Basketbola lielākās ķezas. Top-10

1937. gada kauns

Latvijai, pirmajai Eiropas basketbola čempionei, tika uzticēts gods sarīkot otrās kontinenta meistarsacīkstes. Rīkotāji savu darbiņu nostrādāja godam, toties sportisti...
Trīsdesmitajos gados iezīmējās divu Latvijas basketbola klubu sāncensība, kura diemžēl brīžiem šļācās tālu pāri laukuma robežām. Runa ir par ASK (Voldemārs Baumanis), kā arī Universitātes sportu (Roberts Plūme). Sevišķi jau tad, kad bija jāsastāda valsts izlases komanda, karavīru un studentu ķīviņi tika risināti aizkulisēs, kur nekādi līdzekļi netika smādēti – kaut tikai gūtu virsroku, kaut valstskomandā iebīdītu vairāk savējo. Nelīdzēja arī brīdinošā pieredze no iepriekšējā gada olimpiskajām spēlēm (15. – 18. vieta) , resoru intereses izvirzījās pāri visam.
Uzvarēja studenti, Baumani patrieca trimdā uz Alūksnes garnizonu. Iznākums zināms: mājniekiem, iepriekšējiem čempioniem, tikai sestā vieta...
Bet vai tāpēc Roberts Plūme uz visiem laikiem par Melno bruņinieku jāmālē? Viņš bija vasaras un ziemas olimpisko spēļu dalībnieks, teicams studentu sporta, basketbola, un, galu galā, visa Latvijas sporta rīkotājs un vadītājs ilgu gadu tecējumā. Bet basketbolisti, beidzot saskaņu sasnieguši, 1939. gada Eiropas čempionātā izcīnīja otro vietu.

Gomeļska lieliskā ēstgriba

Nav noliedzams – Aleksandrs Gomeļskis, pats sevi Rīgā iebīdījis, izveda latviešu ASK basketbolistus par PSRS čempioniem. Viņš prata rīkoties padomju aizspogulijā, kas nebija pa prātam un spējām latviešu izcelsmes treneriem. Gomeļskis saskatīja un smalki izmantoja latviešu basketbolistu potenciālu.
Taču 1963. gadā Jakovļevičs jau bija sev izcirtis ceļu uz Maskavu, Rīgā vadīja pēdējās dienas, un par darbu ar mūsu basketbolistiem domāja maz vai nedomāja nemaz. Pamatots ir pārmetums par to, ka treneris līdz pēdējam ekspluatēja vecās paaudzes spēlētājus, nemaz nedomājot par ASK rītdienu, par jaunu talantu audzināšanu un iesaistīšanu. Savukārt izlasi, kuru bija jāsagatavo 1963. gada Tautu spartakiādei, tās vecākais treneris bija pavisam pametis novārtā. Vēl klāt tam tumšajam portretam jāzīmē Gomeļska šeftes ar sportistu ēdināšanas taloniem – kas tādam lielam vīram nu ir pavisam kauna lieta, kapeikas.
Iznākums: Gomeļski atcēla no vecākā vietas, bet Latvijas izlase ieguva vien spartakiādes bronzas medaļas, kaut pēc sastāva bija pelnījusi pat zeltu.

Iesim nu pie draugiem

Tā ir: neba Miglinieks ar Vētru bijuši pirmie, kas pametuši savējos, lai „ietu pie draugiem”. Kad 1964. gadā uz VEF bāzes veidoja Latvijas stiprāko komandu PSRS čempiona titula atgūšanai, Juris Kalniņš, pierunājis sev līdzi arī Visvaldi Eglīti, aizlikās projām uz ASK – kuram tad jau bija otrās komandas statuss. Kalniņš, allaž šerps būdams, nevarēja sadalīt uzskatus ar jauno komandas vadību, turklāt ASK abiem pārbēdzējiem solīja dzīvokļus. Iznāca kā dziesmā: solīt sola – bet nedeva. Višuks pie cilvēka cienīga mitekļa tika vien septiņdesmitajos gados, Dārtijā...
Ļoti iespējams, ka šo divu vīru spēka Vefam pietrūka mērķa sasniegšanai, sanāca vien bronzas medaļas 1966. gada čempionātā. Vienalga, Kalniņu mēs atceramies vispirms kā olimpiskā sudraba ieguvēju, bet Eglīti – kā Eiropas čempionu. Abi bija ilggadīgi Latvijas basketbola balsti.

Tupeļu afēra

Notikums 1967. gadā, kas lielā mērā izjauca VEF komandas pretenzijas uz PSRS čempionāta medaļām un atstāja jūtamu iespaidu uz Latvijas basketbola turpmāko attīstību.
Tajos laikos no ārzemēm ievest dažādas preces nebija brīv, taču sportisti to darīja lielos vairumos, bet muitnieki piemiedza oficiālās acis. VEF, atgriežoties no turnejas VDR, bija apkrāvies ar Latvijā deficītiem apaviem – un šoreiz viņus muitā ķēra ciet un kāra pie lielā zvana.
Jāprasa: kam tas bija izdevīgi? Jāatbild: Gomeļskim, kurš vadīja čempionu CSKA un labi juta Vefā apvienotā latviešu basketbola draudus.
Iznākumā VEF komandā tika iesēta savstarpēja aizdomīguma, pat naida sēkla: kurš te galu galā ir stukačs, turklāt vairāki sportisti ar treneri Oļģertu Altbergu priekšgalā tika diskvalificēti. Atliek pavaicāt: vai par „nodarījumu”, kas šodien par tādu vispār nav uzskatāms, mēs varam stīvēt kauna siekstā basketbolistus, ar kuru vārdiem saistās Latvijas basketbola augstāko sasniegumu un lielākās slavas gadi?

Latvieši kaujas savā starpā!

Tā gavilēja maskavieši, 1971. gada Tautu spartakiādes basketbola turnīra skatītāji, jozdami no CSKA lielās arēnas uz mazo, kur tobrīd Latvija sacentās ar Ļeņingradu. Atskrējušie gan neko vairāk nesaskatīja, kā dažas asins piles, kuras steidza uzslaucīt spēles tiesneši.
Tas bija mūsu pirmais lielais starptautiskais nesmukums: Aleksandrs Zabello bija uzšāvis pa snuķi Tālim Freimanim. Tālis, liels pragmatiķis būdams (kas vēlāk izpaudās arī bankas Baltija vadītāja postenī), jau krietni pirms spēles beigām tika sapratis: neej ar gudru strīdēties un ar stipru – lauzties. Ļeņingradieši tiešām toreiz bija pārāki par latviešiem gluži uzskatāmi. Savukārt Zabis, neremdināms cīnītājs, ar tādu vienaldzību nebija mierā. Saspēles vadītājs sliņķim uzrūca vienreiz, otrreiz, līdz... krāmēja! Un tagad sakiet: kurš te īsti ir tas sliktais, kuram paudīsim lielo fui? Pragmatiķim vai fantastam?
Abus jau nākamajā dienā sūtīja uz mājām – vienā vilciena kupejā. Labvēļi zina stāstīt, ka, Rīgā izkāpjot no vilciena, viņi jau itin lietišķi un ikdienišķi sarunājušies. Cik tad ilgi var turēt ļaunu prātu?

Es jums rādīšu otro komandu!

Septiņdesmitajos gados, kad TTT komandas visaugstākie panākumi Eiropas kausos, PSRS meistarsacīkstēs, Tautu spartakiādēs skatītājiem sāka pat apnikt, kad nepavisam katra jaunā un talantīgā basketboliste tika pie vārda galvenajā komandā, radās vairāki mēģinājumi Rīgā iedibināt vēl otru sieviešu meistarkomandu. Tas nozīmētu vēl vienu klubu, kas piedalītos PSRS meistarsacīkstēs. Kurš, protams, radītu konkurenci TTT – ja ne sportiskajā, tad basketbolistu piesaistīšanas ziņā gan. Tādā otrajā komandā piedalītos no TTT atskaitītās veterānes kopā ar jaunajām talantēm. Ideāls sakausējums!
Raimonds Karnītis, TTT vadītājs (saukts Boss), šai idejai cīnījās pretī ar zobiem un nagiem. Un vinnēja – kā jau pieradis. Ne Tālivalža Pētersona Rīgas Zieds, nedz Armanda Krauliņa Lokomotīve meistarkomandas statusu (un nodrošinājumu) tā arī neieguva. Lokomotīve gan piedalījās pretendentu turnīrā uz PSRS zemāko līgu, taču arī krievi laikam domāja tāpat, kā Karnītis: Latvijai ar TTT ir gana! Un Lokomotīvi slaidi nolaida no sliedēm...
Karnītim var daudz ko pārmest. Tikai... nezin kāpēc neviens nepārmet tos kausus, zelta medaļas un čempionu titulus?

Stagnācija nākotnes vārdā?

Tad, 1991. gadā, līdz ar neatkarību pienāca Latvijas basketbola līgas dibināšanas laiks. Pati ideja nāca no kādreizējām VEF dumpinieku aprindām, kuri tagad bija kļuvuši par treneriem, rīkotājiem, uzņēmējiem, un jaunajos demokrātijas apstākļos redzēja beidzot pienākušo iespēju realizēt dzīvē savas spožās ieceres. Savukārt lielākā tiesa vecākās paaudzes pārstāvju uzskatīja (visai pamatoti tam laikam), ka Latvijas basketbola sistēmas ir pietiekami labi sakārtotas un darbojas labi. Bet no laba, kā zināms, labāku nav ieteicams meklēt. Cīkstiņš notika skaļi un sīvi.
Šo rindu rakstītājs bija „veco stagnātu”(Valtera citāts) rindās. Viena iemesla pēc: līgu rīkojot noteikti jāizjūk VEF meistarkomandai, kuru redzēju kā vienīgo kodolu un iespēju uzrīkot labu Latvijas izlasi 1992. gada olimpiskajām spēlēm. (Miglinieka un Vētras postošie gājieni, protams, man tobrīd nebija ne prātā.) Kurš pēc tā visa vēl uzdrošinās atņemt manu labdienu?
Gluži likumsakarīgi strīdū uzveica jaunība. LBL un citas tā laika ieceres darbojas vēl šo baltu dienu. Savukārt opozīcijas vadītājs Tālivaldis Pētersons, lielisks basketbola rīkotājs un jaunatnes treneris, apskaitās un no basketbola aizgāja pavisam un pilnīgi. Žēl – bet vai tāpēc aizmirstami Pētersona kunga (biedra) kādreizējie nopelni? Toties daudzi vecie stagnāti veiksmīgi iekļāvās jaunajās struktūrās, saņemot piedošanu un aizmiršanu...

Melnais caurums Latvijas valstskomandā

Vai, kā gribas pārfrazēt pazīstamu teicienu tā: labs basketbolists tu vari arī nebūt, toties labam patriotam tev jābūt nenovēršami!
Daudzkārt izskandinātā Igora Miglinieka un Gundara Vētras nodevība pret Latvijas izlasi 1992. gadā sakņojas ne jau draudzībā pret biedriem NVS satrākelētajā komandā, bet gan gluži praktiskas dabas apsvērumos: it kā iespēja izcīnīt medaļas uz PSRS atraugu rēķina, bet galvenais – parādīt sevi labu kontraktu piedāvājumu gaidās. Negrimšu sīkumos, vienīgi atgādināšu abu tālaika jaunekļu zīmēšanos televīzijas kameru priekšā uz barikāžu fona: ak, kādi mēs Latvijas patrioti, pat ar bērniņu uz rociņām. Bet kad pienāca brīdis apliecināt savu Latvijas mīlestību ar to, ko tiešām proti – ar basketbolu – tad patriotisms nočūkstēja kā asara uz karstas plīts.
Pat viņiem ir piedots, nav kavēta atgriešanās Latvijas basketbolā—treneru statusā. Kas nu kuram tur sanācis – tā jau ir cita runa. Bet mans ieguldījums šajā tolerancē lai ir solījums: turpmāk vairs nekad un nekur nepieminēšu, neaprakstīšu šo ķēpu. Jo sū aiztiek, jo tas...

Zīmēt ir jānemāk

1997. gadā Latvijas izlase izcīnīja vietu Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā trenera Jāna Zeltiņa vadībā. Toties tad, kad bija jābrauc laurus plūkt, Zeltiņu pat komandas tuvumā vairs neredzēja – Jānis bija devies savas bites kopt. Ne gluži labprātīgi: viņu no izlases vadības atstūma jaunā viļņa pārstāvji Latvijas Basketbola savienībā (Valters, Krištopans). Oficiālais iegansts: Zeltiņš neprotot un negribot zīmēt taktiskās shēmas minūtes pārtraukumos.
Labi, sameklēja prasmīgu zīmētāju, kas izrādījās Igors Miglinieks. Ko viņš toreiz sazīmēja, to atceramies: pēdējo, 16. vietu – tik zemu ne pirms, ne pēc tam finālposmos vēl neesam krituši. Jeb varbūt tomēr Zeltiņš vainīgs – iepriekš, ilgi ar komandu strādājot, neprata to apmierinoši sagatavot?
Kurš te saimnieks, kas te auns?

Tagad vai nekad

Šis nepārspējami stulbais sauklis ar izcili tizlu realizāciju nu uz mūžiem ir iekalts Latvijas basketbola vēsturē. Ar jūtamu starptautisku rezonansi.Visi 2009. gada vasaras notikumi joprojām tik svaigā atmiņā, ka tagad pārvētīt tos nav jēgas. Novērtējums ir saņemts, vainas izsvērtas, diskvalifikācijas sadalītas. Kristaps Valters, Armands Šķēle, Kaspars Kambala, Andris Biedriņš, Kaspars Bērziņš vienalga no basketbola nav izslēgti, nav arī pakārti vai nošauti (kā to pieprasīja dažs karstgalvis). Viņi turpina piedalīties, un tikai no viņiem pašiem ir atkarīgs: kā viņus novērtēs pēcteči.
Bet mēs pagaidām pavērosim...