„Dinamo” izformēs, Znaroks mācīsies latviešu valodu...

Kas vajadzīgs sporta skolām, treneriem un sportistiem? Nauda, un vēlams – daudz! Valsts ne tikai piešķir līdzekļus sportistiem, treneriem, sporta būvēm, bet arī ietekmē likumus, kas nosaka, kā tas notiek, pieņem lēmumus, cik pienākas hokejistiem, orientieristiem vai vieglatlētiem. Pašlaik kungi no Pasaules Bankas, SVF un starptautiskie aizdevēji no dažādām Eiropas valstīm, kā arī pašreizējās dižķibeles izraisītās optimizācijas sportam gatavas atņemt pēdējo latu. Tā kā valdošā koalīcija cenšas pārliecināt tautu par to, ka dziļāk purvā vairs negrimsim, bet lēnām aiz matiem sevi celsim no tā ārā, šķiet, ka vairāk līdzekļu nākotnē vajadzētu būt arī sportam, jo nosauciet, kurš politiķis negrib būt blakus Latvijas sportistiem lielo uzvaru brīdī? Vai tas latvietis, krievs, ebrejs, ukrainis vai lietuvietis. Zinot, cik kāri ir politiķi uz pieņemšanām un apsveikuma telegrammu sūtīšanām, kad kādam no mūsu sportistiem padevies labs sasniegums, likās, ka visu 13 partiju īsajās programmās, ko tās sola nākamajiem četriem gadiem sporta jomā (ja tiks pie šprices, tas ir, kāda no 100 krēsliem), vajadzētu būt vismaz pa rindkopai par to, ko tās darīs, lai sagādātu „tautai opiju” – veicinātu sportiskos panākumus. Ko politiķi sola (ja sola), lai vēsta politisko apvienību programmas.

PCTVL savā programmā min astoņas prioritārās nozares, starp kurām sporta nav. Vēl vairāk – visā programmā par sportu nav ne vārda. Attāli šai jomai var piesaistīt tikai prātojumu, ka „mediķu, skolotāju un policistu algām ir jābūt pietiekami augstām, lai saglabātu kvalificētus kadrus un spētu piesaistīt jaunus speciālistus,” nesniedzot priekšlikumus, kā šo vēlamo stāvokli panākt. Cerams, ka te ir domāti arī sporta treneri bērnu un jaunatnes sporta skolās... Toties tiek apsolīts, ka „katrs strādājošais iegūs tiesības izmantot daļu no sava ienākuma nodokļa medicīnas pakalpojumu, veselības apdrošināšanas un izglītības apmaksai”. Un kāpēc ne sporta nodarbībām vēl pirms nonākšanas reanimācijā? Tā kā attiecības ar ārējo pasauli (tie laikam esam domāti mēs, kas atrodamies ārpus PCTVL) tiks veidotas, balstoties uz veselo saprātu un valsts ekonomiskajām interesēm, aizmirstiet par sportistu sūtīšanu uz sacensībām citās valstīs, jo ar tādu valsts ārējo parādu tas vēl gadus 30 iespējams nebūs! PCTVL sola, ka tikai kopā mēs uzvarēsim (ja nu pēkšņi domāts sports?), tomēr piebilde par ikviena Latvijas iedzīvotāja atbalsta nepieciešamību liek saprast, ka tā ir utopija, jo 100 vietas politiskais spēks taču Saeimā neiegūs...

Pašreizējā premjera partija un citi piesaistītie poliskajā mikslī „Vienotība” liek uzsvaru uz veselīgu dzīvesveidu, tomēr laikam sarakstā iekļautajam 1964. gada PSRS vicečempionam basketbolā Kārlim Strēlim pie programmas tapšanas lielas ietekmes nav bijis. Ej, nu sazini, ko veselīgs dzīvesveids nozīmē „Vienotības” interpretācijā, tomēr pludmales volejbolistam Aleksandram Samoilovam, hokejistiem Aleksandram Ņiživijam, Aleksandram Jerofejevam, Georgijam Pujacam un daudziem citiem sportistiem vajadzētu saprast, ka ar „Vienotības” nākšanu pie varas viņi vairs nacionālās valsts izpratnei nez vai atbildīs. Arī Oļegam Znarokam hokeja valstsvienības galvenā trenera amatu vairs neredzēt kā ēzeļa ausis, un gan jau triumvirāts izlems, ko darīt ar Artūru Kuldu – dzimis Rīgā, bet intervijas sniedz krievu valodā. Futbola izlasi nāksies izformēt, bet šķēpa metējam Vadimam Vasiļevskim labāk uzreiz mainīt vārdu un uzvārdu, lai netiktu izsaukts uz nopratināšanu – kā pie tāda ticis? Rīgas „Dinamo” projekts tiks slēgts, jo par prioritāti pasludināta rietumu izvēle. Vieglatlētiem normāli treniņu apstākļi Rīgā nav gaidāmi, jo īpaša uzmanība tiks veltīta attīstībai ārpus galvaspilsētas, toties nāksies mācīties svešvalodas, vismaz divas, un obligātā kārtā. Varbūt kaut ko sportistu labā liks darīt vienīgi doma par Latviju kā Baltijas valstu līderi pēc četriem gadiem. Vienīgais, kas varētu glābt sportistus bez latviskām saknēm un latviešu valodas zināšanas, ir piesolītā dubultās pilsonības ieviešana (beidzot Latvija varēs piesaistīt visus nepieciešamos sportistus, kurus varēs nopirkt). Tiem sportistiem, kuri nepārdzīvos šādus apstākļus, politiķi solās dot iespēju kļūt par privātuzņēmējiem, kuru skaits četros gados palielināsies uz pusi.

Sportistiem steidzami jāsteidzas talkā priekšvēlēšanu kampaņas veikšanā politiskajam spēkam „Ražots Latvijā”, jo īsajā programmā ar atsevišķa sadaļa „Kultūra un sports” (laikam pastrādājis vēlēšanu listē iekļautais Latvijas rekordists kārtslēkšanā Aleksandrs Obižajevs), kurā paredzēts attīstīt masu sportu, kā arī sports atzīts par nācijas veselības pamatu. Kultūras sadaļā minētais, ka garīgajām vērtībām tiks dota priekšroka salīdzinājumā ar materiālajām, laikam jātulko kā cīņu par medaļām sasniegumu, ne prēmijas dēļ, bet sporta skolotāja samaksai jāatbilst skolotāja spējām (domājam par jaunatnes treneriem). Ja vien „Ražots Latvijā” iekļūs Saeimā...

Smagsvars politiskajā arēnā politisko partiju apvienība „Saskaņas Centrs” sola uzvarēt vēlēšanās un atbrīvot cilvēkus no „lielās nabadzības”. Varbūt tiks arī sportistiem, tomēr ne starp augstākajām vērtībām, ne prioritāri atbalstāmajām jomām sportam vieta nav atradusies. Ar olimpisko čempionu kanoe airēšanā Ivanu Klementjevu, divu olimpisko spēļu dalībnieku Romanu Miloslavski, vienpadsmitkārtējo Latvijas čempionu futbolā Mihailu Zemļinski un Latvijas basketbola savienības padomes locekli Mārtiņu Lauvu savās rindās grēks neierakstīt programmā arī kādu darbiņu sporta sistēmas valstī sakārtošanā.

Partija „Tautas kontrole” jūtas tik spēcīga, ka sola samazināt Saeimas deputātu skaitu līdz 40, panākt vēlētāju tiesības atsaukt ievēlētos deputātus, pasludinot visas pašreizējās Saeimas partijas par vainīgām valsts nelaimēs. Kā zināms, kur iet vaļā visu karš pret visiem, sportam vietas nav.

Zaļo un zemnieku savienībai vismaz sporta vārds nav svešs. Starp astoņām galvenajām prioritātēm minēta kultūra, kuras ietvaros starp latgaļu valodu un profesionālo mākslu reģionos paredzēts arī „attīstīt tautas sportu kā nācijas veselības un ilga darba mūža pamatu”. Arī mācību procesā paredzēts būtiski palielināt sporta lomu (saprotu, ka ar to domātas papildus fiziskās kultūras stundas audzēkņiem). Kaut arī programmā trūkst konkrētu termiņu un nav norādīts, kādā veidā solījumi tiks realizēti dzīvē, jūtama koncepcija uz tautas veselības uzlabošanu ar kustību palīdzību. Jo vairāk cilvēku (mazu un lielu) ar sportu nodarbosies, jo lielāka iespēja, ka viņu vidū atradīsies jauni Jāņi Lūši, Valdi Valteri un Artūri Irbes. Atliek tikai solījumus pildīt, sevišķi tad, ja Saeimas mājā atkārtoti ievēlēsiet svarcēlāju Viktoru Ščerbatihu, kā arī bijušo autosportistu Vladislavu Šlēgelmilhu un kultūristu Aivaru Visocki.

"Par prezidentālu republiku" ievēlēšanas Saeimā gadījumā uz augšu beidzot vajadzētu iet vismaz vieglatlētikai (sarakstā bijušie vieglatlēti Aivars Ikaunieks, Voldemārs Lūsis) un basketbolam (Latvijas Basketbola savienības valdes loceklis Guntis Šēnhofs). Sadaļā „Izglītība, zinātne, kultūra, sports, jaunatne” paredzēts sportu celt valsts kulta līmenī, bet tas tāpat kā lozungs „Jauniešu audzināšana sportā ir disciplīnas un motivētas aizņemtības garants” (jūtama Šēnhofa roka), kas pēc būtības ir pareizi, ja vēl zina, kā to īstenot, visticamāk paliks neīstenots, jo jānotiek zemestrīcei, lai politiskā spēka reitings divu mēnešu laikā palektos pieckārtīgi, nodrošinot iekļūšanu Saeimā. Un pat tādā gadījumā Leiputrija iestāsies tikai tad, ja būs prezidentiāla valsts pārvaldes iekārta. Citādi nekas no solītā netiek garantēts.

100 „gudro galvu” vidū droši vien tiks Tautas partijas „piekabe” partiju apvienība "Par Labu Latviju", bet vai laimīgo vidū būs arī bobslejists Jānis Miņins, olimpiskais vicečempions vingrošanā Jevgēnijs Saproņenko, volejbola leģenda Pāvels Seļivanovs un Latvijas Volejbola federācijas valdes loceklis Mareks Segliņš un, ja būs, ko viņi darīs sporta labā, ja īsajā programmā nav ne vārda par sportu? Apvienības pamatprincipu „Cilvēks pirmajā vietā!” apgāž jau tas vien, ka īsajā programmā vairāk par 10 tēzēm un norādi uz pilno programmu nav. Ja potenciālajiem atbalstītājiem 4000 zīmju vietā ko piedāvāt ir tikai 1175 ar visām atstarpēm, tā nebūs laba, bet skopa Latvija, un, ja lielajā programmā solīts „pastiprināt atbalstu "lielajam" sportam, olimpiskajai kustībai, veikt tā popularizēšanu”, neticiet tam. 12 gados, kopš tā pati Tautas partija bijusi pie teikšanas, politiskās gribas trūcis ne tikai taupīgai saimniekošanai, bet pieticis arī tās pašas vieglatlētikas nolaišanai uz grunti. „Pastiprināt atbalstu” būtu tā kā pastiprināt nekā nedarīšanu? Tā kā vērtēšanai tiek ņemtas tikai partiju īsās programmas, salīdzinājumā ar pārējiem politiskajiem spēkiem nav korekti iztirzāt „Par Labu Latviju” pilno programmu.

"ATBILDĪBA - sociāldemokrātiska politisko partiju apvienība" kritizē valdošo partiju radīto krīzi, aizmirstot, ka paši pielikuši savu roku Rīgas domē. Kā parasti sociāldemokrātiem, uzsvars spēlēšanai uz mazturīgāko jūtām, nevis spēlēm sporta laukumā. Par to ne vārda. Laikam ar sportu nodarbojas tikai kapitālisti, tomēr, pievēršot vaigu sportam, varbūt nevajadzētu nopūlēties ar finansējuma veselības aprūpei „sakasīšanu” 4,6% apmērā no IKP 2014. gadā (veselības trūkums jau ir nesportošanas sekas)? Ozolnieku sporta centra direktoram Rolandam Baranovskim, kalnu slēpotājai Lienei Fimbauerei, Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) valdes loceklim Jānim Karavaičikam un Latvijas Dambretes savienības priekšsēdētājam Guntim Valnerim taču tik labi neklājas, lai vismaz vienu teikumu par sportu ierakstītu programmā. Vai nu nav, ko rakstīt, vai neļauj, vai arī tas ir bezcerīgi...

Partija "Daugava - Latvijai" grib konsolidēt Latvijas tautu izdzīvošanai, sadarbību ar Krieviju risinot 1920. gada 11. augusta miera līguma ietvaros. Pēc kara sporta Latvijā tobrīd nebija kā sugas, pat Latvijas meistarsacīkstes vieglatlētikā vēl nebija notikušas...
„Pēdējās partijas” priekšlikumos sportam veltītu vārdu nav. Toties ir vērā ņemams ieteikums ielūkoties pirms četriem gadiem rakstītajās programmās.

Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" ar LVS prezidentu Gunti Zālīti savās rindās nacionālo jautājumu risināšanu uzskata par daudz svarīgāku kā sporta vides sakārtošanu. Vēlēšanās uzvarot viņiem, valsts apmaksātā izglītība būs tikai latviski, bet pirmā un otrā svešvaloda – tikai ES oficiālajās valodās. Attālināšanās no Krievijas ietekmes zonas pārvilks krustu gan „Dinamo” gaitām KHL, gan VEF klīšanai VTB līgas ārēs, bet Latvijas izlases hokejistu apmācīšanai sporta veida niansēs pie latviešu valodas mācību līdzekļa būs jāķeras pat Oļegam Znarokam – viņu vienkārši var nesaprast. Iespējams, sportošanu varētu aizstāt Jaunsardzes tipa nodarbības, bet, lai uzzinātu, vai Latvijas sportistiem, kas būs apguvuši latviešu valodu, kāds nodrošinās pieņemamus treniņus un startus starptautiskajās sacensībās, jāgaida vēlēšanu rezultāti.

Kristīgi demokrātiskā savienība, droši vien arī bijušais Latvijas Volejbola federācijas vadītājs Voicehs Teivāns, uzskata, ka ikvienam ir jābūt „vajadzīgam Latvijas valstij”, acīmredzot arī sportistiem, kuri gan tekstā nav piesaukti.

Iespējams, kādam šīs rindiņas palīdzēs 2. oktobrī izšķirties par labu kādam politiskajam spēkam situācijā, kad „nav jau neviena, par ko vēlēt”, tomēr nevajadzētu aizmirst, ka ne vienmēr solītais tiek pildīts. Ja nav ticis pildīts līdz šim, visticamāk tā būs arī uz priekšu. Arī tā ir taisnība, ka tās politiķu grupas, kuras saka, ka iepriekšējie visu ir darījuši nepareizi un izmetami vēstures mēslainē, parasti uz neko vairāk par jau esošā sagraušanu nav spējīgi. Var gadīties arī tā, ka to partiju padomā, kas ne vārdu nav bildušas par sporta jomas eksistenci savās īsajās (vēlētājiem domātajās!) programmās, ir grandiozi un efektīvi ieroči sportistu atbalstam, bet var būt arī tā, ka partijām šis jautājums ir „tumša bilde”. Turklāt, jo mazāk soli, jo mazāk no tevis prasīs. Vērtējiet, domājiet un atcerieties!