Sacensību nacionālās īpatnības

Latvietis ir labsirdīgs un apmierinās ar zīli rokā, medni atstājot kokā.

Sverdlovska, kura tagad atkal Jekaterinburga, kopš padomju laikiem lepojas ar krietnām hokeja tradīcijām – kaut Toļiks stāsta, ka patlaban skarbos ripas trenkātājus popularitātes ziņā esot apsteigušas daiļās basketbumbas mētātājas. Tā nu ir: kaut baidēklis „Sargies no Auto” vēl aizvien rēgojas Uralec hallē, vietējais Automobilists, mazvārdīgo saukts īsi par Auto, pašlaik ir pati pēdējā komanda KHL konkurencē. Grēks būtu to neuzveikt un nepaņemt vēl trīs punktus drošai palikšanai savas konferences tabulas pirmajā astoņniekā ar skatu uz tālākceļu.
Spēles sākums atgādina VEF un Himki basketbolistu tikšanos nedēļas sākumā, kur viena komanda ir visos spēles saskaitāmajos uzskatāmi pārāka par otru. Tā pārākā dragā Dinamo kreklos, un tikai likumsakarīgi šķiet pirmajā trešdaļā gūtie divi vārti (Karsums un Jēkabs Rēdlihs). Beidzot atkal pirmā maiņa atcerējusies par uzbrucēju galveno pienākumu. Komentētāji un skatītāji Latvijā pat domā, ka ar sasniegto ir daudz par maz, ka jātiek pāri liktenīgajam divu iegūto vārtu limitam, ar ko šosezon RD mūs uztrauc...

Izrādās, ka nabadzības robeža mūsu komandu nebaida. Ar otro trešdaļu Dinamo spēlētāji, neatkarīgi no ādas krāsas un pilsonības, kļūst labsirdīgi un pašapmierināti ar jau iegūto, tā dodot iespēju Auto uzņemt apgriezienus – ko mājnieki arī apzinās un cenšas piepildīt. Ir laikaposmi, kad viesi tiek mīcīti pavisam neviesmīlīgi, taču laimīte un Holts svētdien noteikti ir mūsu pusē. Rīdzinieki patiešām saņemas vienīgi tajās reizēs, kad palikuši mazākumā – kas arī šajā spēlē notiek bieži un visai bezatbildīgi, tā paturpinot Maskavā ar CSKA aizsākto nelāgo tradīciju. (Mirkli paliekam pat trīs pret pieciem.) Cik ilgi vēl tā?

Auto jūt, ka var piepildīt to puspilnās halles prasību par šaibu, šaibu. Jo līdzjutēji savu punktiem nabadzīgo komandu nav joprojām pametuši. Trešajā trešdaļā RD stāvoklis nereti tuvojas izmisumam, pelēcīgi kļuvuši pat sākumā sevi parādījušie jaunie cīnītāji Bukarts un Bičevskis, tomēr viss beidzas ar pirmajā trešdaļā iekrāto. Visumā tāda kāda nekāda spēle, kad jāatceras nesenējā spēkošanās ar Maskavas Dinamo Rīgā, kad pie 0:0 ne mirkli nebija garlaicīgi, kad ritēja cīņas un intrigas piesātināts hokejs. Bet... varbūt tomēr taisnība Toļikam, kurš apgalvo: šīs spēles nenotikumi drīz vien aizmirsīsies, toties trīs punkti tabulā paliks uz ilgu laiku. Vienalga, nākamreiz gribas redzēt labāku, interesantāku hokeja izrādi.

Latvietis var arī dungot: jauns un traks tu puika esi bijis...

Nav laika lāgā lūpas apslapināt, kad esam jau Kēnigzē pie bobsleja trases. Tas nu ir sporta veids, kurā skatītāju līdzdalība nekādi nevar izpausties – ja nu vienīgi apsveikuma saucienos pēc jau notikuša brauciena. Toties erudīto komentētāju Ekmaņa un Rīmeņa valodas urdz kā strautiņš zem ledus, pie televizora sēdošajiem dodot kudiš lielākus iespaidus pārdzīvošanai un zināšanai, nekā tiem, kas salst plikā dabā pie trases. Paši runātāji ir ieturēti, iztiek bez gaviļu un žēlabu brēcieniem – kuri brīžiem tā vien prasās uz āru. Jo pēc pirmā brauciena pirmo triju vietu guvējus, nākamos medaļu kandidātus, ietver tikai divas simtdaļas no sekundes. Pa to laiciņu lāgā pamirkšķināt nevar paspēt.
Pati spriedze bobslejistu vidū ir dziļi slēpta, jo sacensībā aci pret aci šajā sporta veidā necīnās. Notiek cīņa ar sevi, ar virāžām, ar nieka sekundes simtdaļām. Mūs priecē juniora Oskara Melbārža četrinieks (Melbārdis-Lūsis-Vilkastis-Strenga), saukts par Latvija-2, kurš, pašā sākumā startējis, ilgu laiku turas uz goda pjedestāla kā pirmie arī pēc rezultāta, pārcieš Austrijas, Vācijas, Krievijas dažādi numurētu ekipāžu tīkojumus, līdz pasaules čempiona Mahata Vācijas četrinieks nostājas cieši blakus – čempionu sasniegums simtdaļa simtdaļā līdzīgs mūsu juniora varējumam. Bet rūdītais krievs Zubkovs, kurš citās valodās nerunā ne vārda, tomēr paspēj par diviem mirkļiem ātrāk...

Medaļas dala otrajā braucienā. Startē no vājākā līdz spēcīgākajam, un pēdējais desmitnieks vērīgam skatītājam patiesi uzdzen adrenalīnu. Galvenais, par ko drebam: vai mūsu puisis, tikai otro sezonu piedaloties pie lielajiem, spēs saglabāt to, ko pieteicis, vai tiks pie medaļas Pasaules kausa kārtējā posmā? Taču plaukstā sakamptais, notirpušais īkšķis atšļūk jau Melbārža ekipāžas startā: kaut sasniegts iestumšanas rekords (4,77 sekundes), sasēšanās beigas notiek neveikli, un mūsējo rezultāts rit biedējoši sarkanā krāsā. Vienalga, summā sanāk tobrīd joprojām trešais sasniegums, taču – vēl jābrauc Zubkova blicei. Un vecais buks savu nāciju nepieviļ, nobrauc kā aptiekā, paņem zeltu un Melbārdim nobīda ceturto vietu. Vai tas ir „tikai” zēnam, kurš pēc jaunības vēl var startēt junioru vidū – ko drīzumā arī darīs ar labām cerībām pasaules junioru čempionātā. Ne tik labi veicas Latvijas pirmajai, Edgara Maskalāna ekipāžai, taču vieta pirmā desmita nogalē arī nevienam netiek dāvināta.

Pēc piektā posma Pasaules kausa kopvērtējumā Melbārža Latvija-2 ir sestajā, bet Maskalāna Latvija-1 septītajā vietā, saglabājot labas iespējas turpmākajās cīņās pasaules ledus trasēs. Latvijas bobsleja tradīcijas nevīst, un mēs ar labām cerībām gribam šķielēt uz Sočiem 2014. gadā...

DuLatvietis dara, ko darīdams, bet apdomā galu.

Pēcpusdienā jau paspējam uz Kazaņu, uz VTB vienotās līgas spēli ar latviešu piedalīšanos.
Tatarstānā basketbols nav vis nacionālais sporta veids. Kazaņas Unics līdergodu kaldina krievi un citzemju gladiatori, pat no tālās Austrālijas.Taču komanda ir izcili stabila savā sniegumā: nesen bija iespēja vērot, kā Unics, visu spēli būdama atpalicēja Turcijā pret Galatasaray (Turkish Airlains Euroleague), spēles galotnē nomāca pretiniekus līdz zaudējumam. Savukārt mūsu Vefiņš aizvien vēl nestabils: nekad nevar zināt, kādus numurus sastrādās, labus vai ne tik labus.

Bet šī gan ir tā reize, kad galaiznākums visiem šķiet zināms jau pirms spēles. VEF Rīga tajā Kazaņā var iziet laukumā tikai astoņu spēlētāju sastāvā. Malā ar savainojumiem paliek Kavaļausks, Simss, arī Kaufmanis, brīvībā palaists Perijs, kaut sadabūti divi jauni papildinājumi no Amerikas, tie šajā spēlē vēl nav dalībnieki. Ir skaidrs, ka Unics ar tuklajiem melnādām un stiegrainajiem bālģīmjiem valdīs zem groziem, mums atliks vien mēģināt tiekties pēc kāda nekāda līdzsvara no tālienes. Jo tik mazā kompānijā ierasto uzskriešanu arī nevaram izturēt. Treneris Butauts un līderis Bertāns telekameru priekšā gan sola cīnīties un cīnīties, bet... bet... Trešdien mumūs gaida vissvarīgākā spēle Eiropas līmenī ar čehiem, par to vien domājam nenoguruši. Nedrīkst pārstiepties, nedrīkst iegūt vēl kādu traumu!

Bertāns šajā spēlē negūst ne punkta, kas šosezon vēl nav piedzīvots. Valters un Janičenoks kādu tiesu no āra samet gan, Miledžs pāris reizes akrobātiski izraisa aplausus pat naidinieku rindās, tomēr skaidri redzams, kas Kazaņas laukumā ir saimnieks. Arī tad, kad rīdzinieki ar triju precīzu tālmetienu sēriju pēc mīnus padsmitiem pienāk Unics uz pašām pēdām, laukuma saimnieki dragā pēc savām notīm un nepieviļas. Skatām tādu... ja ne amatieru, tad amatniecisku basketbolu gan. Komentētājiem spēles nogalē vairs negribas neko gudru klāstīt, atkal iet vaļā kārtējās pretenzijas uz humoru, skatītāju pašu ziņā paliek, vai novērtēt rezultātu 50:67 kā sagrāvi (otrajā ceturtdaļā, piemēram, VEF guva vien 8 acis!?), vai nodevas trešdienas vakara panākumam Arēnā Rīga.
Bet līdz trešdienai vēl jānodzīvo...