Nopirkt dēlam nākotni...

Nesaku, ka dūmi nav bez uguns – pieņemu, ka pa visiem šiem gadiem, kopš Latvijā vecāki redz savus bērnus nu, vismaz NHL fārmkluba līmenī, gan jau kādam aunam ir ienācis prātā, ja ne ņemt, tad vismaz piedāvāt kukuli... Naudu, lai bērns spēlētu izlasē. Te mazliet precizēsim – tās attiecības, ko vecāki ar treneriem veido savos klubos, vispār neņemu nopietni. Tā ir šo privāto struktūru un pašnodarbināto treneru darīšana. Skaidrs, ka nabagi hokeju nespēlē, nemaz nerunājot par treniņiem... Vai tur tiek plānots kāds dārgs brauciens uz Kanādu, par ko maksā paši vecāki, vai treniņnometne Somijā – par ko arī piķo tēvsmāmiņ’ – nav būtiski. Tā hokejs attīstās visā pasaulē un nestāstiet, ka kaut kur aiz trejdeviņām zemēm ir laimīgais krasts ar izpratni, iejūtību un pašpietiekamu sajūtu ikkatrā solī... Pat Balderim tēvs kā negudrs dīdījās apkārt komandām un lūdzās – nu, paņem, paņem manējo. Lēkāja, bet pie reizes neaizmirsa – ka vēl ir puikam jātrenējas, jālej sviedri. Tie atkal bija papildus izdevumi un laiks – bet, ja vēlējies, lai tavējais ir čempions, tam bija jāziedojas. Šis upuris ir jānes. To vecāki zina un saprot joprojām– neatkarīgi, vai mērķis ir „Dinamo” vai ‘Canadiens”. Cita lieta, kurš ir tas brīdis, kad viņiem aizbrauc jumts? Kad viņi iedomājas, esam gudrāki un labāki par treneriem, vien savas sporta skolas vai treniņu grupas nav laika organizēt... Tā teikt – ja no malas paskatās, tad viss ir galīgā pakaļā. Ja pašam būtu šis dibentiņš jānotīra – tur skubu vai centību nejūt...

Piedāvāju konkrētu darījumu – ja atnāks kāds, kas nosauks savu vārdu un uzvārdu, parādīs ar pirkstu uz konkrētu cilvēku un, nosauks vietu, laiku, summu, ko ir devis, lai dēls spēlētu Latvijas izlasē, apņēmos uzreiz nolikt uz galda šo naudu. Lai tiek par pārdarījumu, par negodīgās spēles principu, kurā cilvēks bija tieši ierauts. Cik atsaucās? Neviens. Vēl vairāk – nebija pat neviens anonīmais, kas sauktu uzvārdus un skaitļus. Mutes ciet! Veči, bet tādā gadījumā, kā jums šis stāsts izskatās? Tad jau sanāk, ka tie, kas anonīmi bārsta savas nepiesietās domas, patiesībā ir ieinteresēti, lai šādi gadījumi Latvijas hokeju pārvalda? Jo pretējā gadījumā – normāli cilvēki vai nu raksta iesniegumu policijai, vai vismaz piesegtus ziņojumus korupcijas apkarotājiem. Man riebjas platība un tieši tāpēc kopā ar izlases bijušo hokejistu Oļegu Sorokinu uztaisījām karikatūru par plātīšanos. Tā izskatās, ja runā... Paskatieties no malas! Viens kolēģis atrakstīja un teica, ka viņš to joku neesot sapratis... Mums jau nevajadzēja, lai saprastu – svarīgs bija process, kas liktu cilvēkiem uz mirkli aizvērt mutes un padomāt. Ar galvu... Runāju ar treneriem – visiem pēc kārtas. Tambijevu, Miļūnu, Nazarovu, arī federācijas prezidentam vaicāju – sak, Kirov, vai ir bijis vismaz viens gadījums, kad kāds pie tevis paklusām atnāk un izstāsta, kāds mērglis ir x vai y treneris... Ko viņš (-i) atbildēja? Vai tiešām šīs atbildes interesē cilvēkus, kas visu zina, saprot un nojauš – kā vairums no anonīmajiem, kas mēģina šajā sakarā vīt intrigu... Neapgalvoju, ka saņēmu godīgas atbildes, tomēr – viņi vismaz negrieza muguru. Un arī acīs skatījās... Kāpēc Ēriku Miļūnu sauc par šopingu? Cik maksā vieta izlasē pie Tambijeva? Kāpēc Nazarovs izlasē savulaik nepaņēma Kalvīša dēlu? Konkrēts jautājums, konkrēta atbilde. Tāds plašāks ieskats un skaidrojums nāks no Leonīda Tambijeva, kas būtībā pārstāv ne tikai trenerus, bet arī spēlētājus, kas savulaik ir nesuši Lavijas vārdu un kreklu... Intervija būs pieejam nedēļas nogalē.

Tiesa, viens gadījums un vārds no malas bija konkrēts – jā, viens nebijās runāt atklāti, kā redz un saprot, kā pats piedzīvojis. Hokeja entuziasts un bijušais Jelgavas ledus halles idejas realizētājs Jānis Ozollapa. Viņš šobrīd Latvijā nedzīvo, bet pārsūtīja savu stāstu, ko saliku kopā koncentrētā veidā (nelabojot, būtu grūti lasīt un saprast). Lūk, izvilku sāli no šī vīra runas:
„U-18 laiks. Dēls Ēriks bija starp izlases kandidātiem. Sastāvā netika. Domāju, ka tā ir kļūda. Gāju pie trenera Nazarova – viņš atbild, ka Ēriks ir labs hokejists, bet vēl nav gatavs izlasei. Tad viens draugs, kura vārdu neminēšu (viņš tirgojās ar sporta inventāru), teica – Jāni, es varu palīdzēt Tev nopirkt dēlam nākotni... Tam nepievērsu uzmanību, jo biju pārliecināts, ka Ēriks starp 1987. gadā dzimušajiem ir vismaz Top 10 (kopā ar Bārtuli, Saulieti, Sotnieku, Pečuru, Meiju). Paskatījos sastāvu un redzēju, ka 3. un 4. maiņā nebija savākti paši labākie – tur bija naudīgo vecāku bērni...
Pēc kāda gada satikos ar Znaroku. Viņš bija redzējis, kā spēlē mans dēls un prasīja – kāpēc Ēriks nav izlasē? (tas Nikolajevičs sovsem ohujel? – citāts). Tad kādu laiku viņš trenējās pie Znaroka, kas strādāja ar 1986. gada dzimušajiem. Atnākot reiz uz treniņu, viņam Znaroks metās virsū – sak, ko tu esi šeit atnācis? Puikam asaras... Varbūt tā bija mana vaina, jo laikā, kad komanda bija turnīrā Polijā, Ēriks brauca atrādīties uz Somiju... Nu, tad man tika piedāvāts: tas bija vīrs, ko pazinu vēl no Andra Siliņa laikiem – viņš teica, ka ar Oļegu runājis un, ka par 1000 LVL viņš sakārtos jautājumu. Es biju lepns un pateicu – nē. Tad labāk, lai viņš par to tūkstoti brauc uz Ameriku, ko arī izdarīja... Citā vasarā Ēriku paņēma Šuplers uz „Dinamo” nometni Valmierā. Viss bija normāli, tikai tad ieradās kāds krievs pie Sējēja – Karamnovs – un naudas maiss viņu izēda. Neskatoties uz to, ka mani paziņas Ābols, Ignatjevs, Naumovs teica, ka Ēriks molodčiks, viss kulē... Ēriks vēl ne reizi nav bijis izlases kandidātos, nezinu pēc kādiem kritērijiem Baldonieks izvēlas. Tagad dēls spēlē Vācijā – tajā pašā līgā, kur savulaik spēlēja Ankipāns, Opuļskis – komandā viņš ir rezultatīvākais, bet nevienu viņš neinteresē. Skumji.”
Lūk, jums faktūra, ko lobīt... Kāds, kādi, čomi vai paziņas – nu, tādā garā arī notiek mūsu Latvijas hokeja "korupcija"... Jānim saku paldies – jo viņš uzrakstīja, kā saprata šīs lietas. Ar savu vārdu. Vai mums no šī būs secināt, ka Nazarovs, Znaroks, Sējējs, Baldonieks ņem naudu? Laikam jau – nē. Tajā pašā laikā, treneriem jāsaprot, ka viņu vaina par visu šo baumošanu slēpjas attieksmē – kā esat skaidrojuši, izskaidrojuši, pamatojuši savus lēmumus. Ja tie nav sanākuši vai uzskatāt, ka paši esat gudri – tad tik pat gudri ir arī vecāki, kas rāda ar pirkstu un sačukstas par summām, ko it kā esat prasījuši. Tā, starp citu, ir liela problēma – ka abas puses iedomājas esam lielākas par pašu spēli... Un te mēs nonākam pie saknes – izglītības.

Ja vecāki nepievērsīs uzmanību savu bērnu izglītībai, ja federācija atstās novārtā treneru kvalifikācijas un meistarības jautājumus, runas par korupciju un visiem citiem atvasinājumiem, nekad nebeigsies. Jo gudrais jau saprot, ka Latvijas izlasē parasti ir runa nevis par konkurenci, bet par diviem vai trīs liekajiem, kas paliek ārpus sastāva. Gudrais saprot, ka dēls var būt tik stiprs, cik viņš ir un, nekāda nauda nevar nopirkt tā saukto hokeja nākotni vai labsajūtu. Vismazāk tā palīdz pašam puikam... Gudrais neskatās uz treneri - viņā hokeja entuziasms ir kā pievienotā vērtība dzīvei, nevis – visa dzīve... It kā vienkārši.

P.S. Tas gan nenozīmē, ka mēs šo problemātiku aizmirstam – esam modri...