Kurš ir gatavs stāties pie Brīvības pieminekļa?

Fanu teltī arī pēc diviem sāpīgiem pliķiem tautas netrūkst, taču, protams, cilvēku ir mazāk nekā ierasts. Visi kā viens čempionātu iedala divās daļās, jo tas sākts tika labi, bet turpināts... „Čempionātu var dalīt divās daļās. Es novilktu svītru pa vidu spēlē pret Čehiju,” iespaidos dalās hokeja līdzjutējs Valters. „Mūsējie pārcentās, domājot, ka uzveiks čehus, un tas arī bija lūzums. Pēdējās trīs spēles pat negribas komentēt – ir tāda sajūta, ka ir viens garš, bezcerīgs mačs. Pilnīga nekādas cīņasgribas, nekā. Pilnīgi ar zaļu skaudību skatos, kā Francija cīnās. Neviens no viņiem neko negaida, bet gandrīz iekļuva ¼ finālā. Mums bija daudz lielākas izredzes, bet nemākam izmantot.” Līdzīgi domā arī Juris. „Mums vienmēr tā sanāk – pret spēcīgām komandām labi, bet vājākās nesanāk uzvarēt,” Juris iezīmē Latvijas hokeja aksiomu. Tikmēr Edgars šo čempionātu dēvē par klasisku. „Bija cerība, ka čempionāts būs citādāks, bet beigās sanāca klasisks Latvijas variants. Pacīnās ar stiprajiem, varbūt vienu uzvar, bet ar to arī viss beidzas.” Francijas piemēru uzteic arī Edgars, sakot: „Meistarība ir labāka nekā dāņiem, ar norvēģiem grūti salīdzināt, bet, ja bez degsmes spēlē...Franči parādīja, ko nozīmē cīņa.”

Arī Dinārs Kvedovs, viens no fanātiskākajiem Latvijas sporta līdzjutējiem, uzskata, ka sākums bija labs. „Sākums bija pārliecinošs, komanda spēlēja labi, visi, kas devās laukumā, spēlēja ar pilnu atdevi. Nezinu, kas notika pēc Čehijas spēles, kad mūsējie pret norvēģiem sāka nepārliecinoši. Iespējams, pie vainas pirmie zaudētie vārti. Tagad izskatās, ka esam dziļā bedrē, jo jau trešo spēli pēc kārtas nevaram gūt vārtus.” Dinārs turpina: „Es nezinu, vai pie vainas mikroklimats vai arī pēc sezonas visi ir tik nenormāli saguruši un pēkšņi tagad iekrituši bedrē. Iespējams, ka vainīgs iekšējais mikroklimats komandā,” prāto Kvedovs.

Fani ir vīlušies izlases līderos jeb, precīzāk, spēlētājos, kuriem šo nastu būtu vajadzējis nest, bet neviens tāds spēlētājs visa čempionāta laikā tā arī neatradās. „Mūsu līderi ir ļoti pelēcīgi. Daugaviņu visi gaidīja, bet nav nekā no viņa. Nu, pret Krieviju viņš bija labs, bet pārējās spēlēs bija ļoti bāls. Miķelis arī. Nezinu, vai nav noskaņojies vai vēl kas, taču diezgan, diezgan skumji,” uzskata Valters. „Nav tāda komandas līdera, kas varētu spēli uz sevi paņemt, kā kādreiz „kapāja” Znaroks. Tie bija citi laiki. Tagad it kā komanda ir, bet viņi nedarbojas kā komanda,” secina Juris.

It kā līdera lomu pašsaprotami bija jānes Jānim Spruktam, izlases kapteinim, taču šis čempionāts, lai arī atdotas 4 rezultatīvas piespēles, bija kluss. Jānim allaž esam varējuši pārmest slidotprasmi, bet šogad pirmo reizi nācās noraudzīties, kā viņš dodas mainīties brīdī, kad būtu jāslido aizsardzībā novērst pretuzbrukums. Protams, nav informācijas par to, kāda bija viņa loma ģērbtuvē, bet visi, ieskaitot treneri, saka, ka komandai ir trūcis cīņasspara. Tā ir vispirms jau komandas līderu nolaidību, kā arī treneru, starp citu.

Tomēr sist krustā kādu atsevišķu spēlētāju īsti negribas. Jādomā ir par kopainu, kas pēdējās trīs spēlēs bija bēdīga. „Par pašatdevi nezinu – tas ir jāprasa katram spēlētājam individuāli. Treneriem tas ir jāredz vislabāk, bet mēs – fani – ceram katru spēli redzēt labāko sniegumu. Lai tas ir zaudējums, bet – lai tas ir zaudējums cīņā, atdodot visus spēkus par katru kvadrātmetru laukumā,” saka Dinārs. Starp citu, 1997. gada pasaules čempionātā fani rakstīja vēstuli komandai, un viens no autoriem bija tieši Dinārs. Varbūt arī tagad prasītos kas tāds? „Jā, 1997. gadā mēs rakstījām vēstuli. Īstenībā, ja es būtu bijis šogad Stokholmā, mēs to noteikti noorganizētu. Esam to piemirsuši, kaut kā vienmēr piedodot hokejistiem. Daudziem ir labi līgumi, daudziem ir sajaukuši galvas tie lielie cipari, ko viņi pelna. Kaut kas ir noticis, nav vairs tās motivācijas. Jau otro gadu pēc kārtas es neredzu simtprocentīgu motivāciju spēlēt Latvijas izlasē. Pareizi Nolans teica pirms čempionāta: tie, kas negrib spēlēt, lai nespēlē! Labāk lai spēlē jaunie puikas, labāk lai mēs izkrītam ārā no elites, un tad varbūt tie puiši, kas agrāk centās un skrēja spēlēt uz izlasi, spēlējot otrās un trešās šķiras klubos par pāris tūkstošiem eiro, atcerēsies izlases nozīmi. Tagad viņiem ir lielas algas, bet nav vairs atbildības pret savu valsti, nav patriotiskās gaisotnes,” tiešs ir Dinārs.

Daudz izlases sakarā tiek piesaukts Rīgas „Dinamo” un KHL, kas ir nodzēsies to ugunskuru, kas dega pie Latvijas izlases telts ik pavasari. Tomēr ne visi fani tam piekrīt. „„Dinamo”, protams, ir ērts vaininieks, bet es nezinu, vai tas ir tik vienkārši,” šaubās Edgars. Līdzīgi domā arī Valters: „Tagad ir populāri „sportacentra” komentāros vainot pie visa KHL un „Dinamo”, bet es nedomāju, ka tā tas ir.” Arī diriģents Ints Teterovskis, kurš reizi pa reizei diriģē ar fanu kori Latvijas himnas izpildīšanas laikā Rīgas „Dinamo” spēlēs, neuzskata, ka KHL būtu paņēmis nepieciešamās emocijas. „Esmu mūziķis, bet tas ir tas pats – tu nevari visu laiku būt emocionāli un fiziski ģeniālā formā. Tas nav reāli.”

Protams, ka spēlēšana visas sezonas garumā savu skatītāju priekšā nevar neietekmēt, remdējot to izsalkumu, kurš kādreiz pavadīja Latvijas izlasi, sabraucot no malu malām. Spilgti piemēri ir tie spēlētāji, kas „Dinamo” maizi šosezon nav baudījuši, ar Ronaldu Ķēniņu priekšgalā. Sakritība? Nedomāju gan. Teterovskis cenšas aizstāvēt mūsu izlasi. „Es domāju, ka neviens no hokejistiem negāja laukumā, lai speciāli slikti nospēlētu. Divas nedēļas ir jābūt visu laiku formā. Šoreiz nepaveicās – iztērēja daudz enerģijas pret stiprākajiem pretiniekiem, pret kuriem forši nospēlēja, bet pietrūka pret tiem, kurus vajadzēja uzvarēt.”

Dinārs aicina iedibināt jaunu akciju, pēc katra čempionāta pulcējot Latvijas spēlētājus pie Brīvības pieminekļa. „Lai katrs, liekot roku uz sirds, pasaka visas valsts priekšā, ka viņš ar pilnu atdevi ir nospēlējis visas šīs septiņas spēles. Es domāju, tādi varētu būt 3 – 5 spēlētāji. Saprotiet, tā ir sirdsapziņa – pret faniem, pret hokeja federāciju, valsti,” sašutis par šogad redzēto ir Dinārs.

Situāciju, kāda tā ir izveidojusies pēdējos gados, var skaidrot dažādi, meklējot iemeslus un visu pārējo, taču pašiem hokejistiem ir jāatceras, kāpēc viņi vispār bērnībā tik smagi trenējās. Šaubos, ka kādam dzīvē mērķis bija kādu dienu nonākt Kazaņas „AK Bars” vai vēl sazin kur, pārējās prioritātes pakārtojot šim mērķim, vajadzības gadījumā pietaupoties. Visu izlases spēlētāju pamatskolas skolotājas noteikti apstiprinās, ka mazais Miķelītis vai Jānītis nenoguruši kladzināja, ka kādu dienu spēlēs Latvijas izlasē. Ja kādam tas ir piemirsies, tad būtu vērtīgi to atcerēties.

„Uzticīgos fanus viņi nezaudēs, bet mazāk pacietīgos zaudēs ļoti ātri,” pareģo Valters, prognozējot, kas notiks, ja šādi čempionāti kļūs par ieradumu. Spēlēt Latvijas izlasē ir privilēģija, bet vēl lielāka privilēģija ir spēlēt Latvijas izlases fanu priekšā, kas norīs arī šo krupi nesaviebjoties, katru pavasari turpinot gaidīt iekļūšanu ¼ finālā. Neviens pa galvu nesitīs, ja tas arī turpmāk notiks reizi 4 – 5 gados, taču necīnīšanās gadījumā fanu rindas paliks tikai plānākas, līdz nodils pavisam. Un, kungi, necentieties taisnoties – ja ir zaudēts mazāk meistarīgai komandai, tad iemesls var būt tikai viens. Gunārs Astra savulaik tiesā teica: „Es ceru, ka šis laiks paies kā ļauns murgs.” Pārfrāzējiet kā gribat, paturot prātā pašreizējo situāciju, tāpēc cerēsim un ticēsim, ka nākamais būs mūsu čempionāts. Sarauj!