Pret patiesību – neizķepurosies

Vispirms noapaļosim pilnīgu taisnību un patiesību: ne tikai sporta spēlēs Latvijas pārstāvji tika pie olimpiskām un visādām citādām medaļām kā PSRS izlases komandu dalībnieki. (Runa, atcerieties, ir par laikaposmu no 1956. līdz 1976. gadam.) Komandas olimpiskās medaļas tika ne vien basketbolā un volejbolā, tāpat stafetes skrējienos (Inta Kļimoviča, Juris Silovs) airēšanā (Aivars Lazdenieks), riteņbraukšanā (Imants Bodnieks). Bet... vai patiesi viņi savas, pasaulē visaugstāk vērtētās olimpiskās godalgas tikai „dabūja”, vai tiešām tās latviešiem sagādāja laipnie cittautieši?

Cienījamie agrākie biedri, tagadējie kungi – attopieties! Ejiet un pavaicājiet ikvienam un visiem tiem mūsu sporta veterāniem, kas savu reizi tērpu ar burtiem CCCP uzvilkuši. Katrs atbildēs: Latvijas un vispār Baltijas sportistam, lai iekļūtu PSRS izlasē, vajadzēja būt redzami pārākam par krievvalodīgo sāncensi uz to pašu vietu. Par to vien ir jādod trekns pluss. Un tad, ja biji tur izcīnījies, tad arī kļuvi komandas līderis.
Uljana Semjonova uz saviem pleciem iznesa visas PSRS izlases uzvaras un medaļas, sākot ar Eiropas čempionātu 1968. gadā un beidzot ar olimpiskajām spēlēm 1980. gadā. Pēdējais Eiropas zelts ar Uļas pūlēm impērijai tika sagādāts 1985. gadā – tātad vismaz 18 gadu ilgi pūliņi PSRS izlasē, par ko Mikai Maskava pat pliku paldies nepateica. Toties amerikāņi viņu kā pirmo eiropieti uzņēma Basketbola slavas zālē. Mēs viņu 12 reizes iebalsojām par Latvijas populārāko sportisti. Vot, tā!
Helmūts Balderis (tagad arī Sildedzis) septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā bija izteikts PSRS hokeja izlases vilcējspēks, kuru 1980. gadā Maskavas funkcionāri nopēla: kā tāds līderis drīkstējis nesaņemties un neizraut uzvaru olimpiskajā arēnā pret ASV studentiem?! Toties trīs pasaules un Eiropas čempionu godus Helmūts PSRS izlasei (nevis izlase – viņam) palīdzēja izcīnīt. Un kļuva par pirmo Latvijas hokejistu, kas, tiklīdz bija iespējams, devās pāri okeānam uz NHL, nobruģējot ceļu turpmākajiem latviešu pūliņiem hokeja Mekā. (Balderis gan paliek ārpus laika iekavām, taču – tā ir atbilde Namejam.)
Ivans Bugajenkovs, naturalizējies Latvijā, kļuva par vienu no divu olimpisko zelta medaļu ieguvējiem mūsu zemītei (otra ir Uļa, vairāk nav.) Par lidojošo starptautiski sauktais volejbolists bija nepašaubāms PSRS izlases līderis un punktu guvējs ar graujošām gremdēm.
Maigonis Valdmanis, Valdis Muižnieks un Jānis Krūmiņš bija basketbola izlases pamatbalsti vairākās olimpiskās spēlēs. Bez latviešiem PSRS izlases sudraba medaļas olimpiskajās spēlēs nebija iedomājamas. Kas te kuram ņemsies ko atskaitīt nost?
Mūsu stafetes skrējēji, ja skrupulozi ieskatāmies, savus posmus allaž pabeiguši godam, piekāpšanās (kad tādas bija), notika citu darbības personu izpildījumā.
Un tā tālāk...

Un atkal – jāpiebilst kādu vārdu patiesības labad.
Ir mums bijuši sportisti (ārpus konkrētā laikaposma), kuri patiešām medaļas saņēmuši tikai par piedalīšanos. 1952. gadā Maigonis Valdmanis, būdams tikai 18 gadus vecs, olimpiskajā Stokholmā basketbola laukumā tika izlaists reti. Viņa sudraba medaļu pievāca Maskavas kungi, piedodiet – biedri. Toties vēlāk Maigais kļuva par PSRS izlases autoritatīvu kapteini un līderi.
Savukārt hokeja vārtsargs, par Rīgas Baronu izlasē sauktais Vitālijs Samoilovs, visu 1988. gada olimpisko turnīru palika rezervē, bet zeltu – saņēma. Tad nu atgādināšu bez kautrēšanās: iekļūt PSRS izlasē rīdziniekam bija dažkārt grūtāk, nekā vinnēt olimpiskajās spēlēs.
Tajā pašā 1988. gadā Igors Miglenieks, tobrīd Maskavas CSKA pārstāvis, basketbola olimpisko zeltu arīdzan saņēma par dažām nospēlētām minūtēm. Taču līdz PSRS izlases slieksnim kārpījās visiem līdzekļiem – līdz tika gan!

Bet tagad – taisnību tieši acīs, lai cik tā rūgta!
Mūslaikos, kopš neatkarības atgūšanas, latviešu sportistiem ceļš uz olimpiskajām spēlēm ir daudz taisnāks un atvērtāks, nekā PSRS gados. Var aizbraukt arī pēc pēdējām vietām, kas pie attīstīta sociālisma bija kas neiedomājams. Pieklājības pēc neskandināšu visus mežonīgā kapitālisma radītos atpalicējus, kas varbūt ar pašu spēkiem un līdzekļiem vien līdz olimpiādei tikuši. Taču vienu treknu piemēru situācijas iezīmēšanai tomēr daudzināšu...
Ātrslidotāja Ilonda Lūse rotājusi ar savu klātbūtni trīs olimpiskās spēles laikā no 1994. līdz 2002. gadam. Trenējusies svešās zemēs pie izciliem speciālistiem. Olimpiskajās arēnās augstākā sasniegtā bijusi 25. vieta, zemākā – 39. pozīcija. „Cīņa” par pēdējām vietām mūsdienu Latvijas sporta godu necik nerotā.
Iepretim, senlaikus atceroties, saukšu rampas gaismā Lāsmu Avotiņu-Kaunisti, Lūses pirmo treneri. Lāsma, raugi, ir 1969. gada pasaules čempione un 1967. gada pasaules vicečempione klasiskajā ātrslidošanas daudzcīņā. 1968. gada olimpiādē Lāsmai gan tik labi neveicās, tomēr zemāk par 12. vietu viņa nenoslīdēja. Augstākā tajā reizē Kaunistei izrādījās piektā vieta. Bet viņas pirmais treneris bija Eiropas 1939. gada Eiropas čempions Alfons Bērziņš.
Tādi tie pigori.

Kopainas pilnībai atcerēšos brīžus, kad dažādas sportistu paaudzes ir centušās pārvarēt laika barjeras, lai klātienē noskaidrotu: kurš tad galu galā ir labākais?
Septiņdesmito gadu pirmajā pusē toreizējais saldumu fabrikas Laima direktors, vecais ASK slavas gadu basketbolists Teobalds Kalherts sava uzņēmuma komandā pulcēja senos cīņu biedrus par Eiropas kausu. Komanda rādīja interesantu spēli Rīgas meistarsacīkstēs. Vienlaik labu sniegumu pieaugušo vidū sasniedza skolnieku izlase, kurā zīmējās vēlākie VEF kadri Krištopāns, Zvans, Visockis, citi. Un tad abi – jaunie un vecie – tikās savstarpējā spēlē, kura pulcināja plašu interesentu loku – jo jau toreiz pastāvēja neizšķirtais jautājums: kurš tad kuru „pensijā un gulēt sūtīs” (kā tagad klipa večiņa ritmiski skandē ). Patiešām aizraujošā sacensībā par nieka tiesu vairāk punktu sakrāja... protams, jaunība. Kas varēja ātrāk paskriet un augstāk palēkties, tā kompensējot garām raidītos metienus.
Savukārt 1990. gada nogalē vecmeistars Juris Kalniņš, 1964. gada olimpisko spēļu sudraba medaļnieks, izaicināja uz tālmetienu dueli labāko un drošāko no jaunajiem snaiperiem. Tādi tolaik bija Kārlis Muižnieks, Igors Miglinieks un Gundars Vētra. Jaunie ilgi rosījās, līdz izlēma: paaudzi pārstāvēs Miglinieks. Tikšanās noritēja 1991. gada pavasarī, Mākslas dienu turnīra laikā. Tika veikti 25 metieni no piecām vietām piecu minūšu laikā, abiem sacensoņiem rūpīgi un precīzi asistēja Raimonds Miglinieks, piespēlējot izmesto bumbu. Tad lūk: divās metienu sērijās Juris zaudēja jaunībai itin pārliecinoši ar 7:11 un 7:13. Par iespējamo zaudējumu nācās pārliecināties jau piešaudes laikā, kad atvēlētos 20 metienus Miglinieks izdarīja 43 sekundēs, bet Kalniņam vajadzēja 76 sekundes. Vecmeistars meta ar ļoti augstu trajektoriju, kurpretī jaunietis svieda taisni un ātri. Tā jau nav ideoloģija, bet gan fizioloģija: jaunā paaudze par veco allaž būs ātrāka un veiklāka kā darbībā, tā arī rīcībā un reakcijā. Sportā ar gudrību un pieredzi vien var pie dižiem lauriem tikt vienīgi šahā. Kur mums ir 1960. gada pasaules čempions Mihails Tāls, deviņkārtējais Latvijas čempions Jānis Klovāns, astoņkārtējais Latvijas čempis un pasaules čempiones Gaprindašvili treneris Aivars Gipslis pret Alekseju Širovu, Aleksandru Šabalovu un Arkādiju Naidiču, kuri visi trīs ir neatkarīgo Latviju par nederīgu atzinuši un tagad pārstāv attiecīgi Spāniju, ASV un Vāciju. Širovs gan tā kā pošoties atpakaļ. Kad pārnāks, tad arī runāsim: skaitīt par savējo, jeb tas gods vēl jāizpelnās...

Vēl lai man atļauts atgādināt: ar augstiem sasniegumiem PSRS, Eiropas un pat pasaules sacensībās vien nepietika, lai Latvijas sportists būtu drošs par savu iekļaušanu PSRS olimpiskajā izlasē. Tā aiz borta tika atstāti bokseri Aloizs Tumiņš (Eiropas čempions), Jānis Lancers, Jānis Rovičs, basketbolistes Tamāra Hendele, Dzintra Grundmane un māsas Salenieces – Maiga un Maija – vēl riteņbraucējs, Miera velobrauciena uzvarētājs Ringolds Kalnenieks, vēl burātājs Jevgenijs Kanskis (54 medaļas PSRS meistarsacīkstēs, no kurām 14 zelta!!!), vēl kārtslēcējs Aleksandrs Obižajevs, vēl šķēpmetēju milzums ar brāļiem Doniņiem – Uldi un Jāni – priekšgalā...

Pietiks. Jeb tomēr ir vēl atlicis kāds, kuram nav diezgan?