Tam jābūt kādam no mums. Bet ne man...

Konkurss uz Latvijas vīriešu izlases galvenā trenera vietu neplīsa pušu no ieinteresēto amata tīkotāju daudzuma. Tieši otrādi – pieteikušies bija tikai divi cilvēki, kas ir pats iztikas minimums – vismaz ir no kā izvēlēties. Latvijas Florbola savienības valde pieturējās pie pārbaudītām vērtībām, uz otro termiņu apstiprinot izlases līdzšinējo treneri Īro Parviainenu, ar kuru noslēgts līgums pēc sistēmas 2+2. Ja nenotiks nekas ārkārtējs, tad soms nostrādās līdz galam arī šo termiņu, kopsummā pie Latvijas izlases stūres aizvadot astoņus gadus. Neskriesim ratiem pa priekšu, bet, ja tā notiks, tad atliks vien secināt, ka somu speciālists būs viens no Latvijas sporta ilgdzīvotājiem izlases galvenā trenera postenī.

„Izvērtējot abu kandidātu finansiālos nosacījumus un sagatavošanās posma plānus līdz nākamajam pasaules čempionātam, mēs pēc diezgan garām diskusijām beigās nonācām pie diezgan vienprātīga lēmuma, ka labāks piedāvājums ir no Parviainena,” lēmumu skaidro LFS prezidents Ilvis Pētersons. Otrs kandidāts bija kāds zviedru speciālists, kurš šobrīd ir treneris Zviedrijas pēc spēka otrajā spēcīgākajā līgā, taču agrāk ir strādājis arī ar elites sērijā. Katrā ziņā, nekas tāds, kā dēļ būtu mums jākūst no laimes un jāspiedz kā „The Beatles” koncertā.

Tajā pašā laikā mēs esam apstiprinājuši florbola sabiedrībā pretrunīgi vērtētu treneri, kura laikā izlases izcīnītās vietas ir gājušas pa lejupejošu līkni. Protams, var teikt, ka mēs progresējam, mēs pusfinālam bijām tuvāk kā nekad un viss ir labi, taču neaizmirsīsim par sporta pamatu pamatu – tablo. Un tur redzamā aina nerunāja par labu Parviainenam.

Viņa aktīvā nevar ierakstīt arī gadiem ilgu darbu Latvijas florbola sistēmas pilnveidošanā, viņš noteikti nav pelnījis medaļu par sagatavošanās ciklu pasaules čempionātiem. It sevišķi par pēdējo, kad divu gadu laikā izlase kopā pavadīja septiņas (!) treniņu dienas. Iemesls – finansiālā rocība, kas neļāva gatavoties nopietnāk. Tā, protams, nav paša somu speciālista vaina – viņa vietā tas pats būtu noticis ar jebkuru ārzemju speciālistu -, bet tas ir precedents, no kura ir jāizdara secinājumi. Ja paliek šāda lietu kārtība, tad šāda tipa ārzemnieks ir jāpatur labākajā gadījumā konsultanta pozīcijā. Taču esot gaidāmi uzlabojumi. „Tagad iesniegto plānu ir paredzēts izpildīt simtprocentīgi. Izskatās, ka mēs visas Parviainena iesniegtās prasības spēsim nodrošināt,” sola Pētersons.

Tad kā Latvijas izlase plāno gatavoties turpmāk? Šogad ir paredzētas trīs vai četras nometnes, katra no tām ilgs trīs dienas, tāpat arī ir gaidāmas pārbaudes spēles. Nākamgad – pasaules čempionāta gadā – nometņu skaits ir ieplānots vēl lielāks, proti - sešas. Šādi savu turpmāko piederību Latvijas florbola galvenajai komandai redz pats Parviainens, un savienība šo pagaidām redz kā izpildāmu uzdevumu.

Starp citu, somu speciālists ir arī Latvijas U – 19 izlases galvenais treneris, kas pavasarī startēs pasaules čempionātā Vācijā. Gatavojot šo izlasi, protams, ir saglabāts savdabīgais rokraksts – divu gadu laikā puiši kopā ir sanākuši vienreiz uz trim dienām. Paturēsim prātā, ka junioru izlasi veido konkrētas vecuma grupas cilvēki, kuri pavisam noteikti var uz treniņiem izrauties biežāk un kuriem arī būtu jātrenējas biežāk nekā elkiem vīru izlase. Te nu gan ir jāpiekrīt trenerim Fīrmanim, kurš uzskaitīja veselu veicamo darbu sarakstu darbā ar junioru izlasi, turklāt ir skaidrs, ka daudzas lietas ārzemniekam vienkārši nav pa zobam. Atkal vecais stāsts – kā konsultantu vēl varētu, kā galveno...Jāskatās.

Pēc pasaules čempionāta skatīsies arī LFS, kuri vērtēs izlases sniegumu. „Skatīsimies pēc rezultātiem. Es domāju, būs atkal konkurss, visi, kas gribēs, lai piesakās. Tad vērtēsim tos piedāvājumus,” teic Pētersons. Godīgi sakot, ļoti interesanti būs redzēt, ko spēj jauniešu vecuma izlase bez kopīgiem treniņiem. Vīriem tas viss tomēr ir mazliet citādi.

Savu palīgu komanda darbā ar vīru izlasi noteiks pats Parviainens. Nosacījums ir tikai viens, taču būtisks. „Mums ir pieņemts tā: mēs apstiprinām galveno treneri, bet pēc tam trenerim ir brīvas rokas – mēs neko no savas puses neuzspiežam. Vienīgais nosacījums – treneru korpusā noteikti ir jābūt vietējam speciālistam,” norāda LFS prezidents. „Protams, vietējais treneris ir nepieciešams spēlētāju atlasē kandidātu sarakstam. Tāpat vienam ir jābūt, lai mācītos, lai mēs celtu savu treneru kvalifikāciju.”

Šeit būs vērojams pats interesantākais process. Latvijas florbola treneri solidarizējās savos viedokļos par to, kam ir jātrenē Latvijas izlase – skaidrs, ka vietējam! -, bet paši tā arī nemaz nepieteicās...Divi kandidāti, neviena latvieša! Vispār jau smieklīgi – pārmet to un to, bet alternatīvas nerada. „Tur jau tā lieta!” piekrīt Pētersons. „Man grūti komentēt, kāpēc, bet žēl, ka nebija neviens latvietis pieteicies. Tad mēs vismaz redzētu, kuram ir kaut kādas ambīcijas. Bija tikai divi ārzemnieki, un tad starp šiem diviem bija arī jāizvēlas.”

Šis nelielais, kaut, iespējams, pat paredzamais kuriozs ap Latvijas izlases galvenā trenera konkursu tikai parāda, ka Latvijas florbola sabiedrība nav nobriedusi pārņemt vismaz vīru nacionālo izlasi savās rokās, kaut arī par tādu principu kvēli iestājas. Jā, kādam no mums tam vajadzētu būt, bet – ne man. Apmēram tā tas izskatās. Īro Parviainena hegemonija turpināsies – nebūs arī pārsteigums, ja viņš turpinās vadīt arī U – 19 junioru izlasi pēc pasaules čempionāta. Skaidrs, ka mīnusus pat ar neapbruņotu aci var uzskaitīt daudz, skaidrs, ka vienmēr patīkamāk ir redzēt vietējo pie savas izlases stūres, kam karogs un himna ir svēti simboli, taču – ja neviens pat nepiesakās...