļuva fārmklubā un karjeras turpinājums bija iezīmēts. Pēc divvirziena līguma beigām 2007. gada vasarā Maikls, paklausot aģenta ieteikumam – labāk vismaz nopelni naudu! – parakstīja līgumu ar Ņižņekamskas „Neftehimik”. Tā vēl bija Krievijas superlīga ar 20 komandām, bet jau pēc gada, kad izveidojās KHL, Garnets parakstīja divu gadu līgumu ar Balašihas MVD un nokļuva pie Oļega Znaroka. Kā vārtsargi viņi abi ir tipiski savas hokeja skolas pārstāvji – Pruseks nāk no čehu koka, ražens augumā, bet Garnets ir labāks par vidējo profesionālo kanādieti, kas sargā vārtus. Pruseks spēj būt karalis, bet arī norakt spēli līdz galam, Gārnets šajā ziņā atgūstas pēc viena taurenīša... Kanādietis labāk spēlē ar nūju, Pruseks ir pārliecinošs, ja viņu apšauda no tālienes. Martinam pēdējo sezonu laikā daudz savainojumu, ko nosaka arī viņa pases dati – proti, vecums - tāpēc gluži loģiski, ka viņš šogad ir bijis stabili otrais aiz Masaļska. Savukārt, Garnets spēlē komandā, kas ap viņa vārtiem būvē solīdus aizsardzības vaļņus, līdz ar to darbs ir prognozējamāks un labāka statistika. Par šīs sezonas veikumu Maikls pat izpelnījās iespēju pārstāvēt savu klubu KHL „zvaigžņu spēlē”.

Tirgus abiem ir ierādījis vietu: Prusekam pagājušajā vasarā tā arī nebija neviens cits piedāvājums no KHL klubiem, tāpēc nācās paņemt to, ko bija Rīgā sarūpējis Sējējs un Šuplers. Tiesa, noteiktu procentu daudzumu, kas esot lielāks par desmit, Martins no sava līguma joprojām maksā Vitkovices komandai. Tikai ar tādiem noteikumiem šie bija gatavi Pruseku palaizt uz Rīgas lielceļa. Čeha sezonas ienākumi šobrīd ir robežās no 180 000 līdz 200 000 eiro. Apmēram tikpat ar mazu astīti uz augšu, savā pirmajā gadā Ņižņekamskā pelnīja arī Gārnets, taču tagad kanādiešu vārtsarga alga ir ap 450 000 – 500 000 dolāru sezonā. Saprotams, šie cipari ir pēc nodokļu nomaksas – tātad, faktiski tie ir konkurētspējīgi ar NHL klubu otro vārtsargu izpeļņu. Interesanti, ka NHL epopejas laikā abi izvēlējās kreklus ar 35. numuru. Tagad Garnetam ir 34., bet Pruseks palicis uzticīgs vecajam ciparam. Abu vārtsargu ķiveres ir simbolisma un mākslas kompilācijas: Pruseks ir palūdzis uzzīmēt savas mīļākās rokgrupas U2 dalībnieku portretus, savukārt Garneta aizsargpods atklāj bruņinieku uz zirga, kas cīnās ar čūskveidīgu pūķi. Arī tas liecina par abu hokejistu emocionālo pasauli, kur kulta personībām un teiku zīmēm, izrādās ir visai liela nozīme. Bono (U2 solists) pret Zmeju Gariniču (krievu pasaku tēls)? Jā, arī to šajā sērijā visticamāk pieminēs...