Ja Andželīna Džollija vadītu Dinamo...

Vispār, atrasties Dinamo administrācijā nav viegli, bet – ja šiem cilvēkiem citur nav kur iet, vai tā ir vieta, kur viņiem maksā – lai nu būtu! No malas ir diezgan uzjautrinoši noskatīties kā administratora Savicka priekšā padotie lokās vai ir spiesti nodarboties ar alegorisku orālo seksu. Maz būs vietas Latvijā, kur kaut ko tādu redzēsiet darba ņēmēju izpildījumā – bet aiz Svētā Jura muguras viņi tikai plāta rokas, nepārprotami liekot saprast, ka šī gaisotne viņiem riebjas. Pie Savicka vislabāk jūtas cilvēki ar šķidru mugurkaula struktūru. Kas interesanti – kad Rīgā bija ieradies tā sauktais Putina nozīmētais naudas devējs no Krievijas, Makarova kungs no Iteras – vietējais vasalis bija tik maziņš un sarāvies, ka žēl skatīties... Tur beidzot varēja redzēt uzpūtīgā miljonāra patieso būtību. Kluba padomes priekšsēdētāja portreta ieskice ir nepieciešama, lai izprastu procesus hokeja komandā, jo tie iet roku rokā ar valdošo gaisotni, ko izstaro galva un - tas nenoliedzami atstāj nospiedumus arī uz ledus. Savickim apkārt vajag padotos, kas neapstrīd viņa viedokli – tie, kas kaut kādā dīvainā ceļā izrādās stiprāki, vai citādi domājoši, ātri vien tiek nosaukti vārdos, pasūtīti vai - sodīti. Palicēji šos signālus uztver adekvāti – kā pielīdēji, vai labākajā versijā – kā klusējošais vairākums. Tieši tāpēc brīnos, kā Dinamo administrācijā var strādāt Latvijas valstsvīri, kas tomēr ir personības vai vismaz – sava laikmeta un darbu virzītāji. Kas šos cilvēkus saista? Mīlestība uz hokeju? Nesmīdiniet – pirms Dinamo izveidošanas tāds Savickis hokeju labākajā versijā bija redzējis televizorā... Atliek secināt, ka patiesībā šie apmaksātie amati ir iezīmēta pateicība. Par ko? Nav svarīgi. Vien paturēsim prātā, ka Juris Savickis ir PSRS drošības komitejas darbinieks, kam Latvijā uzticēts pārvaldīt sabiedriskā pakalpojuma monopolstāvokli gāzes piegādē, kas ir daļa no Krievijas dabas resursu stratēģiskās adatas. Biznesmenis? Smīdiniet tālāk. Šis cilvēks ir tāds pats biznesmenis kā tie daudzie, kas deviņdesmitajos ar saviem spaiņiem stāvēja pie vienas trubas, bet tagad visiem māca dzīvot vai – liek dejot... Kādu vēl biznesu Savicka kungs ir pratis attīstīt, kur nav bijusi nepieciešama privatizācijas aģentūras labvēlība vai valsts politiskās vides dēles?

Dinamo uz ledus ir mūsdienīga un laikmetīga hokeja pārstāve. Dinamo ārpus ledus, ko pārstāv kluba vadība, ir komjaunatnes pirmorganizācija. Šo rindu autors atceras tos laikus, tāpēc nav grūti atrast tiešas līdzības. Padomes sēdes, kurās vainīgie ierodas atskaitīties par negūtajiem punktiem tabulā. Retorikai, kas sākas ar vārdiem „plāns”, „mērķis”, „izpilde”, jau vairākus gadus neiztrūkstoša pavadone ir valsts pieminēšana, kas nedodot klubam naudu. Pieraduši savu biznesu kārtot ar valsti un tās naudu vai resursiem, viņi arī savus hobijus vēlas uzturēt no tā paša pupa. Ja apkārt ir cilvēki, kas klusē, skatās savos kurpju purngalos, vai – bez domāšanas kā pavļiki morozovi (bija tāds padomju laiku pseidovaronis, kas nostučīja savu ģimeni) ir gatavi norādīt uz vainīgajiem - ir ārkārtīgi viegli noticēt, ka ledus pār Daugavu februārī ir savilcies tikai tāpēc, ka Rīgā spēlē Dinamo. Viņiem ārkārtīgi patīk skaļi runāt par spēlētāju un treneru prasmēm, bet – kad bija tā reize, kad tik pat publiski padomes runas vīri izvērtētu komandas menedžera vai valdes atbildību? Vai nav dīvaini, ka vārtus un piespēles negūst tie, kas nevis paši atbrauca uz Rīgu spēlēt hokeju, bet gan tie, kurus kāds noskatīja, kāds ar viņiem vienojās un iedeva naudu par spēlēšanu? Intelekts KHL esot lielā deficītā – tā viņdien teica Latvijas eksprezidents, kurš nav kautrējies pieslēgties projektam, kas ir pilnībā atkarīgs no Krievijas drošības komitejas finansējuma. Tā kā Dinamo administrators Juris Savickis ieņem arī atbildīgu amatu KHL struktūrās, jādomā – Ulmanis zina, ko runā... Par intelektu. Tikai Dinamo vadība var paziņot, ka būs apmierināta, ja nākamgad komanda sasniegs izslēgšanas spēļu trešo kārtu. Ko pēc tam? Var nespēlēt? Vai viņi tiešām domā, ka sportā ir tāpat kā valsts uzņēmumu pieciršanā – kad par uzņēmuma peļņu privatizē pašu uzņēmumu un nākamajā rītā pamostas Latvijas miljonāru sarakstā? Vai tās divas kārtas, ko vadība prasīs no komandas nākamgad, ir tāpēc izvēlētas, ka tā darīja Sadzīves pakalpojumu kombinātā Berģos, kad kolektīvs apņēmās īstenot sociālistiskās saistības? Varbūt Dinamo nākamais kapteinis var svinīgi solīt, ka nākamgad viņi sasniegs uzreiz divu pavasaru izslēgšanas spēles un – katrs hokejists vismaz četras reizes pārspēs pretinieku komandu vārtsargus. Arī Cipulis? – Guntis pārvaicās Aigaram... Un – kāpēc mēs nedzirdam menedžera Sējēja svinīgo zvērestu, ka viņš noteikti savāks tādu spēlētāju sastāvu, kas tiks tālāk par otro kārtu?

Viņi analizē komandas veikumu. Kritizē vairākumu, uzbrucējus, treneru darbu. Norāda, kam vajadzētu sargāt vārtus... Paskatīsimies uz vadības šīs sezonas pienesumu. Jo ne jau hokejisti paši sevi pieņēma darbā. Cik gudra bijusi Dinamo administrācija, vadot hokeja lietas? Noliekam malā trenera maiņu – tā jau ir apzelēta. No četriem atskaites gadiem, kad tikusi komplektēta komanda, šis ir vissliktākais gads tieši ārzemnieku piesaistē un izvēlē. Nevienā no iepriekšējām sezonām komandas komplektētāji nav iepirkušies tik neveiksmīgi. Melins tika padzīts pēc pirmajām 11 spēlēm, Nieminens pēc paša nospēlētājām 16, Šindelam tika 21... Pa visiem trijiem kopā – vieni vārti, viena piespēle un viens realizēts pēcspēles bullītis. Komandā palika Lundmarks, kas bija fiziski viens no vājākajiem, kas vispār Rīgā spēlējis. Pat sliņķis Arnasons būtu uz šī fona dinamīts. Turklāt, tāds Lundmarks jau ieradās, kas nozīmē – mūsu selekcijas darbs bija paviršs. Tirgū nebija ko ņemt? Jā, tagad mēs patiešām redzam, ka nebija. Bet, kurš tad viņus ņēma? Tie paši, kas paraksta hokejistu līgumus. Tie paši, kas tagad saka – Luseniusu būs jāpatur, jo viņš ir jauns un perspektīvs. Hallo! Luseniuss pirms sezonas noslēdza līgumu uz diviem gadiem – viņš nav nekur jāpatur. Viņš ir! Šo puiku var tikai atbrīvot, nevis pieņemt. Nu, jā – bet, ja savu naudu netērē, tad jau bieži var sajukt, kam ir līgums, kam nav... Varjs spēlēja kā mācēja – tāds viņš bijis Zviedrijā, to pašu nolika uz plauktiņa arī Latvijā. Kurš gaidīja vairāk? Nebija nekāda pamata. Piedodiet, aizmirsu par Hosu, par kura adopciju cīnījās Andželīna Džollija un Dinamo... Stāsts ir par tiem, kam klājas grūti. No šīs sezonas mēs par tādiem rūpējamies, ko atzinis ir pats galvenais valsts Juris. Tā komandā atgriezās viens no līgas rezultatīvākajiem hokejistiem. Pienesums bija – nav šaubu, vārtus viņš meta un – tas tikai trūka, ja vēl tā nebūtu. Ap viņu acīmredzot tiks būvēta arī nākamās sezonas pamats, kas, protams, neizbrīna. Tāpat kā neizbrīnīs piedāvājums Holtam – visādā ziņā omulīgais un komunikablais vārtsargs Rīgā ir aizvadījis savas karjeras divus labākos gadus. Viņš ir lēts, tāpēc nav jēgas iespringt, lai kādam atgādinātu, ka Kristofers patiesībā ne ar ko nav labāks par Jučeru. Viņš ir lēts! Līdz ar to – kāpēc lamāt vārtsargu, ja viņš ielaiž sērijas septītajā spēlē no mīnusa leņķa? Rādiet ar pirkstiem uz tiem, kas ņēma un teica, ka ir pa lēto... Jā, saprotu, ka šie cilvēki ir pieraduši rādīt pretī vai – uz citiem, bet – neko darīt. Ja arī esi priekšnieks, tas nenozīmē, ka neesi muļķis...

KHL daudzās komandās šajās četrās sezonā ir mainījušies gan menedžeri, gan treneri. Kāpēc? Cilvēki mācās, pieaug, apburzās. Daļa pārliecinās, ka ar to vien, ka esi kādreiz bijis pieklājīgs hokejists, komandas vadīšanai var nepietikt. Viņi nonāk pie atziņām, ka spēlēt un vadīt ir divas dažādas lietas un tās daudzos gadījumos viena otru pat nepapildina. Mums menedžeris nav mainījies kopš sākuma un – tas ir labi. Mēs zinām, ko var sagaidīt no Sējēja, tāpat mēs sākam jau pierast pie viņa domāšanas un izpratnes veida, izvēloties jaunus spēlētājus. Nenoliedzami, Normundam ir bijušas lielas veiksmes (piemēram, Ozoliņa piesaiste, Masaļskis, Dārziņa pārdošana, Hartigans, Hosas novērtēšana, Sprukta pagājušā vasara), bet sanācis arī apdedzināties. Viņš ir apbrīnojamā kārtā pratis iepatikties Savickim – kas, laikam jau nebūs kompliments. Bijušais Rīgas „Dinamo” pirmās paaudzes strēlnieks ar apskaužamu veiklību pamanījās otrajā gadā iziet sausām kājām, kad zem viņa sāka kurināt sārtu... Tajā postenī, kurā atrodas Sējējs, draudzēties ar VDK virsnieku Savicki – nu, vismaz ārēji izlikties, ka tas notiek – ir izšķiroši karjerai. Tāpēc nebrīnīsimies, ka padomes priekšsēdētājam ir viedoklis par treneri, par kapteini, par inventāru vai ledus kvalitāti, par vēl kaut ko ap komandu – bet, nekad tāds nav bijis par tiešo darba darītāju un komandas veidotāju - galveno menedžeri. Vai viņš strādā labi? Nūūū – par to naudu, kas viņam atvēlētā komandas veidošanai... Stop, stop – tad kāpēc menedžera sakarā „par to naudu” mēs runājam un izprotam, bet, ja spēlētāji tiek pirkti „par to naudu”, tad gaidām no viņiem kaut kādus debesu brīnumus? Menedžera darbs nav tikai nopirkt „pa lēto”, ko pierādīja šī sezona. Ja ņemsim darbā atkal, piemēram, Holtu, būtu jēdzīgi novērtēt šī spēlētāja cilvēcisko vājumu un spēku – kādu iespaidu tas atstāj uz citiem komandas biedriem. Piemēram, uz Luseniusu, vai – Podziņu... Kam prasīt padomu? Ja šie cilvēki, kas it kā vada komandu, sarunājas – tad ieteiktu aptaujāt trenerus un pāris hokejistus. Ja runāt negribas, tad aizejiet pie komandas psihologiem, viņi palīdzēs.

Varbūt vajag padomāt un atzīt, ka dažreiz nevis Rīgas Dinamo budžets nosaka komandas vietu turnīra tabulā, bet gan atbildīgo personu kompetence. Ar šīm personām biju domājis kluba vadību – gan pieņemot, gan atbrīvojot cilvēkus, gan izvēloties sev uzticīgos, vai tieši pretēji – neuzticīgos ļaudis... Protams, kad runa ir par organizāciju, kuras vadītājs saprot un zina visu – pilnīgi visu! - tad arī padotajiem neviļus sāk likties, ka viņi ir izredzētie pie jebkura altāra. Tādā gadījumā patiešām var palīdzēt tikai Andželīna Džollija – ar izpratni un līdzjūtību...