Noslaucīsim kājas...basketbolā

Kurtinaiša kurvītis VEFam tikai sākumā rada mulsumu un neizpratni. Ja tā padomā un saprot, ka tas notiek Latvijas basketbolā – jautājumu nav vispār. VEF atjaunošana nebija divu sētnieku saruna agrā rīta stundā – kam jāslauka piemājas robežas viduslīnija. Stāsts bija par Latvijas basketbola vaibstiem, karogu, vēsturi, attiecīgi arī – cieņu, spēku, pārliecību... Kluba ambīcijas atbilst priekšrakstiem par šī sporta veida vadošo un virzošo spēku. Pasākums nopietns, pieslēgušies arī liela kalibra politiskie spēki, tas savukārt līdzi nes arī naudu, kam jāģenerē baudu un rezultātus. Budžets atbilst Eiropas vidējam klubu līmenim, bet organizatoriskā ziņā viņi labi iekļaujas modernā vai mūsdienu sporta bikšelēs. VEF pretenzijas uz kaut ko lielāku nekā Latvijas basketbola putru, apliecina viņu vēlme meklēt zelta zivtiņu – komandas komplektācija, turnīru izvēle utt. Vārdu sakot – man kā vienkāršam basketbola līdzjutējam šis klubs var raisīt, ja ne simpātijas, tad cerības. A’la Rīgas Dinamo basketbola versija, kas ne tikai noslaucīs putekļus no Latvijas basketbola goda svārkiem, bet arī dos šim sporta veidam agrāko laiku spozmi un intrigu. Par viņiem runās, viņiem jutīs līdzi. Cilvēki uz ielas teiks VEF un domās – Latvijas basketbols. Teiks Latvijas basketbols un domās – VEF...

Šodien komanda ir paziņojusi, ka rīkos preses konferenci. Par situāciju klubā, jo to pametis treneris Rimas Kurtinaitis. Zīmīgi, ka šī publiskā runāšana būs pēc tam, kad visa Latvija, Krievija un droši vien arī puse Eiropas, kas interesējas par šo sporta veidu, jau zina – Kurtinaitis turpmāk trenēs Maskavas apgabala klubu Khimki. Rīgā šāds notikumu pagrieziens vēl pirms dažām dienām pat sapņos nerādījās, lai gan pieņemu, ka starp komandas dibinātājiem šī informācija lēkāja. Tostarp Krievijas avīzes jau bija pilnas ar lietuvieša speciālista tālāko gaitu aprakstiem un nodomiem. Paldies Kurtinaitim par viņa pavadīto laiku Rīgā, par profesionālo devumu, par attieksmi – protams, mēs to augstu vērtējam... Apmēram, tā varētu sākties un visticamāk, arī sāksies VEF ieplānotā preses stunda, kurā šie jaunumi/vecumi tiks apstiprināti no Latvijas kluba puses. Klau, varbūt nevajag tēlot idiotus? Teiksim kā ir – Kurtinaitis ir vienkārši cūka, viņš uzmeta savu klubu un nav pelnījis neko vairāk kā ar kāju pa pakaļu... Tas ir vienkārši neiedomājami, ja komanda, kas sevi noteiktā teritorijā sauc par basketbola lietas sirdi, prātu un sirdsapziņu – ko lielā mērā pilnībā izprotu un pieņemu – vienkārši noskatās, kā viens leišu jampampiņš mierīgi paceļ cepuri sezonas atbildīgākajā laikā. Ko man domāt par šo komandu, ko man domāt par Latvijas basketbolu?

Kurtinaitim bija līgums ar klubu uz šo un vēl vienu gadu – pēc izvēles. Par turpmāko laiku – tā ir brīva lieta, bet šis gads vai sezona vēl nav beigusies. Vai kārtīgos klubos kaut kas tāds būtu iedomājams, ka komandas vadošais prāts tā vienkārši notinās no skatuves – bez dibināta iemesla? Vēl pirms nepilna mēneša vairāk vai mazāk publiski bija zināms, ka VEF basketbolistu bariņš bija it kā sanākuši kopā un lūguši VEF vadību nomainīt treneri. Tā mēdz notikt sporta spēļu komandās, vēl jo vairāk tāpēc, ka Kurtinaitis bija prasīs un indīgs treneris. Tajā brīdī kluba dibinātāji spēlētājos ieklausījās, taču palika cieti – nē, mums ir ilgtermiņa plāns un Kurtinaitis šajā kārtībā iederas. Mēs nemētāsimies ar sasteigtiem lēmumiem, mēs iesim soli pa solim. Ar visām darbībām komanda publiski no sezonas sākuma piesedza leiša pliko pakaļu, cik vien spēja. Ja esam atklāti līdz galam – Rimas Kurtinaitis ar šo komandu, ko sauc par VEF, būtībā netika galā. Runa nav par spēlētāju untumiem vai iegribām, rezultāti sniedz atbildi. Uzvara BBL regulārajā čempionātā nav nekāds sasniegums priekš tāda mēroga un budžeta vienības kāds ir VEF. Īsto komandas spēku un trenera kvalifikāciju mēs redzējām otrās šķiras Eiropas kausos, VTB turnīrā un pilnīgi noteikti redzētu BBL Final Four, kur jādomā – viņi spēlēs... Acīmredzot Kurtinaitis saprata, ka viņš izskatās pēc muļķa ar Lietuvas pasi, jo – nokļuvis situācijā, kad pats var lielā mērā noteikt komandas komplektāciju – viņš savu kompetenci vai zināšanu grozu tā arī nespēja atrādīt. Jo iespējams, tāds vienkārši nav.

Kā tas var būt, ka VEF sezonas galvenajā posmā mierīgi šķiras no sava trenera? Vai tās ir aizkulišu cīņas, kur figurantu lomās ir komandas spēlētāji? Šaubos. Vai komanda nemaksā trenerim algu, vai ir palikusi parādā? Neticu. Vai VEF maz saprot, ka šī šķiršanās no galvenā trenera sezonas šajā posmā, atgādina ļoti nenopietnu pasākumu? Jādomā – saprot gan. Bet tagad par tēlu – par to pašu, ko sakās spodrinām VEF, par to pašu, kas tik svarīgs ir visam Latvijas basketbolam. Acīmredzot mūsu groza bumba ne tikai pašu mājās, bet arī starptautiskajā arēnā atgādina kājslauķi. Citkārt, tādam priekšmetam pie durvīm ir funkcionāla loma, tagad – simboliska. Dziļi simboliska, jo izskatās, ka Latvijas basketbols ir kājslauķis, kuru izmanto, lai paņirgātos. Kā lai savādāk nosauc Kurtinaiša aizbēgšanu? Tas tā nav, tas bija civilizēti, abas puses šķīrās kā draugi? Pieņemu, viens no komandas dalībniekiem Edgars Jaunups jau liek kopā tekstus, ko bīdīs, kad viņam pavaicās par šo pārpratumu. Nē, Edgar, Kurtinaiša un VEF laulība ir jāsauc kā tas ir – atnāca un uzmeta. Ja nav nekādu citu zemūdens akmeņu, kā tikai viena trenera ambīcijas – skriet pie tiem, kas tagad dod vairāk naudas – tad šāda situācija ir bezkaislīgs uzmetiens. Kur VEF komandas juridiskais dienests, kur noslēgto līgumu garantijas, pienākumi un atbildība? Jo tas ir stāsts par klubu, kas tagad neizskatās nopietns. Jo – kurš nopietns treneris skrietu prom no savas komandas pirms izšķirošajiem sezonas notikumiem? Neviens! Tātad – vai nu nenopietns ir Kurtinaitis, vai VEF spēlē avantūru teātrī.

Ar varu nevienu nevajag turēt. Ar varu mīļš nekļūsi. Taču šis nav tas gadījums. Iztēlojos, kā par saviem ziemeļu kaimiņiem tagad ierēc Kauņā un Viļņā – Kurtinaitis izgāja cauri Latvijas basketbolam kā caur tukšu klēti, bet – ar pilnām kabatām. Gribēja – trenēja, negribēja – aizgāja. Iespējams, ka VEF komanda mikroklimata ziņā būs lielāka ieguvēja un šī trenera notīšanās dos lielāku labumu, nekā spējam iztēloties un saprotam. Taču šajā gadījumā vēl ir stāsts par seju – kā tas viss izskatās no malas? Bet izskatās – nesmuki. Kāpēc līdzjutējiem vajadzētu šādas pļaukas? Ak, atvainojos, jums tukšas skatītāju tribīnes... Kāpēc, lai tās būtu pilnas? Kur ir mūsu stāja un mugurkauls? Ja Kurtinaiti neapmierināja darbs VEFā, tad viņu bija jāpadzen jau pēc sezonas pirmajiem diviem mēnešiem. Ja to nedarīja, tātad – visi bija mierā ar šo līdzāspastāvēšanu. VEF nevajadzēja turēt treneri, taču juridiski viņa saistības bija jāpatur. Lai viņš savu algu, ko tagad nopelnīs Khimki – samaksā Rīgai par līguma laušanu vai šo bēgšanu. Lai Lietuvā zina un saprot, ka mēs arī spējam ne tikai dot, bet arī prasīt, paprasīt un paņemt. Taču, šķiet, tas būtu no mums par daudz prasīts, jo mēs taču esam pieklājīgie. Tā mēs savulaik pieļāvām, ka Lietuva mums izkrāpj Eiropas zeltu, tā tas arī ir šajā situācijā, kad viens leišu basketbola treneris noslauka, promejot, kājas, neatvadījies... Ja mums nav krampis zem groziem, tad vismaz šādos brīžos parādam, ka gluži arī lupatas neesam.