Ar kaut ko ir jāsāk
22. novembra vakarā Liepājā Mairis Briedis cīnīsies par pasaules čempiona jostu. Taču, pat uzvarot cīņā, viņu neviens nesauks par pasaulē labāko bokseri savā svara kategorijā. Viņam ir pa spēkam par tādu kļūt, taču vēl šogad viņš par tādu nekļūs. Taču ar kaut ko jostu krāšana ir jāsāk, un mērķis, uz kuru šobrīd ir notēmēts, ir vairāk nekā cienījams.
To, ka gada nogalē Mairis Briedis plāno aizvadīt savu karjeras pirmo titulcīņu, viņš „Sporta Avīzei” atklāja jau gada sākumā, ja pavisam precīzi – saruna notika 30. janvārī. Un tā visa gada gaitā soli pa solim ir iets pretī mērķim par karjeras pirmo titulcīņu, kas beigu beigās ir arī izdevies. Protams, ka tā uzreiz nebūs kādā no četrām „lielajām” (WBC, IBF, WBA un WBO) un nebūs arī piektā jeb IBO, kas toreiz – janvārī – no Maira mutes izskanēja. Un tomēr tā nebūs arī nekāda kaktu josta, bet gan IBA.
Starp citu, tagad būtu vietā atgādināt un uzsist sev pa plecu, ka „Sporta Avīze” jau jūnijā, kad informācijas par gaidāmo titulcīņu bija vien tik daudz, ka tāda ir plānota, prognozēja, ka Briedis gada izskaņā varētu cīnīties par IBA jostu. Tā no rīcībā esošajiem pavedieniem izdevās secināt, un secinājums, kā tagad izrādās, bija precīzs. Josta nav pirmā lieluma, taču ir ļoti cienījama un ir kalpojusi par atspēriena punktu daudzu slavenu bokseru tālākajās karjerās. Nosauksim vien divus – Oskars de la Hoja un Džordžs Formens. Arī viņiem bija ar kaut ko jāsāk. Un sāka viņi ar pasaules čempionu titulu IBA (Starptautiskās Boksa asociācijas) versijā.
Domāju, ka nekļūdīšos, prognozējot, ka tik daudz cīņu kā šogad, Briedis savā turpmākajā karjerā vienā kalendārajā gadā vairs nekad neaizvadīs. Ir zināms līmenis jāsasniedz un zināms vārds – jāizpelnās, lai no „es eju pāri visiem, dodiet man iespēju!” fāzes pārietu uz „jūs zināt, kas es esmu” stadiju. Tas būtībā ir izdarīts jau tagad.
Gads ir bijis cīņām un piedzīvojumiem bagāts. Ar balagānu tika sakaitināti cilvēki, kas „Arēnā Rīga” noskatījās kādu cīņas sporta pasākumu, kaut arī būtībā bija atnākuši vienas cīņas dēļ; ir pabūts slavenajā Dona Tērnera nometnē, no kuras tika gaidīts vairāk, nekā izdevās saņemt; ir parādīts raksturs un meistarības pārākums, ļoti vājā fiziskajā kondīcijā sponsoru spiediena dēļ cīnoties ar Džeremiju Vanu, nenoliedzami laba līmeņa bokseri, kuru, spītējot ASV brauciena komplikācijām, tomēr izdevās uzveikt astoņos raundos. Lai arī šo cīņu, kā ir izteicies pats Mairis, viņš ne visai atceras un droši vien labprāt neatcerētos vispār, tā uzskatāmi parādīja, kāds ir šā latviešu boksera potenciāls un atstāja brīvu vietu interpretācijām, cik jaudīgs viņš spēj būt savā labākajā kondīcijā. Vai tas ir pasaules „Top 20”, ko nekautrējoties min cilvēki, kas no boksa tomēr kaut ko sajēdz, vai pat - vēl vairāk?
Gada kulminācija vēl ir priekšā, bet paveikts jau tāpat ir daudz. Galvenokārt ir pievērsta sporta līdzjutēju skatieni boksam, par ko esmu jau rakstījis iepriekš. Vēl viena dimensija ir Latvijas sporta sabiedrības interese. Teikšu godīgi, pēdējo mēnešu laikā man personīgi diezgan bieži dažādi Latvijas sporta sabiedrības tēli vaicā par diviem cilvēkiem: Mairi Briedi un Ēriku Jēkabsonu, diviem boksa cilvēkiem. Reizēm prasa kontaktus, jo vēlas vienkārši aprunāties un smelties pieredzi (tie ir treneri no citiem sporta veidiem un tas vairāk attiecas uz Jēkabsonu), reizēm vēlas uzaicināt un nolikt priekšā savā pārraudzībā esošajiem sportistiem (tas savukārt attiecas uz Briedi), lai acīmredzot uzskatāmi parādītu, ka jātrenējas ir septiņas dienas nedēļā, tad panākumi neizpaliks. Katrā ziņā, savdabīga rezonanse.
Par titulu Briedis cīnīsies savu skatītāju priekšā, tikai šoreiz nevis Rīgā vai Ventspilī (arī tāds variants kuluāros izskanēja), bet gan Liepājā. Liepāja atcerēsies jaunību, ja varam tā teikt. Padomju laikos Liepāja neapšaubāmi bija viena no Latvijas boksa galvaspilsētām un tagad šo statusu vismaz uz vienu vakaru atgūs. Ja nekļūdos, vietējās boksa skolas audzēkņiem cīņu būs iespējams vērot par brīvu, un tas varētu būt labs grūdiens nākamajiem panākumiem. Tiesa, nav informācijas par to, vai Liepājas boksa zināšanu un tradīciju resurss vēl ir koncentrēts turpat uz vietas vai arī izkaisīts pa visu Latviju, vai, sliktākajā gadījumā, tiek turēts aizgaldā. Šodienas preses konferencē Uldis Sesks, Liepājas mērs, centās, pozējot fotogrāfiem, izskatīties pēc boksera. Vismaz jautri tas bija.
Cīņā pret čehu Ļubošu Sudu, kurš mīņājas pie pasaules smagsvaru „Top 50” sliekšņa, favorīts pelnīti būs Mairis. Pretinieks ir cienījams, taču – uzvarams. Kas notiks, ja neuzvarēs, par to tagad, ar jūsu atļauju, nefantazēsim. Tāpat arī par to, kas notiks, ja uzvarēs. Skaidrs, ka būs jādomā, kā cīnīties par hierarhijā augstāk esošām jostām. Tādu apņēmību ir paudis gan Briedis pats, gan viņa treneris Sandis Kleins un noteikti par to jau tagad domā viņa menedžments. Tas, kāda būs mūsu boksa cerības turpmākā karjera, nav atkarīgs tikai no tā, cik cītīgi viņš trenēsies un cik atbildīgi gulēs diendusu, bet arī no tā, cik veikli būs tie cilvēki, kam jāizcīna būs aizkulišu cīņas. Un tur kaut ko prognozēt vai iezīmēt kādu loģisku un paredzamu maršrutu ir grūti. Tāds, lūk, ir profesionālā boksa spožums un reizē arī posts.
Kā izteicās Sandis Kleins, tad tālāk par 22. novembra vakaru ne viņš, ne viņa audzēknis nedomā. Talants ir, darbspējas – arī, jānovēl veselība un veiksme, tad panākumi karjerā neizpaliks. Un no Brieža tos tagad prasīs. Tāpēc ka „iekšā” viņam ir, to nenoslēpsi, bet tas uzreiz nenozīmē, ka izdosies arī dabūt visu „ārā”. Tādu tēlu, kam tas neizdodas, Latvijas sportā diemžēl netrūkst...
+2 [+] [-]
[+] [-]