Dārziņš – kapteinis? Beidziet!

Šaubu moments par izvēles pareizību iezagās Dārziņa veselības problēmu dēļ. Nē, ne jau to, kas viņu nomocītu pašreiz, bet to, kuru dēļ viņš uz beņķīša bieži bija palicis iepriekš. Un pat ne tik daudz traumatisma kā aksiomas „es esmu savainots, es nevaru (negribu) spēlēt, nevaru (negribu) riskēt ar veselību” dēļ. Rets ir tas laimīgais hokejists, kurš hokejista karjeras laikā iztiek bez smagiem savainojumiem, un arī Laurim tie nav metuši līkumu, taču atmiņā nāk reakcija viena no tiem laikā. Iznācis no „Arēnas Rīga”, Dārziņš darbojās ap mobilo telefonu, un viņa gaitā nevarēja manīt nekādas traumas pazīmes. Pacēlis galvu un ieraudzījis bariņu, kurā jaunumus pārrunāja ne tikai žurnālisti, hokejists piedzīvoja šoku, kas izpaudās izteiktā klibošanā. Vai tā bija ar pareizo kāju, atmiņa tagad viļ, taču doma bija apmēram tāda – veči, es taču esmu savainots, kā no manis var prasīt spēlēt?

Kādam jābūt kapteinim? Viņam jābūt gan prasmīgam laukumā, gan piemēram ārpus tā, viņam jābūt autoritātei gan treneru, gan spēlētāju acīs, viņam jāpiemīt sakarīgām runas dotībām, lai varētu iet ne tikai pie komandas vadības, izsist prēmijas, bet arī tiesnešiem šīs runas patiktu. Un viņam ir jāspēj ziedoties. Dažiem punktiem Lauris tā kā atbilda, bet citiem likās krietni par „mīkstu”. Tāpēc, kad tika paziņots, ka par Latvijas izlases kapteini treneru korpuss izvēlējies Lauri Dārziņu, asistenta lomu iedalot jau pirms gada šos pienākumus pildījušajam Žoram Pujacam un iepriekš C burtu uz krekla nēsājušajam Jānim Spruktam, likās, ka Nolanam pirms lēmuma pieņemšanas, kārtējo miera pīpi uztinot, tāda stiprāka zāle gadījusies.

Ne pārbaudes spēles, ne pirmie trīs mači Helsinkos (turklāt fiasko „ņemamajā” mačā pret Austriju) neliecināja, ka Latvija šopavasar gāzīs baigos kalnus. Tomēr bija arī pozitīvā vēsts. Kaut arī lielu daļu vārtu mūsējie ielaida pēc muļķīgām kļūdām, spēlētāji nesanīka kā iepriekšējā gada noslēdzošo maču laikā, turpinot mēģināt spēlēt vienu un to pašu plati. Galu galā tas attaisnojās, un čempionāts tika pabeigts uz mažora nots, atņemot punktu somiem, kā arī priecējot ar pieaugošu spēles kvalitāti un mudinot domāt, ka Latvija tā pa īstam gatavojusies pleiofiem, kad vajadzētu būt sasniegtai labākajai kondīcijai un spēlētprasmei.

Iespējams, ka šopavasar jebkurš cits Dārziņa vietā Nolana vadītajā komandā būtu varējis nodrošināt kaut tādus pašus rezultātus, taču ņemsim tikai faktus. Pirmkārt, komanda spēlēja arvien labāk. Un kapteinis Dārziņš, ja ne to visu sekmēja, tad kā minimums netraucēja šim procesam. Otrkārt, kanādiešu trenera vadībā šis bija jau trešais oficiālais turnīra Latvijas izlases izpildījumā. Un varbūt tieši tagad sāka izpausties viņa spēles filozofijas augļi. Treškārt, bez duča labu spēlētāju, kas būtu pelnījuši izlases rindās atrasties Helsinkos un dažādu iemeslu dēļ tur nebija, šis bija „plānots” kā čempionāts, pēc kura Latvijai atkal varētu nākties samērot spēkus ar Ukrainu... otrajā spēcīgākajā divizionā. Ceturtkārt, šogad ne tikai mūsu grupā, bet visu 16 komandu starpā nebija sameklējamas tādas komandas, kuras mums noteikti vajadzētu vinnēt un par ko pretējā gadījumā hokejistus nesaprastu ne Latvijas hokeja vadība, ne līdzjutēji. Piektkārt, Dārziņš individuāli ne tikai iemeta trīnīti slovākiem, bet arī divās spēlēs tika atzīts par labāko hokejistu mūsu komandā (pret Austriju un Slovākiju), kā arī kopā ar Sotnieku un Gudļevski tika izvēlēts labāko komandas vīru trijniekā visā čempionātā kopā. Pilnai laimei Lauris kļuva arī par rezultatīvāko spēlētāju Latvijas izlasē (5+1).

Pieņemot verdiktu, jāsecina, ka Dārziņa – kapteiņa iesvētības nav jābeidz ar slīcināšanu. Iespējams, savu lomu nospēlēja „Ak Bars” rindās aizvadītā nepilnā sezona, bet pa laukumu spēlētājs burtiski lidoja un divcīņās zaudēja reti. Nav zināms, kā veicās ar mutisko komandas biedru noskaņošanu cīņai, taču laukumā Lauris bija viens no tiem, kas komandu vilka uz priekšu ar personīgo piemēru. Protams, līdz tuvākajam mums zināmajam kapteiņa etalonam Sandim Ozoliņam Dārziņam vēl pietrūkst pieredzes un, ko tur liegties, meistarības, runas dotību tiesnešu apvārdošanā un ieraksta uz Stenlija kausa vārdu svara palielināšana, taču sākums, lai divkārtējais Latvijas U-20 kapteinis un 2008. gada pasaules čempionāta kapteiņa palīgs arī nākamajā turnīrā savāktu uzšuvi C uz Latvijas izlases spēļu krekla, ir labs. Ja dažam labam latviešu spēlētājam uzšuve C (kapteinis) vai A (kapteiņa palīgs) liekas kā smaga nasta uzkrauta, Lauri tā nenomāca. Ja nomāca, tas nebija redzams, tas netraucēja laukumā. Jā, un arī par veselības problēmām Dārziņš nesūdzējās... Tā turpināt, Lauri!