Cik stulbi, ka jāsit...Gulbi

Tenisistiem bija balle, kurā tika nosaukti labākie dažādās nominācijās. Taisnības labad jāteic, ka daudzi sporta veidi nemaz tādus pasākumus nevar atļauties – šajā ziņā Latvijas tenisa savienība ir patīkams izņēmums. Ja mums būtu tāds prezidents, mēs arī rīkotu! Tā saka citi... Prezidents ir Juris Savickis – tas pats, kura vadītajai kompānijai ir Krievijas gāzes piegādes starpnieka līgums šajā valstī. Tas pats Savickis, kam krievi uzticēja caur šīs pašas kompānijas kontiem atbalstīt Dinamo hokeja projektu. Personāžs interesants, jo savulaik ir bijis VDK sistēmas skrūvīte ar uzgriezni – tātad, tuvāk katlam nekā statistiski vidējais stukačs. Tāpat Savickis zināms kā ietekmīgs Latvijas politisko procesu vērotājs un atbalstītājs, tiesa, to viņš dara daudz rafinētāk nekā citi oligarhi. Tiktāl fons, lai jūs saprastu, ka šobrīd Latvijas tenisa savienību vada cilvēks, kuru nevar saukt ne par stulbu, ne nabagu, ne arī par neizglītotu. Vēl vairāk – viņam pašam ļoti patīk spēlēt tenisu, to spēlē arī viņa bērni. Iespēju robežās LTS prezidents cenšas sava sporta veida labā darīt tieši tik daudz, lai citi saprastu – tur ir saimnieks! Iecerētā vērienīgā Lielupes tenisa kortu pārbūve tam ir apliecinājums, kas līdz ar koalīcijas maiņu, iespējams, beidzot ļaus Savickim saņemt valsts naudu šīm iestrādnēm. Savu viņš netērēs... Tāpat viņa prezidentūras laikā izteikti ir veicināti starptautiskie kontakti, rīkoti semināri, turnīri, bet, piemēram, Deivisa kausa izcīņas vajadzībām tika pat sarūpēta speciāla grīda, kas teju kā vienreizēja akcija tika ieklāta Olimpiskajā centrā ar domu – lai Latvijas un Polijas izlašu mačsacīksti redzētu pēc iespējas vairāk cilvēku. Vārdu sakot – viss notiek, cik nu atļauj Latvijas mērogi. Bet ir vēl viena lieta, kas Latvijas tenisam šajā laikā ir kā balva – mums ir pasaules mēroga tenisists.

Tā ir zvaigzne, kam līdzināties, pēc kā tiekties, kas pavērusi entuziasma un enerģijas avotus, liekot ne tikai just līdzi viņa veikumam kortos, bet ļauj ieinteresēt simtus un tūkstošus ar šo spēli. Teniss ir spēlēts Latvijā jau sen, tomēr Ernesta Gulbja veiksmes stāsts noliek šo sporta veidu pavisam uz cita atskaites sliekšņa. Protams, ka mēs blakus šim iedvesmojošajam piemēram, redzam arī to Ernestu, kas savu talantu vairāk tomēr izmanto, nekā aprūpē - redzam to Ernestu, kurš spēj būt emocionāli nesavākts, vieglprātīgs, dažos gadījumos – arī paviršs. Bet, tas nekādā gadījumā nenoliedz viņa iespēto tenisa laukumos. Atgādinu, ka gadu viņš sāka kā pasaules tenisa ranga 21. numurs. Šogad viņš izcīnīja savu otro ATP turnīru titulu, bet Gulbja dalība pasaules labākajos turnīros tagad ir gluži vai pašsaprotama un mums pierasta lieta. Pat sezonas laikā nokrītot uz 61. pozīciju pasaules rangā – arī tad Ernests ir vietā, kur pirms viņa nav bijis neviens no Latvijas. Nav bijis pat tuvumā! Sen jau aiz muguras laiks, kad priecājāmies par viņa iespēju spēlēt Vimbldonas vai Roland Garros pamatturnīros – tagad mēs prasām tikai uzvaras. Jo zinām, ka Gulbis to var – vai tur pretī Džokovičs vai Federers. Šajā ziņā divdesmit trīs gadu vecumā viņš savus cienītājus ir izlutinājis. Tomēr, tās visas ir pārejošas kaislības, ja aukstasinīgi novērtējam viņa vietu un lomu Latvijas tenisa attīstībā. Šeit un tagad. Cilvēks no Latvijas to var sasniegt, tātad – tas ir iespējams arī citiem! Atļaušos apgalvot, ka pateicoties Gulbim, šobrīd Latvijā teniss piedzīvo iespaidīgu atmodu un grūdienu – spēle ir cienīta un populāra.

Ar tādām pārdomām pārlūkoju 2011. gada Latvijas labāko tenisistu balvu sarakstu, ko dala un veicina Latvijas tenisa savienība. Gada komanda mums ir U-14 meiteņu izlase, kas bija sestās Eiropas attiecīgā vecuma komandu čempionātā. Malaces! Gada jaunā cerība ir Arkādijs Slobodkins, kas savā vecuma grupā Eiropas rangā ir pirmajā trīsdesmitniekā. Gada seniors ir cēsinieks Valdis Lībietis, kura trenētais paša dēls kvalificējās šogad Vimbldonas junioru pamatturnīram un iekļuva tur 32 labāko vidū. Par mūža ieguldījumu savā sporta veidā balva tiek Jānim Juškam, bet par gada tenisa klubu nosaukts centrs Pļavnieki. Gada trenere ir Jeļena Jakovļeva, kuras audzēkne – četrpadsmit gadus vecā Jeļena Ostapenko šogad uzvarējusi 15 dažādos pasaules un Eiropas līmeņa turnīros, kā arī Eiropas jaunatnes olimpiskajās spēlēs. Iespējams, ka tieši šī noturība rezultātos ļāva Ostapenko šogad kļūt arī par Latvijas gada tenisisti kopējā vērtējumā, kas, šķiet, 14 gadu vecumā nav izdevies nevienam pirms viņas. Vēl vairāk – Jeļena izrādās ir arī Latvijas populārākā spēlētāja. Meklēju sarakstos, kur kāda simboliska velte vai nozīmīte Latvijas tenisā šogad ir piešķirta Ernestam Gulbim – bija man galvā tāda doma, ka gan jau viņu kaut kā savā sporta veidā un savā valstī izcels. Nekā. Tukšā. It kā tāda mums nav... Šo rindu mērķis nav izdīkt vai izlūgties vienam labam tenisa spēlētājam kūkas gabalu, vēlējos redzēt, vai Latvijas tenisa savienība un sabiedrība vispār apjauš, kādu laikabiedru pasaules tenisa kortos viņi lolo un ir dabūjuši. Nu, jā – nebija nevienas nominācijas, kurā Gulbis varētu pretendēt uz labākā balvu. Par treneri viņu vēl neviens nesauc, par senioru arī – tā kā par agru... Vismaz populārākais? Kur nu – Latvijas tenisa sabiedrības 300 balsotāju viedoklis ir skaidrs. Kāds Gulbis, lai viņš iet... nu ziniet, kur...

Gulbis var patikt un nepatikt, bet – viņš ir. Viņam var būt iecirtīgs raksturs vai nepareiza frizūra, bet – viņš ir. Nu, lai viņš ir! Vai tāpēc jāizgudro kaut kāda balva? Pavaicās man saērcinātie tenisa balles viesi... Par ko cepiens? Par tenisa sabiedrību. Par attieksmi. Ja Gulbis ar savām darbībām, izteikumiem vai vīzdegunību ir kaut kādā mērā aizskāris Latvijas tenisa vadošās un ne tik vadošās stīgas, vai tas nosvītro viņa šobrīd iespēto pasaules tenisā? Kāpēc ir tik grūti par to priecāties? Vai tā ir greizsirdība vai naids? Vai sportiskā intriga – pag, izdarīsim tā, lai viņam nekas netiek, lai stāv pie ratiem. Uz to pusi velk... Diemžēl. Kas tā ir par stūrgalvību, aprobežotību un iecirtību, kas liek Gulbi nevis uzteikt, bet – pasniegt svētku vakariņās kā uzkodu? Tā būtu tikai elementāra cieņa, ja Ernestam un Anastasijai Latvijas tenisa savienības gada ballē vienkārši pasniegtu balvas kā mūsu labākajiem – nu, piemēram, labākajiem kaut vai pasaules profesionālo tenisistu rangā. Ar ko citu mēs šobrīd viņiem varam vēl palīdzēt? Ja nav tādas nominācijas, tad ieviesiet, bet – vismaz tādā vīzē nodemonstrēsiet savu pateicību par viņu paveikto. Par to, kāpēc jaunas meitenes un puiši velk savus vecākus uz tenisa kortiem un otrādi – jo viņi grib līdzināties, viņi grib spēlēt tāpat kā Ernests, vai vismaz sapņot par to. Pati dzīve un apstākļu sakritība Latvijas tenisam ir iedevusi uzskatāmu piemēru, kam līdzināties – atļaujos apgalvot, ka tas var radīt paaudzi, kas, iespējams, pārspēs Gulbja sasniegto. Taču šobrīd neredzēt un nesaprast to, ko Ernesta vārds un spēle nozīmē pasaules tenisā – tas vienkārši ir provinciāli. To var nesaprast Lipmans ar hokejistiem, bet Savickim ar tenisa raketi rokās tas tā kā pienāktos pēc uzplečiem. Protams, ja viņam nav vienaldzīga sava apstāvētā sporta veida nākotne. Novērtējiet šī laika burvību. Varbūt 2038. gada Latvijas tenisa balle notiks bez Gulbja izcelšanas, bet 2011. gada decembrī tai vienkārši bija jābūt. Jo labāku jau mums nav.