Kaspars Bērziņš nav vienīgais...

Šādu strīdu prakse nav nekas jauns, taču katrs gadījums vērtējams individuāli. Pirms dažiem gadiem Kaspars Daugaviņš vērsās arbitrāžas tiesā attiecībā pret savu Nacionālās hokeja līgas (NHL) bijušo klubu Otavas „Senators”, lai Kanādas hokeja komanda piedāvā latvietim vienvirziena līgumu, kuru, spēlējot šajā līgā, Kaspars bija godam nopelnījis. Situācija pavisam elementāra, arī prasība bija vienkārša, taču otavieši žmogājās, negribēja šādu līgumu piedāvāt, sakot, ka divvirziena kontrakts būtu labākais risinājums šajā situācijā. Lidojot uz pasākumu, kurā Kasparam bija jābūt līdzās, jau pa ceļam atskanēja zvans no kluba vadības, ka viss ir atrisinājies un arbitrāžas tiesas līdzdalība nebūs nepieciešama. Tur bija skaidrs, ka Kasparam ir lielas priekšrocības un klubam nav ko likt pretī. Abas puses samierinājās – Kaspars ieguva ko vēlējās, taču Otava iztika bez arbitru lēmumiem. Cik labi...

VEF Rīgas un Kaspara Bērziņa gadījums atgādina kaujas, kur kara rezultāts bija jaušams. Šeit ne klubs, ne spēlētājs negrasījās piekāpties. Un ko teikt Lubānas iedzīvotājiem, kur Aiviekstes upe sadala Vidzemi un Latgali? Tur īpatnējais ļautiņu akcents nav radījis komunikācijas un ideoloģijas problēmas, kurš dzīvo Latgalē, kurš Vidzemē, ko nevarētu teikt Bērziņa un VEF gadījumā. Šis gadījums prasa nelielu skaidrojumu – VEF pagājušajā sezonā it kā esot viesspēlētājiem piegriezuši algas, tādejādi leģionāri spēlējuši labāk. Iespējams tie bijuši disciplinārsodi, taču tam nav tik būtiska nozīme (to zina tikai VEF vadība) – arī Kaspars pēc pilnas programmas naudiņu pagājušajā sezonā nesaņēma, tāpēc Bērziņš vēlējās pievienoties citam klubam. Šādu seku klātbūtni var izraisīt tikai līgumā neizpildītie punkti vai kluba patvaļa, samazinot spēlētājam algu. Kas bijis, bijis, taču katrs savu daļu gribēja saņemt. Bērziņš šoreiz izcīnīja...

Arī kaimiņu puikas ir rakstījuši sūdzības par neizpildītajiem nosacījumiem no kluba puses. Bērziņa aģentūra „Bill A. Duffy International, Inc., dba BDA Sports Management” ar līdzīgām situācijām cīnījusies vairākkārt, tā kā viņiem šāds precedents nav nekas jauns. Piemēram, Mindaugs Katelinas (Mindaugas Katelynas) un tā pati augstāk minētā aģentūra iesniedza prasību pret Lietuvas „Rytas” klubu par neizmaksātu spēlētāja algu un aģenta pakalpojumiem. Tur klubs centās samazināt spēlētāju algu par 50% viena mēneša ietvaros. Tāpēc basketbolists un aģents vēlējās lauzt ar klubu līgumu. Šķīrējtiesnesis daļēji apmierināja prasību. Marko Popovičš un viņa aģents Obrads Fimičš iesniedza prasību pret Kauņas „Žalgiris” par tikai daļēji izmaksātajām prēmijām, algām u.c. lietām. Šajā gadījumā lietuviešu klubs piekrita faktam, taču lūdza izvērtēt viņu finansiālo situāciju un atlikušo parādu maksājumus sadalīt vienmērīgi, lai to būtu iespējams izdarīt. Šķīrējtiesnesis šādu prasību apstiprināja – tātad klubs, aģents un spēlētāji iespēju robežās viens otram nenodarīja pāri.

Redzams, ka gadījumi ir daudzi un dažādi. Summas ir milzīgas, taču Arbitrāžas tiesa tās „iešķiebj” adekvāti. Ja klubam ir kādas prasības, tās tiek respektētas. VEF Rīga pārsūdzētais lēmums nekādi nespēs simtprocentīgi novērst Arbitrāžas tiesā noteikto summu, taču uz daļēju mīkstinājumu klubs var cerēt. Visticamāk, ka tāds ir rīdzinieku domu gājiens. Pāri visam – pirms gada pieejamā informācija liecina, ka iesniegto apelāciju daudzums Sporta kasācijas tiesā ir mērāms simtos, tāpēc noteiktais laiks (3-12 mēneši) ir adekvāts. Tur netiek risināti tikai naudas jautājumi, bet arī izšķirtas spēles epizodes un citas lietas. Darba vīriem ir vairāk nekā vajag, tāpēc VEF Rīgas uz pēc iespējas ātrākiem līdzekļu atguvumiem var necerēt. Skarbi komandai, kuras budžets tiek lēsts ap 3,2 miljonu eiro lielumā. Ar naudu varētu mētāties tādi klubi kā Madrides „Real” un citi. Pat lietuvieši ir nolikuši cepuri spēlētāju un aģentu priekšā, jo saprot, ka ir iespējams tikai vairāk zaudēt naudu. VEF rīkojās citādi – šī starpsezona parādīs, cik lielu robu tas ir iecirtis Latvijas atpazīstamākajam basketbola klubam.