11. vieta – tas ir daudz vai maz?

Kopumā jau grupu turnīra stadijā šī gada pasaules čempionātā ir iegadījušies daži pārsteigumi. Piemēram, Šveices izlase 7 spēlēs panāca 7 uzvaras, zaudējot tikai vienu punktu no 21, kas bija „bankā”. Vai it kā „negadījums”, ka Francijas izlase pieveica tā brīža aktuālos čempionus – Krievijas izlasi; pamatlaikā. Latvijas izlases gadījumā pārsteigumu un kardinālu izmaiņu nebija. Nosargāta 11. vieta pasaules rangā un ieņemta 11. vieta čempionātā, t.i. čempionātā viena vietu zemāk nekā pirms gada. Bet vai bija jāgaida kaut kas vairāk? Vai šogad izlase bija nomināli vai faktiski stiprāka par pērno? Vai gada laikā izlases un valsts hokeja saimniecības kontekstā ir notikušas izmaiņas, kurām jānes rezultāts nekavējoties? Atbildes ir skaidras. Acīmredzot federācijas uzdevums fiksēts ar domu, ka mērķim jābūt tālāk par iespējām.

Patiesā vieta. Kur?

Skaidrs, ka Latvijas izlases un tās līdzjutēju apetīti būtiski sabojāja zaudējumi pirmajās trīs spēlēs, ieskaitot cīņu pret principiālo pretinieku par vietu „zem saules” – Austrijas izlasi. Pēc uzvaras pār vicečempioniem slovākiem mūsu iela atkal bija saulaina, bet optimisms saņēma sitienu zem jostasvietas spēlē pret Vāciju. Taču pēc uzvarētās Francijas kā izlases spēlētāji, tā „labākie fani pasaulē” jau sagribēja „bulciņas” – ceturtdaļfinālu. Tiesa, bija nepieciešama virkne sakritību, kas tomēr nepiepildījās. Piekritīsiet, ka nebūtu taisnīgi, ja Latvija šosezon spēlētu ceturtdaļfinālā? Tā tomēr nav mūsu pelnīta vieta. Nav, objektīvi.

Atgādinājumam. Līdzšinējo 17 pasaules čempionātu gaitā Latvijas izlase ir svārstījusies starp 7. un 13. vietu, vidējā ieņemtā – 10. vieta. Šogad – 11.-tā. Reizes 3 esam bijuši zemāk (13. vietā). Astoņiekā – četras reizes. Atkārtots jautājums: kas ir tās liecības, lai šogad būtu kaut kas vairāk par 11?

Latvijas izlases ieņemtā vieta pasaules čempionātos elitē (1997. – 2013.):

P.S. * 1998. gada pasaules čempionātā, saskaņā ar žurnāla Sporta Avīze statistikas datiem, vienā spēlē kapteinis bijis Harijs Vītoliņš.

Veiksmīga paaudžu maiņa?

Pavasara mēnešu gaitā jau ir daudz runāts par izlases vērtību pārorientāciju, gribēšanu spēlēt ar lielo G utml. Tāpat nevar būt nepamanīta Latvijas hokeja ikonas un sirdsapziņas – Artūra Irbes – piesaistīšana valstsvienības „soliņam”. Zinātāji gan spriež, ka federācijas prezidents labprāt atbrīvotos no Irbes līdzīgi kā pirms gadiem diviem no titulētā ģenerālmenedžera Sanda Ozoliņa. Te gan jāsecina, ka šāda rīcība būtu konkrēta kaitniecība. Jo nav daudz tāda ranga cilvēku, kas būtu ar sirdi un dvēseli par Latvijas hokeju.

Taču ir vēl viena šī pavasara Latvijas izlases iezīme, ko mēdz dēvēt par „paaudžu maiņu”. Varbūt par skaļu teikts, jo 2013. gada pasaules čempionātā Latvijas izlases sastāvā bija tikai četri hokejisti, kas pasaules čempionātos nebija spēlējuši. Tomēr kopumā šo puišu iekļaušanās ir skatāma arī kontekstā ar „atslēgas” lomām, ja ar tādām saprotam vārtsargu posteni vai, piemēram, Girgensona ieņemto „darba lauku”.

Slavas dziesmas Latvijas izlasei pasaules čempionāta kontekstā diezin vai būtu dziedamas. Taču, kas nav šobrīd mazsvarīgi, – šīs sezonas izlase neko nesabojāja, neskatoties uz visām iespējām un hokeja pazinēju bažām.

Dārziņa, Sotnieka un Gudļevska gads

Šī gada pasaules čempionātā Latvijas izlase kopumā 7 spēlēs saražoja 14 vārtu guvumus. No tiem vairāk nekā pusi (8 gab.) iespēja uzbrukuma pirmais virknējums: Dārziņš - Sprukts – Cipulis. Viņiem tad arī pienākas „lauru vainagi”, jo vīri bija ne tikai rezultatīvākie savas nacionālās izlases ierindā, bet arī komandas balsts mazākumā, vairākumā un liekot pretiniekiem pelnīt noraidījumus. Šī maiņa arī bija vienīgā, kas rezultātu ražoja salīdzinoši sistemātiski. Citas kombinācijas – pēc iedvesmas, saprašanas un savu prasmju robežās.

Respektīvi, pārējie 11 uzbrucēji prata sarūpēt 3 vārtu guvumus... Skaidrs, ka ne no visiem prasa rezultāta izmaiņas; īpaši, ja viņu stihija ir galvenokārt skaitliskais mazākums. Tāpat arī skaidrs, ka šogad vairums uzbrucēju bija ar salīdzinoši mazākām pretenzijām un varēšanām vārtsarga līnijas pārvarēšanā. Ko arī patiesībā nevar pārmest šiem hokejistiem. Tāda ir mūsu realitāte šodien. Jo kā labi zināms, ‘jaukt’ un ‘veidot’ tomēr ir atšķirīgas darba jomas.

Vienīgais Latvijas izlases aizsargs ar pozitīvu lietderības koeficientu ir izrādījies Kristaps Sotnieks, kurš turnīra gaitā pakāpeniski apliecināja, ka ir stabilākā vērtība valstsvienības aizsardzības zonā. Apstākļos, kad no ierindas nācās izstāties Georgijam Pujacam, kad laukumā devās aizsargi ar nesenām vai pat „dzīvām” traumām, Sotniekam nācās un izdevās lāpīt dažādus caurumus, vairākuma izspēli ieskaitot. Katrā gadījumā viņa atrašanās uz „melnā paklāja” – turnīra trīs labāko Latvijas hokejistu skaitā – ir sanākusi likumsakarīga.

Kopā ar Dārziņu un Sotnieku uz minētā paklāja stāvēja viens no pasaules čempionāta debitantiem – 20-gadīgais Kristers Gudļevskis, kura pamatdarbs šosezon bija HK Rīga jaunatnes hokeja līgā. (Re, ka MHL var arī sagatavot nopietnām gaitām! Kā sveiciens federācijas prezidentam Kirovam Lipmanam.) Vārtsargu kontekstā jāteic, ka Gudļevskim „vārdu deva” ilggadējā pirmā numura Edgara Masaļska veselības stāvoklis. Nevajag nekādas zīlnieces, lai saprastu, ka Masaļska pilnīgas fiziskas gatavības apstākļos arī Gudļevska debija, vismaz tik apjomīga, tiktu atlikta. Tad gan varētu zīlēt: Gudļevskis ir vai nav gatavs augstam līmenim? Vecā patiesība: pamatsastāva robi ir iespēja citiem.

Latvijas izlases spēlētāju statistika pasaules čempionāta visās 7 spēlēs (2013. g. maijs; pamatrādītāji, atskaitot soda minūtes pretiniekam pret konkrēto spēlētāju (SM pret), saskaņā ar iihf.com):

P.S. * MM = mikromači; komandas vārtu guvumi un zaudējumi spēlētājam esot laukumā. SM bilance = soda minūšu bilance (+ minūtes vairāk nopelna pretinieks pret šo spēlētāju; - minūtes vairāk nopelna konkrētais spēlētājs). ** Pretinieku 6 soda minūtes (neskaitot skaitliskā sastāva pārkāpumu vai ripas izmešanu) nav atšifrētas.

Ieskatam Latvijas izlases hokejistu statistika čempionāta visās 7 spēlēs:
stats.iihf.com