Bez vieglatlētiem nav aršana

Ja kādam ir alerģija uz norādēm, kur vēl ko palasīt par bobsleju, nākamās divas rindkopas „SA+” iesaka izlaist, kaut gan kontekstam tās par sliktu nenāks.

Vispirms viens. Tas ir Kevins Amerikā, Ronalds – Latvijā. Kevins nebrauca, jo viņu aizmirsa, Ronalds Arājs – traumas dēļ. Par sportista nedienām un pirmo uznācienu Latvijas bobsleja izlasē vairāk lasiet intervijā ar viņu pašu jaunākajā „Sporta Avīzē”, bet šeit par nedaudz citu tēmu.

Izsenis Latvijas bobsleja barotāja bijusi vieglatlētika. Par olimpisko čempionu kļuva eksvieglatlēts Jānis Ķipurs, par bronzas laureātiem – bijušie „vieglie” Zintis Ekmanis, Guntis Osis un Juris Tone. Vairāk olimpisko medaļu mums bobslejā nav. Ceram, ka būs Sočos vai kādā no nākamajām olimpiādēm, bet pagaidām olimpisko cēlmetālu Latvijas bobslejā izcīnījuši tikai vieglatlēti. Arī neliels ieskats par Latvijas bobslejistu saknēm vieglatlētikā tajā pašā „SA” numurā, bet nu par aktuālām lietām.

Jau ilgāku laiku klīda runas par to, kas būtu Latvijas bobsleja četrinieks, ja tam izdotos „piekabināt” klāt Latvijas rekordistu 100 metru sprintā (10,18) Ronaldu Arāju. Tāpat runāja par vēl dažiem, kuri varētu sekot, piemēram, Oskara Ķibermaņa pēdās un pārcelties no vieglatlētikas uz bobsleju. Galvenokārt tika paturēts prātā desmitcīņnieks Edgars Eriņš, kurš ar 8312 punktiem ir Latvijas rekordists šajā disciplīnā. Liekas, ka tas ir vienkārši – paņem divus teicamus Latvijas vieglatlētus, nodod Sanda Prūša gādībā un otrā konveijera galā izvelc divus olimpiskos (pasaules, Eiropas) medaļniekus. Tomēr ir vairāki „bet”...

Uz Latvijas (PSRS) bobsleju ir pārgājuši nemaz ne tik daudzi izcili Latvijas vieglatlēti. Ja ņemam tikai Latvijas rekordistus, tādu ir pieci. Tāllēcējs Tone (8,07 m) tika līdz olimpiskajai bronzai. Nelaiķis Juris Karlsons, kas pabija Latvijas rekordista godā gan tāllēkšanā (7,83 m), gan augstlēkšanā (2,23 m), 1982. gadā savu dzīvi turpat bobsleja trasē arī beidza... Tādejādi varbūt kāda medaļa Latvijai gājusi secen, bet to mēs vairs neuzzināsim. Pirms Karlsona rekordists tāllēkšanā bija Juris Īviņš (7,76 m), kurš līdz virsotnēm bobslejā neaizsniedzās. Tagad klāt nākuši vēl divi – Arājs un Eriņš.

Arī pats bobsleja izlases galvenais treneris Sandis Prūsis līdz pat bobsleja testiem 11. klasē „blēņojās” ar vieglatlētiku, bet lieli panākumi izpalika: „Es sapratu, ka neesmu nekāds perspektīvais vieglatlēts, netikšu pat līdz Latvijas līmenim un ka talants un rezerves ir izsmelts – pirmās sporta klases līmenī. To jau grūti nosaukt par vieglatlētiku. Tādu jau ir daudz. Sākumā daudzcīņu taisīju, vienu brīdi bija šķēps, bet beigās skrēju sprintu.” Pāreja notika strauji: „Sestdien bija testi. Tas bija skolas laiks, un, kad pavaicāja, vai esmu gatavs no pirmdienas iesaistīties treniņnometnē, protams, ja skolu var kavēt, kurš tajā laikā nebija gatavs iesaistīties? Arī Olafs Kļaviņš toreiz kopā ar mani sāka trenēties.”

Sandim, protams, ir interese par katru spēcīgu puisi, kas varētu pastiprināt izlasi, vienalga, vai tas vieglatlēts vai traktorists. Ja ņem vieglatlētus, „pārsvarā uz bobsleju nāk sprinteri un daudzcīņnieki, kā arī metēji”. Zinča (LBSF viceprezidents Zintis Ekmanis) teiktu, ka lecēji (Sandis smejas).” Daudz ko nosaka nevis tas, no kāda sporta veida puiši pārnāk, bet tas, kādus panākumus viņi pēc tam gūst bobslejā, vai otrādi – dažus atceras pēc viņu snieguma vieglatlētikas stadionā. „Tas pats Jānis Ķipurs kļuva par olimpisko čempionu. Juris Tone, Guntis Osis, Ekmanis. Neviens jau neatceras, cik Zintis ir aizlēcis tālumā vai trīssolī. Visi zina, ka viņam ir olimpiskā bronza,” par iespējām saka Prūsis.

Vēl viens „bet” saistīts ar veselību. Pat, ja fiziskie rādītāji ir cerīgi, vienmēr iejaukties var traumas. Tā pirms iepriekšējās sezonas notika ar Mihailu Arhipovu, tā šobrīd mājās potītes traumas dēļ ir palicis Arājs... Runājot par šīs vasaras papildinājumu, Prūsis bilst, ka „Arājs, var teikt, vēl nav atnācis uz bobsleju, jo ārpus tā esmu redzējis viņu daudz spēcīgāku. Traumas... Arī Eriņš, zinot, kāds ir viņa rezultāts disciplīnās desmitcīņā, savu potenciālu vēl nav atklājis. Viss ir atkarīgs no viņiem pašiem. Vai joprojām būs interese, ja viņi netiks uz olimpiskajām spēlēm, jo nākamā olimpiāde būs vasarā Rio? Varbūt viņi uz to vairāk skatīsies.”

Šobrīd abi tēmē uz bobsleju, taču Ronaldam „nav, ko zaudēt, jo tas, kā es kā tā saucamais spēka sprinta skrējējs trenējos bobslejā, man nāks par labu arī vieglatlētikā, un otrādāk – ja esmu labā formā vieglatlētikā, ātrumā un spēkā varu būt labs arī bobslejā. Ielekšana kamanās un specifiskās bobsleja nianses gan būtu jāslīpē.”

Pavisam cits gadījums ir Eriņam, kurš tāpat kā Arājs arī ticis galā ar cirkšņa operāciju: „Vieglatlētika laikam jau biščiņ bija apnikusi,” vaicāts par pāreju uz bobsleju, atklāts ir Eriņš. „11 gadi desmitcīņā ir pietiekami ilgs laiks. Tas nav viegls sporta veids, un arī mačos ir grūti. Turklāt nomira mans treneris Andrejs Iecelnieks, krājās traumas... Konkurences nebija, un vienam pašam trenēties īsti negribējās. Likās, ka jāmet miers. Sēdēju mājās pēc Londonas olimpiādes, skatījos televīzijā bobsleju un nolēmu pamēģināt.” Pirms tam pāris reizes bobā Edgars jau bija nobraucis, startu treniņos Edgars jau ticis arī pie kritiena, saprotot, ka nekāda „paskriešana, ielekšana kastē un aizbraukšana” tā vis nav. Treniņi grūtības nesagādā, turklāt šeit ir konkurence, nav vienam pašam ar sevi jācīnās. Pametot bobsleju viņš vieglatlētikā atkal būtu „viens pats mājās”, bet te ir mūžīgais dzinējs – pārējie puiši un vietas bobu ekipāžas, kuru ir mazāk nekā tajos kāpēju. Ātrumā jau Edgars ir kāds piektais no visiem – aiz Strengas, Vilkastes, Dambja un Leiboma, bet spēka vēl pamaz. Tur viņš ir ne tikai aiz tiem, kas nav bijuši vieglatlēti – Dreiškena, Dambja un Žaļima, bet aiz muguras krietnai daļai no pārējiem – deviņiem vieglatlētiem, no kuriem visi grib kļūt slaveni.

Ja lūkojamies Soču virzienā un ņemam vērā, ka tikai vieglatlēti līdz šim tikuši līdz olimpiskajam cēlmetālam, jāskatās, kas mums pagājušajā sezonā bija pirmajā ekipāžā. Oskars Melbārdis, izgājis vieglatlētikas skolu Murjāņos. Arvis Vilkaste arī ir vieglatlēts. Tikmēr divi izlases balsti Daumants Dreiškens un Intars Dambis vieglatlētikai apgājuši ar līkumu. Ņemot vērā iepriekš notikušo, māņticības vadītie abus mainītu nost ar kārtīgiem vieglatlētiem. Tie, kas pieraduši iet savu ceļu, pasūtīs māņticīgos pāris trases tālāk un mierīgi gatavosies mačiem, jo kādam kādreiz taču ir jābūt pirmajam. Pirmajam basketbolistam, pirmajam „neko nedarījušajam”, pirmajam virves vilcējam, kaut vai pirmajam zemledus makšķerniekam, kurš izcīnījis Latvijai medaļu bobslejā.