Lietuvas lepnumam ir Latvijas sirds

Štelmahers ir viens no Ainara Bagatska palīgiem Latvijas izlasē un pārstāv paaudzi, ko Valdis Valters savulaik nosauca par zudušo. Dīvaini sanāk, ka tā sauktie pirmie zudušie, faktiski izrādījušies veiksmīgākie starp jaunlaiku Latvijas groza bumbas metējiem. Parunājiet ar Štelmaheru un sapratīsiet – kāpēc. Roberts ir ļoti prasīgs un paštaisns, ko neslēpj. Izskatās, ka mums bijis ne tikai labs basketbolists, bet būs arī labs treneris. Sasniedzis savas karjeras augstāko punktu kopā ar Lietuvas klubu Rytas, gluži loģiska bija Štelmhera palikšana pie šī karoga – patīkami, ka Lietuvā viņu mīl un ciena! Pamēģināju kaut ko pavaicāt uz šī fona par Latviju un Robčiks aizsvilsies – piemēram, par ASK gadījumu viņš nobēra tādus zirņus bez pākstīm, ka maz nelikās. Skarbi! Štelmaheram aug puika – piecpadsmit gadu vecs. Arī būs basketbolists un tēvs saka, ka tā nav sliktākā profesija, ko novēlēt atvasei. Padomu neliedz, taču tajā pašā laikā saprot, kurā brīdī viņš no padomdevēja pārvēršas histēriskā tētī...

Par izlasi Roberts pasakai skaidri – šajā komandā spēlē tie, kam ir sirds. Visi labākie! Jo uz vienas kājas, ar vienu roku vai ar pusspēku valstsvienībā uzvaras neviens vēl nav izcīnījis. Vai tad pērnajiem varoņiem sirdis nebija? „Jā, žēl – puikas bija sadomājušies, norāvās un nesaprata, ka ar to viņu cerības basketbola laukumā faktiski bija pielīdzināmas nullei... Uvis (Helmanis – izlases kapteinis) palika mazākumā...”

Lietuvieši brauc trenēt latviešus, bet latvieši – lietuviešus. Vai nav jocīgi? Štelmahers tikai uz mirkli samulst, bet tad nosaka: „Man patīk, ka VEF’s paņēma Kurtinaiti... Es gribētu redzēt mūsu basketbolistu sejas pēc pirmā treniņa...” Ko Kurtinaitis izdarīs pirmajā nodarbībā kopā ar jauno komandu? Par to sarunā, ko atrādīsim tautai sestdien. Būs labi!