Peka: „Ja latvieti piespiež pie sienas, viņš var karot..."

- Kam pieder ideja viņus salikt kopā?
- Artis (Ābols) un Viktors (Ignatjevs) zināja par Ankipāna un Hosas saikni no iepriekšējām sezonām. Tas man daudz palīdzēja. Tagad prātā ir vēl dažas idejas, kā ar šo maiņu eksperimentēt, bet tas būs atkarīgs no spēles un situācijas, kādā nokļūsim. Klasiskā izpratnē esmu piekritējs jau pārbaudītām lietām: pirmās divas maiņas ir izteiktas rezultātu veidotājas, tās arī spēlē vairākumā, otras divas pretiniekam neļauj izplesties.
- Tagad sanāk, ka nomināli mūsu trešā maiņa veido uzbrukuma spēku...
- Tas nav sliktākais, kas var notikt ar komandu (smejas), tajā pašā laikā viņiem visiem ir jāatceras, ka aizsardzība un disciplīna pie saviem vārtiem būs pirmais, ko prasīšu. Ar Hosas pievienošanos šī maiņa ir labs spēks uzbrukumā – to redz visi.
- Vai ņemot Hosu, zinājāt, ko no viņa sagaidīt?
- Zināju viņu kā spēlētāju, taču man nebija nekādas nojausmas par viņa darba ētiku. Tas bieži vien ir daudz svarīgāk par gūtajiem vārtiem, jo hokejs ir komandas sports. Ģenerālmenedžeris un mani palīgi Marselu zināja labāk, tāpēc pieņēmām lēmumu. Ko sagaidījām? Ar attieksmi viss ir kārtībā, ar viņa mērķtiecību uzbrukumā – tāpat. Tomēr lielākais gandarījums, ka viņš sevi netaupa ne tikai pie pretinieku vārtiem, bet spēj palīdzēt komandai arī aizsardzībā. Mēs no viņa prasām, viņš izpilda. Marsels pašaizliedzīgi atstrādā savu laiku komandas interesēs.
- Preses konferences bieži vien no jūsu mutes dzird tādu vārdu salikumu – pietrūkst talanta... Kā to šajā komandā var mainīt?
- Runājot mēs labāki neapliekam. Tādi mēs noteikti paliekam, ja strādājam, ja paveicam darbu... Piemēram, lai gūtu vārtus, nepietiek ar talantu, vēl šajā komplektā ietilpst pārliecība. Ja nav pārliecības, arī pliks talants nepalīdzēs. Pārliecību var iegūt smagi strādājot treniņos un, izspēlējot vingrinājumus, kas maksimāli pietuvināti spēles apstākļiem.
- Tad Luseniusa un Cipuļa gadījumā mums ir jāatzīst, ka viņiem pietrūkst uzbrukumā pārliecības?
- Jā. Saskaitiet, cik daudz izdevību viņiem ir spēles laikā – kaudzēm! Viņi pat tukšos vārtos nedabū ripu iekšā un tādās reizēs gandrīz vai ir vēlme paskatīties uz debesīm – pavaicāt augstākiem spēkiem (smejas)... Tomēr, vēl ir viena lieta, kas ir jāņem vērā – mazliet vājāks spēlētājs, kam šīs pārliecība ir mazāka nekā citiem, nonāk aci pret aci ar labu vārtsargu, kam savukārt, šī pārliecība divcīņā uzvarēt – ir izteikta. Man ir jāatzīst – mums pretī nāk labi vārtsargi.
- Kā ir ar mūsējiem?
- Mums ir labi vārtsargi. Vai viņi var spēlēt labāk? Mēs visi varam spēlēt labāk... Ja redzam spēles laikā vienu metienu, ko vārtsargs nenoķer, tas vēl nenozīmē, ka viņš tajā spēlē ir bijis slikts kopumā.
- Jums kā aizsargam noteikti ir skaidras pārdomas par „Dinamo” aizsardzību – aizsargiem. Kā jūs redzat viņu lomu, komandas kopējā spēlē?
- Ja atskatos uz sezonas sākumu, tad saku ar pārliecību – tieši aizsargi mūsu komandā ir tie, kas jaunajā spēles modelī ir spēruši vislielāko vai visplatāko soli uz priekšu. Visi aizsargi ir jūtami progresējuši – ripas apstrādē, piespēlēs, pieslēgšanās uzbrukumam, pozicionālā spēle. Protams, ne visiem izdodas vienlīdz labi noturēt savu vidējo līmeni spēļu laikā, taču arī tad viņi ir gana labi.
- Ja salīdzina ar citu komandu aizsardzību...
- Mēs esam solīdi... Teiksim tā – esam labi, ap vidējo līmeni. Tajā pašā laikā, atšķirībā no lielajām komandām, mēs nevaram atļauties atbrīvot spēles grožus. Mūsu spēlētāju meistarībai ir jābūt kopā ar stingru spēles disciplīnu. Labākie aizsargi šajā līgā ir gudrāki, apķērīgāki...
- Cik mēs esam gudri?
- Pietiekami. Varbūt esam mazliet lēnāki par līderiem domāšanā un darbībās, mazliet, bet – to var kompensēt ar jau pieminēto disciplīnu. „Dinamo” nemaz nevajag daudz, lai cienīgi spēlētu pret grandiem. Ja mēs pretiniekam apgrūtinām uzbrukuma sākumu, viņiem ir problēmas. Tiesa, tas prasa fizisko spēku un ātrumu.
- Kas ir mainījies jūsu priekšstatos par līgu kopumā – pirms tam bija droši vien noteikti stereotipi, iedomas, pārliecība?
- Šī ir labāka līga, nekā domāju. Nav neviena spēle, kas ir otršķirīga. Pat brīžos, kad mēs spēlējam pret komandām, kas noteikti neiekļūs „play off” izcīņā, mums ir jāparāda savs labākais sniegums. Varbūt viņus motivē nauda, prēmijas – kāda starpība – bet, viņi mums neko nedāvina un mēs nevaram neko tāpat vien, uz vienas slidas, to paņemt. Tas man patīk, tas ir patīkams pārsteigums, ja runājam par KHL kvalitāti.
- Reiz pēc viena zaudējuma jūs sodījāt komandu ar papildus treniņu...Vai tas šajā komandā tagad ir kā norma, kā tipiska represija?
- Nē, tas nav tipiski... Dažreiz ir vajadzīgs atgādinājums, ka slidināties pa ledu nevarēs, ja ir nepieciešamas uzvaras. Ir jāpadara darbs. Man nav ilūziju par to, ko spēlētājs dara laukumā, cik daudz viņš atdod spēkus vai sevi konkrētajai spēlei, epizodei. Ja tas notiek – jauki, būs arī rezultāts. Tajā pašā laikā es saprotu, ka visas 54 spēles sezonā neviens nevar nospēlēt vienādi labi – kaut kur būs kritumi. Treneru uzdevums šīs svārstības minimizēt un tomēr panākt, lai kopējais rezultāts, mērķis tiktu sasniegts. Tikko redzēju, kā Čehija zaudēja Somijai - nulle pret septiņi. Tas neatspoguļo abu komandu spēku, bet bija redzams, ka daži čehu hokejisti tajā vakarā iznāca uz ledus tikai uzspēlēt, nevis cīnīties. Es tādu attieksmi nepieņemu. Ja pat tev nākas zaudēt spēli, tu nedrīksti pretinieka priekšā izklāties. Arī zaudēta spēle ir mācība, skola. Tā ir lappuse no manas mācību grāmatas – pat, ja mēs zaudējam, mums vienalga ir iespēja parādīt, ka uz tablo ir tikai skaitļi. Nodemonstrējam attieksmi laukumā, maksimālu pašatdeve, cīņassparu. Tas ir kā vēstījums pretiniekam – hei, jūs šodien esat labāki, bet – rīt būs jauna diena. Šī jaunā diena netiek gaidīta, tā tiek veidota jau tajā pašā vakarā.
- Vai redzējāt, kā spēlēja Lavijas izlase jaunā trenera vadībā?
- Neredzēju. Tikai dažus fragmentus, bet – nepietiekami, lai izdarītu secinājumus vai vērtējumu. Ar Nolanu pirms tam pārmiju dažus vārdus, bet – formāli. Nedomāju, ka esmu pirmā persona ar ko viņam jārunā par Latvijas hokeju. Izlases trenerim noteikti daudz labāk palīdzēs citi, kas šeit strādā jau vairākus gadu desmitus.
- Tomēr „Dinamo” veido izlases kodolu – kādu padomu jūs dotu Tedam Nolanam?
- Hokeja izpratnē kā treneri mēs esam diezgan līdzīgi – to zinu. Padoms? Latvijas hokejisti var karot, ja tiek piespiesti pie sienas. Viņi nepieņem, ka tiek nospiesti uz ceļiem spēles laikā. Šo vajag atcerēties.
- Mazliet paskriešu ratiem pa priekšu. Komandas gatavība „play off spēlēm – ko līdzjutējiem gaidīt?
- Mums vēl ir priekšā sešas (tagad jau piecas – aut.) atbildīgas spēles regulārajā čempionāta. Gatavība „play off” spēlēm? Te nav slēdzis istabā, kuru ieslēdz un saki – puiši, „play off” ir sācies! Visa sezona tevi gatavo šīm spēlēm. Izslēgšanas mačos cīņas intensitāte ir lielāka – vecis pret veci. Tas prasa fizisko gatavību. Mūsu situācijā sāksim ar to, ka mums „play off” spēlēs ir jātiek, tajā pašā laikā – paralēli komandai ir jāsasniedz nepieciešamais cīņasspars un gatavība. Izdarīsim visu, lai tur tiktu, taču ar to nedrīkst apmierināties. Ja galvā iezagsies doma – tiksim „play off” un plāns ir izpildīts – tas nebūs labi! Tā nedrīkst domāt. Mēs spēlējam, lai uzvarētu katru spēli, kas mums ir dota.
- Jums pavasarī beidzas līgums ar komandu un abām pusēm – trenerim un klubam – ir iespēja to pagarināt, abpusēji vienojoties. Vai varam jau šobrīd spriest par jūsu sajūtām un domām šajā sakarā?
- Man patīk šis darbs – neliekuļošu... Lai kas arī notiktu, teikšu tā – esmu apmierināts un gandarīts, ka Rīgas „Dinamo” vadība deva man šo iespēju, uzticējās. Paldies! Ja būs iespēja darbu turpināt – strādāsim!