Basketbola pelēkie kardināli

Divi licencēti aģenti Latvijā

Par basketbola aģentu var kļūt jebkurš – vajadzīga tikai uzņēmība, zināšanas, lai noliktu FIBA eksāmenus un 1000 Šveices franki, kas ir ikgadējā biedra nauda. Raivis Ušackis ir viens no diviem licencētajiem latviešu basketbola aģentiem (otrs – Artūrs Kalnītis), kuram ir ne mazums klientu gan Latvijā, gan ārpus tās. Tas gan nenozīmē, ka šie ir divi vienīgie cilvēki, kas ar to nodarbojas – ir vēl bariņš darboņu, kuri reizēm mēdz uzņemties funkcijas, kuras parasti pilda aģenti. Ušacka pārraudzībā ir Rinalds Sirsniņš, Ivars Timermanis, Kaspars Cipruss, Sandis Buškevics, Mārtiņš Meiers, vēl citi latviešu spēlētāji, kā arī krietns pulciņš ārzemnieku, to skaitā arī Martinas Andrukaitis, kuru gan par ārzemnieku saukt vairs neklājas – sieva latviete, arī pats apguvis latviešu valodu ļoti labā līmenī (referendums 18. februārī). Arī tādi treneri kā Uvis Helmanis un Aivars Kūsmā ir klientu lokā.

Raivis Ušackis atklāj, ka sadarbības formas ir dažādas – daudzi jaunie sportisti un to vecāki izmanto bezmaksas konsultāciju iespējas, kuras netiek liegtas. Līgumus sastādīšana ir visnotaļ ķēpīgs process, kurā nākas skatīties otram uz pirkstiem, pat ja nodomi nav slikti – papildus modrība nenāk par sliktu. „Ja spēlētājs nevēlas aģentu, viņš droši var vērsties aģentūrā, lai vismaz saņemtu konsultāciju par līguma nosacījumiem – bieži vien viņi tiek sastādīti tā, ka spēlētāji iznāk zaudētāji,” uzsver Ušackis, mudinot spēlētājus vērsties pēc speciālistu palīdzības. „Pēdējā laikā bieži ir sākuši nākt vecāki, kas prasa padomu,” uz tendenci norāda Ušackis. Ušackis skaidro, ka vecāki konsultējas ne tikai par līgumiem, bet arī par attīstības iespējām ārpus Latvijas, treneriem un visu pārējo.

Savulaik ar savu kroņa frāzi izcēlās Ivo Zonne, kurš paziņoja, ka aģenti tikai maisās pa kājām līgumu slēgšanā. Iztiesāt no „Barona” nesaņemtās algas tagad varētu būt labs uzmetums jaunam realitātes šovam, piemēram, „Advokātu cīņas”, kur Latvijas labākie juristi varētu sacensties meistarībā, taču maza ticamība, ka izdotos kādam apkrāptajam spēlētājam izmaksāt pazaudēto summu.

Ušackim ir ar ko palepoties, jo viņa aģentūra „Prime Athlete Management” ir pirmā aģentūra Latvijā, kas ir uzvarējusi FIBA tribunālā, piespiežot kādam rumāņu klubam nokārtot saistības ar lietuviešu spēlētāju. Ušackis skaidro, ka FIBA tribunālā vairs netiek ņemta vērā konkrētās valsts, šajā gadījumā Rumānijas, likumdošana, tāpēc arī izdevās piedzīt prasīto. Ušackis aicina līgumos to atrunāt, citādi klubi nereti izmanto valsts likumdošanas spraugas, lai spēlētājus, tautas valodā runājot, čakarētu. Piemēram, Latvijā nav atrunāts punkts par aģentu naudām – vai tā ir jāmaksā klubam, vai spēlētājam. Tas ir atsevišķi jāatrunā, taču Latvijā ir klubi, kas to vienalga pamanās regulāri nedarīt.

Kāpēc spēlētājam ir nepieciešams aģents?

Mūsdienās reti kuram profesionālam basketbolistam nav aģenta. Aģentam ir trīs lielas darbības sfēras, kurās viņam ir jāuzlabo spēlētāja dzīve. Pirmkārt, līguma sastādīšanas process, jo bieži vien ir tā, ka aģents līgumā pamana to, ko spēlētājs nekad nepamanītu. Tāpēc katra aģenta svēts pienākums ir likvidēt spēlētāja ceļā izliktās lamatas. Otrkārt, aģentam visu laiku ir jābūt komunikācijā ar treneri un ģenerālmenedžeri, jo nereti tieši tā spēlētājs iegūst nepieciešamo informāciju par savu vietu komandā, kā arī lietām, pie kurām jāpiestrādā, lai izpelnītos lielāku spēles laiku. Arī Raivis Ušackis uzsver, ka viņa darba pamatā ir tieši komunikācija ar iesaistītajām personām, jo nereti līdz aģenta ausīm nonāk informācija, kas spēlētājam netiek izpausta, taču ir vitāli svarīga. Treškārt, nonākot laba aģenta rokās, ir iespēja tikt pie lielāka līguma. Šeit nu ir laiks lielākai atkāpei.

Protams, ka arī aģents ir ieinteresēts, lai spēlētājs saņemtu pēc iespējas vairāk, jo tas uzlabo arī aģenta labklājību – gribas taču arī cepumus, ko uzkost pie paniņām. Diemžēl šādi skrējieni pēc miljona bieži vien atstāj bešā gan spēlētāju, gan aģentu. Kamēr aģents, sajuzdams panākuma tuvumu, ar klubu tirgojas par summu X+2, tirgū parādās teju identisks spēlētājs, kurš ir gatavs spēlēt par summu X. Rezultātā – pļurkt, Anniņ, Jāņa Janševica vārdiem runājot. Ja gadās šāda situācija, tad tā var kalpot kā labs tests aģentūrai, kas pārstāv spēlētāja intereses. Laba aģentūra sava spēlētāja algu, ja ne pilnā apmērā, tad vismaz pusi, sedz pati. Ja aģentūra to nedara, tad – varbūt ir jāpameklē cita. „Ja ir tā, ka spēlētājam ir problēmas, tad mēs, protams, pastutējam, nolīgstam privāto treneri, meklējam klubu – mēģinām to spēlētāju dabūt atpakaļ uz strīpas,” situāciju skaidro Ušackis, piebilstot, ka spēlētājiem jau ir arī ģimene jābaro, tāpēc šāda veida palīdzība ir tikai loģiska.

Kabatas, tabulas, pirmgadnieki

Protams, arī starp aģentiem gadās tādi, kas veikli un klusi māk apieties ar naudu. Zinātāji teic, ka profesionālajā basketbolā ir sastopami arī tādi gadījumi, kad aģents savam spēlētājam spēles laiku nopērk, daļu darījuma summas pa kluso ieslidinot kabatā vai nu galvenajam trenerim, vai – ģenerālmenedžerim. Šādos gadījumos par šādu Molotova – Ribentropa paktu pats spēlētājs var arī nezināt. Tāpat aģenti arī savā starpā mēdz slēgt dažāda veida vienošanās, sadalot ietekmes sfēras spēlētāju piesaistē.

Kritēriji, pēc kādiem aģenti izvēlas savus klientus, atšķiras. Pasaules labākās aģentūras spēli izvērtē ļoti skrupulozi – ar apjomīgām tabulām, vērtējot pat rokas stāvokli aizsardzībā un daudzus citus smalkumus. Ušackis skaidro, ka katrai aģentūrai ir savas metodes, kuras nereti tiek arī slēptas.
Kā jau tas ir ierasts, tirgū vislielākais pieprasījums ir pēc saspēles vadītājiem un centriem. Nekā pārsteidzoša, jo šīs divas pozīcijas tomēr ir vissvarīgākās laukumā. Ušackis atklāj, ka vislielākais pieprasījums ir pēc amerikāņu spēlētājiem, kas tikko kā ir beiguši augstskolu jeb pirmgadniekiem – arī nekā jauna. Pluss šiem spēlētājiem ir piezemētās finansiālās prasības, mīnuss – prasme integrēties Eiropas basketbolā un dzīvesveidā vispār. Ļoti bieži sanāk uzkāpt uz grābekļiem, taču vienmēr pastāv iespēja, ka var trāpīt uz tādu spēlētāju kā Holdens, kura pirmā alga „Brocēnos” bija 400 dolāru mēnesī. „Arī tagad man daudzi amerikāņu spēlētāji raksta, meklē to logu uz Eiropu,” nerimstošo migrāciju ieskicē Ušackis.

Latvijā aģentu kustība vēl joprojām ir attīstības stadijā, taču progress rit straujiem soļiem – ne tikai basketbolā. Tas nozīmē, ka modinātāju pulksteņi arī turpmāk turpinās pārtraukt saldos sapņus. Sapņus par ērtiem līgumiem.