Gar ūsām tecēja – mutē netika

Jā gan. Kad 1980. gadā Maskava uzņēma XXII. Olimpiskās spēles, rīkotājiem nācās meklēt starptautiskiem standartiem atbilstošu vietu burāšanas sacensību sarīkošanai, jo Piemaskavas ūdenskrātuves olimpiskajām prasībām neatbilda. Turklāt „attīstītā sociālisma” dižvalsts līda vai no ādas ārā, lai tikai pārspļautu nolāpītos kapitālistus spēļu norises vērienīgumā un krāšņumā. Nauda netika žēlota – lai tik būtu viss labākais, ko pasaulei parādīt. Ne tikai Maskavā, bet arī Kijevā, Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) un Minskā, kur risinājās olimpiskie futbola mači. Un, protams, olimpiskās burāšanas regates norises vietā.

Tai vajadzēja būt Jūrmalai iekš Latvijas PSR. Jo pirmais piedāvājums tika izteikts tieši mūsu virzienā. Iespējas, kā to vēl šodien redzam, ir lielas: Latvijas burātāju simtgadīgā (kopš 1878. gada) pieredze visdažādāko sacensību sarīkošanā, krietna – kaut modernām prasībām vairs neatbilstoša – bāze Lielupē, burāšanas sportu veicinoši meteoroloģiskie apstākļi Rīgas līcī, netālā lielpilsēta Rīga ar starptautiskai klasei izvēršamu lidostu, visas komunikācijas, un... sportiska publika, ja ne visa tauta. Gatava viesmīlīgi sagaidīt pasaules burāšanas zvaigznes.

Taču padrepublikas vadība ar kompartijas pirmo sekretāru Augustu Vosu priekšgalā manīgi atsita piedāvājumu tālu no saviem vārtiem. Iemesli tika minēti un izgudroti visdažādākie, taču galvenais palika nepateikts: funkcionāriem nebija ne mazākās vēlēšanās kustināt augstajos krēslos izsutušās, tuklās pēcpuses. Jo kāds bija galvenais partijas un valdības darbinieka motīvs Brežņeva stagnācijas laikos? Jūs uzminējāt: galvenais ir – neizspraukties, nelīst priekšā, nerosīties. Sēdi uz savas astes un nekvankšķi, tad būsi laimīgs un paēdis. Pēc šiem principiem vadoties izrādījās, ka Latvijai nu necik nav pa spēkam attaisnot lielo uzticību un pieņemt savā paspārnē olimpisko regati. Jo vasarā nav vēja, Lielupe ir sekla, Rīga tālu un krekls par īsu...

Ne tā mūsu kaimiņi un allažīgie sportiskie konkurenti igauņi. Viņu komunisti ar prieku un pacilātību pieņēma piedāvājumu rīkot olimpiskās sacensības Tallinas līcī, pie Piritas upes grīvas – piecu kilometru attālumā no Igaunijas galvaspilsētas centra. Četros gados un 25 dienās tur tika uzbūvēts viens no izcilākajiem, modernākajiem burāšanas centriem visā pasaulē – kā to savā klātbūtnē apliecināja tālaika Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidents, lords Kilanins.
Būsim gauneri, un paskaitīsim naudu svešā kabatā. Kas tad mums, kas Rīgas Jūrmalai ir gājis secen runasvīru laiskuma un truluma dēļ?
Moderns, lielisks jahtklubs ar elingiem un sportistu ģērbtuvēm, jahtu remontdarbnīcām, birojiem un preses centru.
Olimpiskais ciemats, sastāvošs no sešiem viesnīcu korpusiem, paredzēts 632 cilvēku izmitināšanai. Sporta zāle, peldbaseins, medicīnas centrs, trenažieru zāle, interklubs ar 650 vietām un ēdnīca-restorāns ar 400 vietām.
Kad to visu iedomājos Jūrmalā, siekala tek vēl šo baltu dienu.

Protama lieta, ka viss darāmais četros gados negāja kā pa sviestu. Kā vienmēr un visur, kur dara ko lielu, atradās labvēļi, kuri pauda: tik vērienīgi projekti nav praksē realizējami. Bija jāmobilizē celtniekiem palīgos sportiskā Igaunijas sabiedrība. Skolnieki, strādnieki, studenti, pensionāri olimpiskajos būvlaukumos ieguldīja vairāk nekā trīs simtus tūkstošu darba stundu. (Te gribas atgādināt: mēs neesam necik sliktāki – kā septiņdesmitajos gados Latvijā vistautas talkā būvējām Cīrulīšu kamaniņu trasi!?)
Ne tikai tiešie sacensību objekti tika kopti un loloti. Tallina ieguva jaunu, 165 metrus garu lidostas ēku, 250 metrus slaidu televīzijas raidtorni, divdesmitastoņstāvīgo viesnīcu Olimpija Tallinas centrā, jūras pasažieru staciju, sporta un izrāžu kompleksu - vecās, labās Kalev halles jauno nomainītāju. Tie ir labumi, kurus igauņi un viņu ciemiņi bauda vēl šodien. Tikmēr kādā preses konferencē Maskavas funkcionārs pārbaidīja žurnālistus pie gala: senās viduslaiku ēkas Tallinā esot ekonomiski izdevīgāk, ērtāk un ātrāk noplēst un vietā celt no jauna, nevis ķēpāties ar restaurāciju. Tomēr saprāts uzvarēja: senā Tallina jau pirms trīsdesmit trim gadiem ieguva līdzīgu veidolu šodienas Rīgai. Vienīgi Makdonalda nebija, toties pirmo reizi padomju robežās plašai publikai tirgoja kokakolu un fantu...

Iznākumā Tallina ieguva varenu atspērienu pilsētas attīstības lēcienam, nemaz nerunājot par izcilajām burāšanas bāzēm. (Kuras allaž atceros, kad garāmbraucot saskatu čābīgo jahtklubiņu Lielupes krastā. Latvijas burātāji, nudien, ir pelnījuši daudz ko vairāk.) Tomēr savs olimpiskais prieks Piritā tika arī mums – pirmo un joprojām vienīgo olimpisko medaļu (turklāt – zelta) Latvijas burāšanai izcīnīja treneru Jevgeņija Kanska un Laura Pavlova audzēknis Aleksandrs Muzičenko kapteiņa Valentīna Mankina Star klases ekipāžā. Par viņu un škotera nozīmi uz jahtas septiņpadsmitkārtējais Latvijas čempions burāšanā Leonīds balodis saka tā:
„Muzika nedzer un nepīpē, meitās neiet, toties ir augstas starptautiskas klases škoteris un kantētājs. Līdz šim laikam viņu aicina ārzemnieki līdzi cīnīties starptautiskās regatēs. Viņš brauc, un tikai retu reizi atgriežas bez kārtējās prīzes. Aleksandrs spēj jahtu novaldīt pat tad, kad kapteinis ir zaudējis kontroli. Viņš burtiski caur sevi izjūt laivu un vēju, ar viņu kopā burāt ir tīrā bauda. Un vēl – škoteris vis nav kapteiņa izpalīgs, uz jahtas viņi ir līdzvērtīgi.”

Tādas tās lietas – kopumā un katra atsevišķi. Bet ja nu kādam vēl aizķērušās šaubas par to, vai Latvijai būtu bijis lietderīgi saspringt, olimpisko regati uzņemot, tad kāds lai pavaicā par savas bāzes nozīmi tādiem panākumiem bagātiem sportistiem, kādi ir brāļi Dukuri un brāļi Šici. Turklāt Siguldas kamaniņu trases būvniecību mums neviens īpaši nepiedāvāja un nelūdza, to astoņdesmitajos gados tālaika Latvijas sporta vadība izskrāpēja zobiem, nagiem, un medussaldām runām.
Un vai slikti?