Florbols – Latvijas sporta fenomens
90. gadu sākumā, mainoties politiskajai situācijai, robežas bija vaļā, un Latvija sāka iepazīt tādu sporta veidu kā florbols. Laikam ritot, gandrīz nemanāmi, taču florbols ir kļuvis par vienu Latvijas sporta dzīves stūrakmeņiem. Pamatīgs Latvijas virslīgas čempionāts, kas brīžiem izraisa lielāku ažiotāžu tribīnēs kā virslīga futbolā vai LBL, pārblīvētas treniņu grupas, kā arī pasaules līmeņa vīriešu izlase. Aizvien biežāk neformālās sarunās nākas dzirdēt dažādu sporta veidu trenerus sūkstāmies – sak, visi kā slimi ar to florbolu, tikko vēl trīs aizgāja pie viņiem. Interesanti, kas lācītim vēderā?
Gribētāju vairāk, nekā spēj uzņemt
Florbola inventāram nav jātērē astronomiskas naudas summas. Protams, savi izdevumi ir, taču tādu jomu dzīvē, kur nebūtu izdevumu, nav. „Florbols ir salīdzinoši demokrātisks sporta veids – nav dārgs, turklāt – pietiekami interesants,” uzskata Ainārs Juškēvičs, viens no Latvijas izlases balstiem. Demokrātisks – tas ir vārds, kuru piemin teju visi florbola lamatās iekritušie, kad viņiem tiek lūgts izskaidrot šīs spēles popularitāti Latvijā. Arī Latvijas Florbola savienības (LFS) prezidents Ilvis Pētersons bez šī vārda neiztiek, tāpat kā bez otras zelta atslēdziņas – hokeja. „Šis ir jauns sporta veids, šeit kaut kāda līdzība ar hokeju ir – nenoliegsim,” norāda Pētersons. „Publiski tiek teikts, ka florbols ir mīksto sporta veids. Es tam pilnīgi negribu piekrist,” turpina Pētersons, skaidrojot, ka tāpat ir agresīva cīņa, traumas – viss, kā jebkurā sporta spēlē. „Latvijā hokeja tradīcijas ir diezgan labas, un florbolam tomēr ir radniecība ar hokeju,” Juškēvičs, kurš hokejā ir pavadījis ilgus gadus, ieskicē kopsakarības. „Ir daudzi, kas nevar finansiāli atļauties trenēties hokejā, jo tas prasa prāvus līdzekļus. Daudzi atkal pārnāk no citiem sporta veidiem, sāk nodarboties ar florbolu,” migrācijas akcentus saliek Juškēvičs.
Tomēr lielas pūles pieliek arī LFS, kura izmanto katru iespēju, katrus pilsētas svētkus, gada tirgu vai referendumu, lai tikai parādītu savu sporta veidu no labākās puses. „Mēs šobrīd darām tās lietas, kas nemaksā daudz naudas, ko mēs varam izdarīt ar pašu spēkiem,” reklāmas kampaņas noslēpumu atklāj Pētersons. Florbola misionāri izmanto katru iespēju, lai publikai parādītu kādu efektīgu triku, izmetot āķi vēl neapgūtajai publikai. Āķa vietā būs sanācis dinamīts – nav iespējas visus gribētājus aplaimot. „Mums pietrūkst zāļu, pietrūkst treneru, kuri varētu trenēt. Cilvēki rindā stāv, lai varētu tikt spēlēt. Izteikti tas ir galvaspilsētā, jo, pirmkārt, nav sporta zāļu treniņiem, otrkārt – nav treneru, bet tiem, kas ir – pārslodze,” sūkstās Pētersons. Gribētāju tiešām ir daudz. Jau ievadā minēju, ka netrūkst treneru, kas ir dusmīgi uz florbolu, jo tiek noskrūvēti riteņi viņu vadītajai mašīnai. Turklāt, nereti noskrūvēti ļoti nepatīkamā brīdī – tuvu galamērķim, proti, jau vēlo padsmitnieku gados. Tā gan tas dzīvē ir – ja tu izspļausi ārā pa logu, kādam noteikti trāpīsi uz galvas. Tāpat arī šajā gadījumā, kad viens ir varens un bez trepēm nesasniedzams, bet otrs – dusmīgs.
Pirmās paaudzes finišs
Tā kā florbols ir salīdzinoši jauns sporta veids, tad tikai šobrīd, pēc 20 gadiem, karjeru beidz tā aizsācēji Latvijā. Tikai tagad! „Mums tikai tagad pirmie spēlētāji met mieru spēlēšanai. Ir liels prieks, ka daudzi no tiem iesaistās trenēšanā,” gandarījumu neslēpj Pētersons. Pieminētā spēlētāju paaudze ar florbolu sāka nodarboties vēlajos padsmitnieku gados, taču šī tendence, kas lielajam sportam ir kā anti - tēze, ir mainījusies tikai daļēji, kā jau tas augstāk ir minēts. Tomēr tagad, pēc 20 gadiem, var sākt baudīt arī pirmās pašu audzētās vīnogas. „Tagad beidzot sāk parādīties sporta skolu audzēkņi, kas pilnu ciklu ir trenējušies,” uz pirmajiem jaunatnes sistēmas augļiem norāda Pētersons. Pētersons skaidro, ka ir jāpagaida vēl viena paaudze, no kuras varētu sākt gaidīt cita līmeņa atdevi, iespējams, jau profesionālu. Tātad – jāgaida trešā paaudze, kuri, starp citu, varētu būt pirmie, kas izgaršo arī Olimpisko spēļu gaisotni.
Agresīvāks un skatāmāks
Visi kā viens uzsver florbola spēles ātruma evolūciju, neliekot vairs skatīties palēnināto filmu. „Florbols ir palicis daudz aktīvāks, agresīvāks,” pārliecināts ir Gints Bikars, viens no Latvijas izlases treneriem. „Daudzi pazīstami hokejisti, redzot augsta līmeņa florbolu, saka: „O! Jums te iedod tikai sodu, mums hokejā par to jau sen būtu divas minūtes!”” stāsta Juškēvičs, akcentējot agresivitāti. „Tā kā florbols pēdējos gados ir ļoti audzis, kļuvis skatītājiem baudāmāks – tāda agresīva spēka spēle. Tas ir viens no faktoriem, kas piesaista skatītājus. Parasti ir viedoklis, ka florbols ir bezkontakta sporta spēle, kas tas nav skatāms, bet īstenībā tā nav.” Ir pilnīgi jūtams, ka florbola sabiedrība ļoti ir ietekmējusies no sabiedrības verdikta par šim sporta veidam nepieciešamo fizisko sagatavotību, tāpēc visi steidz to atspēkot.
„Aktīva darbība pa visu laukumu, kas ir interesantāka skatītājiem, lai nav vienkārši sēdēšana aizsardzībā, kā tas bija kaut vai 5 gadus atpakaļ,” florbola jaunākās tendences iezīmē Bikars. „Pārrunājām to ar Šveices izlases somu speciālistiem. Viņi uzskata, ka tas ir nākotnes florbols – ļoti aktīvs, nebūs vairs darbība ar divām maiņām, bet pilnu triju maiņu darbība, lai varētu būt ātrums.” Bikars skaidro, ka jaunās tendences kultivē somu speciālisti, kas stāv pie ratiem teju katrā pasaules līmeņa florbola izlasē – arī Latvijas. Tikmēr cita lielvalsts – Zviedrija – ir ieslīgusi pašapmierinātībā un stagnācijā.
Līdz pasaules elitei: viena, taču ļoti plata soļa attālumā
Gan Latvijas vīriešu izlase, gan sieviešu ir stabilas ¼ finālu komandas pasaules čempionātos, taču pārvarēt šo barjeru nekad neizdodas. Vīriešu izlase ir privatizējusi 5. vietu pasaulē. It kā medaļas deguna galā, taču nav tik vienkārši. Vai tomēr ir? „3. – 6. ir mūsu vieta pasaulē šobrīd, pēc tā sagatavotības līmeņa, kāds mums ir un kādu treneri vēlās redzēt,” skaidro Bikars. Izlase tikko kā aizvadīja divas pārbaudes spēles ar allaž neuzveicamo, taču it kā teorētiski uzvaramo (patiešām – asociācijas un kopīgi bēdu stāsti ar hokeju ir vairāk, nekā sākumā šķiet) Šveici. „Šīs spēles ar Šveici parādīja, ka ja iepriekšējā pasaules čempionātā mums nebūtu bijusi pirmā spēle ar šveiciešiem, bet kaut kāda trešā vai ceturtā, tad būtu citādāk. Mums pietrūka divas trīs draudzības spēles pagājušogad, lai mēs saprastu, kā maiņas ir jāveido, jo tikai uz trešo spēli mums – treneriem – bija skaidrs, kurš kurā vietā var to pozitīvo rezultātu dot,” saka Bikars.
Arī Pētersona akordos ir mažora, nevis minora nokrāsa. „Pirmajām divām valstīm mēs, būsim godīgi, tuvākajā laikā nevaram pietuvoties, bet tiem, kas ir 3. un 4. vietā – Šveice un Čehija – tās ir valstis ar, kurām mēs varam, pie labvēlīgas apstākļu sakritības, labi nospēlēt un pat uzvarēt, tā kā tā atšķirība ar viņiem nav tik liela,” uzskata Pētersons.
Latvijas florbolam ir divas būtiskas tendences. Pirmā – somu speciālisti (izlases galvenais treneris ir Īro Parviainens), kuri cenšas ienest vajadzīgās vēsmas, otrā – hokeja speciālisti, kuru uzdevums ir tāds pats. Juškēvičs uzskata, ka labāk būtu nosliekties par labu tikai florbola speciālistiem. „Es domāju, ka mūsu florbolam tas ir ļoti liels pluss, jo mēs ar šo speciālistu starpniecību paraugāmies uz florbolu no pavisam citas puses. Tomēr Latvijā tas florbols vēl ir starp hokeju un florbolu – kaut kur pa vidu. Bet šie Skandināvu, šajā gadījumā somu treneri, - viņi parāda jaunu virzienu, kā ir jāstrādā, kādam treniņu procesam ir jābūt mūsu jauniešiem, lai mēs tuvotos tam lielajam četriniekam – lielvalstīm,” teic Juškēvičs. Juškēvičs gan norāda, ka revolūcijas nav, ir tikai nianses. „Viņi līdz automātiskumam cenšas iestrādāt spēju pārvarēt aktīvas aizsardzības shēmas ar mūsu ātru domāšanu – viņi piespiež ātri domāt, ātri pieņemt lēmumu, ātri „atvērties”, lai varētu būt iespēja saņemt brīvā pozīcijā bumbiņu un turpināt uzbrukumu,” somu vēsmas ieskicē Bikars.
Piezemētāks ir Juškēviča vērtējums attiecība uz hokeja speciālistu atrašanos florbola tuvumā. „Savas vēsmas viņi ienes, bet tie nav tik līdzīgi sporta veidi,” uzskata Juškēvičs. „Tā kā es esmu bijis hokejā diezgan ilgu laiku, es varu pateikt, ka šīs abas spēles ir pēc diezgan līdzīgiem noteikumiem – 5 pret 5, visiem ir nūjas, vārtsargi -, bet pati spēles filozofija, taktika, izpildījums, tehnika ļoti atšķiras no tās, kas ir hokejā.” Gints Bikars ir pazīstams hokeja treneris, tāpēc cenšas dažas hokejā pielietotās metodes pārnest uz florbolu. Kā piemēru viņš min agresīvu, kanādiešu hokeja spēles stilu, kuru Latvijas izlase jau slīpē. Tomēr Juškēvičs pauž cerību, ka nākotnē vēl lielāks uzsvars tiks likts uz ārzemniekiem. „Es domāju, tas noteikti būtu daudz labāk, nekā piesaistīt hokeja trenerus Latvijā.”
Tomēr, lai cik strauji attīstītos mēs, arī konkurenti, kas pagaidām ir bijuši aiz mums, platiem soļiem iet uz priekšu. Pētersons, vaicāts, kādu viņš redz Latvijas florbolu pēc 10 gadiem, atbild piezemēti: „Ja mēs būsim tajā pašā vietā, tad tas būs ļoti liels panākums. Citām valstīm tomēr ir lieli resursi. Pēc jaunās pasaules čempionāta izspēles formulas, kur tā 5. vieta ir jāizcīna pēc trim līdzvērtīgām spēlēm, jūtam, ka ar katru gadu iet arvien grūtāk. Kanādieši pārsteidz visus - kādreiz nebija nekas, bet tagad jau ir labā līmenī. Domāju, ka pēc kādiem 5 gadiem daudziem klāsies plāni.”
Gaida olimpisko atzīšanu
Florbols vēl joprojām Latvijā ir amatieru sports. „Kamēr florbols nav olimpiskajā programmā, florbols Latvijā ir amatieru statusā. Spēlētāji ir amatieri. Protams, ir komandas, kur labākajiem spēlētājiem tiek maksāts – sauksim to par prēmijām vai stipendijām. Bet tīri profesionāli spēlētāji Latvijā nav. Tāpat arī TOP valstīs. Nevar teikt, ka tā pati zviedru līga ir profesionāla. Arī tur ir spēlētāji, kas saņem naudu par spēlēšanu, bet arī cenšas apvienot ar sportu ar darbu,” skaidro Juškēvičs. Tātad – pasaulē nemaz nav nevienas profesionālas florbola līgas. Tas pagaidām ir būtisks klupšanas akmens. „Ja skatāmies virspusēji, tad menedžments zviedru, čehu un šveiciešu līgās ir augstā līmenī. Viss, kas ir vajadzīgs profesionālai komandai - sākot ar medicīnu un visu pārējo - viss tur ir nodrošināts, bet – tikai nav tāda jēdziena kā „profesionāls spēlētājs”, kurš saņem algu tikai par spēlēšanu. Tādi ir, bet viņu nav tik daudz. Pamazām iet uz to, ka paliek arvien vairāk profesionālu spēlētāju, tāpēc tas ir tikai laika jautājums, kad ieplūdīs lielās naudu un būs profesionālas komandas,” Juškēvičs ir optimists.
Attīstības procesu strauji paātrinātu florbola iekļaušana olimpiskajā programmā, taču tik drīz tas nebūs. Kā optimistiskākais variants tiek minētas 2024. gada spēles, bet reālākais – 2028. gada spēles. Kavēšanās iemesls – Āfrika. Tur florbols tiek spēlēts, taču līmenis nav pietiekami augsts, bet lai kādu sporta veidu iekļautu olimpiskajā programmā, vajadzīga ir pēc iespējas plašāka ģeogrāfija. „Ja florbols tiks iekļauts olimpiskajā programmā, tad nākotnē varam cerēt, ka arī Latvijā būs profesionāla florbola līga,” norāda Juškēvičs.
Pagaidām Latvijas florbols ir topā. Gan pasaules mērogā, gan Latvijā. Nešķiet, ka Latvijā kas nākotnē būtiski varētu mainīties. Ja nu vienīgi bērnu hokejs tiek padarīts par bezmaksas prieku. Citādi – latvieši vēl joprojām savu vārtu garšu remdēs ar mazāku, taču pieejamāku nūju. Iespējams, ka pienāks laiks, kad Latvijas izlase dosies uz Olimpiskajām spēlēm, taču pieredze rāda, ka kādam sporta veidam apsēžoties pie piecu apļa kliņģera, ēdāji uzrodas no visām pusēm, pat pa logiem kāpj iekšā. Diemžēl pie siles parasti vietu sev izkaro varenākais, taču mūsu resursi ir tādi, kādi viņi ir. Tiesa, sportā naudas trūkumu kompensē izpratne un centība, uz kuru ceram, kuru – novēlam.
+4 [+] [-]
+10 [+] [-]
-3 [+] [-]
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
Svarīgi lai hokejs un florbols būtu līdzās viens otram - florbolam nav jāiet uz to, ka varētu izkonkurēt hokeju, mums ir jāsaglabā un jākopj hokeja tradīcijas, taču šie sporta veidi var lieliski augstā līmenī pastāvēt līdzās.
Piemēram, ideāls variants. Tā kā florbols ir (1) fiziski vieglāks un (2) krietni lētāks, hokejā trauma, dzīves vietas maiņa, finansiāli apsvērumi, slodze ir arguments nevis lai beigtu sportista karjeru, bet realizēt savu iestrādņu bāzi florbolā, iespējams pat olimpiskā līmenī. Galvenais jau lai tauta sporto un darās, tad arī mums veidosies apkārt stipra, patīkama sabiedrība.
Ja būs attīstīti abi un abas federācijas varbūt sadarbosies, ieguvēji būs visi!
-3 [+] [-]
un loti daudz svaku bernu, kuri netur konkurenci, ne taja pasa basketbola, futbola, hokeja aiziet uz florbolu, tas vien jau loti daudz ko izsaka.
-2 [+] [-]
+7 [+] [-]
-3 [+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+5 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
-2 [+] [-]
+2 [+] [-]
-4 [+] [-]
-1 [+] [-]
Liekas gan aktuāli tajās LV pilsētiņās, kur ir komandas. Par sportu ļoti interesējos (daudziem veidiem), bet ar florbolu esmu saskāries tikai 1x pirms pāris gadiem, kad pa TV rādīja LV čempja izšķirošo spēli.
Klātienē uz nevienu spēli neesmu bijis, nevienu reklāmu neesmu redzējis, pa TV neredzu ne izlases, ne klubu spēles, medijos ļoti minimāla interese, neviens pazīstams netrenējas ...
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]