Indrašis Čikāgā: būdas, traktori, getras...

Indrašis pirms trīs mēnešiem bija viens no n-tajiem jaunajiem hokejistiem, kuri mums ganās robežās no Rīgas līdz Liepājai ar visām izrietošajām sekām. Sarunāju svētdienas pievakarē ar Miku interviju un jaunākā meita to novērtē – oooo (ar garo o), ar Indraši... Un vairākas izsaukuma zīmes!!!! Vai viņa to teiktu aprīlī? Skaidrs, ka nē... Tagad Indraša uzvārdam blakus ir tāda kā maģiska pieskaņa – kaut kas no tās dīvainās sakritības, kad viņa ekonomiskās klases biļeti nomaina pret biznesa krēslu... Pasaules hokeja čempionātā, ielikts vienā maiņā ar Miķeli un Spruktu, divdesmit vienu gadu vecais hokejists pēkšņi kļuva par katras mājsaimnieces labāko draugu. Protams, hokeja pavasaros notiek visādas anomālijas, jo tradicionālais drudzis nes līdzi dažādas blakusparādības, taču sen nebija tā kā tas sanāca Mikam – no rīta pamodās slavens... „Patiesībā, es biju ļoti uztraucies. Kad dabūju spēlē pret Krieviju ripu, faktiski to lidināju uz vārtiem, lai tikai kaut kas notiek... Redz, notika ar!” Tagad visi gudri un saka – ar tādiem partneriem arī Līgatnes lāči spētu nūjiņu pielikt vajadzīgajā punktā, tomēr Miks to pagriež savādāk. „Jā, partneri bija labi, taču rudenī, kad mani mačā pret „Spartak” iemeta sastāvā blakus Karsumam un Spruktam – nekas nesanāca... Biju kā sapīts. Biju konkrēti sabijies... Pirms pasaules čempionāta šo pieredzi mazliet transformēju – sak, vecīt, noriskē, uzņemies iniciatīvu, neko zaudēt vairāk nevari...” Nostrādāja! Tieši pasaules čempionāts bija tas brīdis, kad „Dinamo” menedžera v.i. Kalvītis smaidīja kā atkal uzrunādams tautu par septiņiem trekniem gadiem – parakstot līgumu ar Indraši uz trīs nākamajām sezonām, viņš bija teju vai visām aklajām vistām atdevis redzi. Kas to būtu domājis, ka notikumi sagriezīsies tā un tik strauji? „Man pašam arī tas bija negaidīti, bet teikt, ka nožēloju, ka pasteidzos ar līgumu – to gan nevaru... Uzskatu, ka viss bija laikā un vietā”, nosaka Miks, kuru pasaules čempionāta laikā jau sāka pētīt ar palielināmo stiklu...

Bijis viens variants Vācijā, tiesa – uzzinot, ka Indraši jau saista līgums ar „Dinamo”, šie atslābuši. Tostarp latviešiem zināmais hokeja aģents Pols Teofanuss, kas uz saviem pleciem iznesis Irbes, Ozoliņa& Co hokeja laikmeta dažādās attīstības fāzes, visai konkrēti saskatījis jaunajā latvietī vairākas pievienotās vērtības. Pirmkārt, nav noslēpums, ka spēlētāju aģenti un NHL klubu pārstāvji visai bieži apmainās domām par kāda konkrēta censoņa iespējām un vīzijām. Tāpat ir zināms, ka bieži vien šādas nejaušas sarunas pārvēršas par tālejošiem projektiem. Vai Indrašis par tādu tagad veidojas? Grūti vēl spriest, taču tieši Teofanusa un Čikāgas „Blackhawks” pārstāvju lietišķās attiecības, palīdzēja jūlija sākumā jauno latvieti dabūt minētā NHL kluba jauno spēlētāju nometnē. Priekšnoteikumi tādam pavērsienam bija Mika spēle Latvijas pieaugušo izlases sastāvā, jo šādos vasaras tusiņos NHL klubi pārsvarā aicina tos jaunos hokejistus, kurus laika gaitā izvēlējušies draftā... Indrašis ar saviem divdesmit viens bija bez zīmogiem, tomēr – vēl gana jauns, lai ieburzītu viņu kādā sistēmā. Pasākums ir vairāk kā vasaras nometne, kur puikas vecumā no astoņpadsmit līdz divdesmit diviem kopā trenējas, sacenšas, atrāda savus talantus un priekšzobus konkrētā kluba izlūkiem. Selekcijas darbs ir skrupulozs, tāpēc ikviens NHL klubs šīs jauno spēlētāju nometnes uzlūko ārkārtīgi nopietni. Pirms pāris gadiem Sotnieks ar Enkuzenu bija līdzīgā pasākumā Vašingtonā, kad Artūrs Irbe vēl tur ganījās... Līdzjutējiem jāsaprot, ka iespēja piedalīties šajā vasaras tusiņā, drīzāk ir tikai iespēja bez garantijām. Protams, kuru katru tur neaicina, sevišķi jau nedraftētajiem ir vajadzīgi lobiji, tomēr – arī tad pašam ir jākārpās. Kas interesanti Indraša gadījumā – viņu atrada, nevis viņš meklēja...

„Kad iegāju zālē, pirms fiziskās sagatavotības pārbaudījumiem, tā pa nopietnam varēju izcelties tikai ar augumu – visapkārt it kā vienaudži, bet būdas lielākajai daļai kā, kā...”, Miks meklē salīdzinājumu un iesaku viņam, lai nelien tālāk par „Dinamo” ģērbtuvi... „...jā, būdas kā Karsumam!”. Fiziskajā ziņā nav bijis grūti, jo pēc sezonas „Dinamo” nodrošinājuši visiem jaunajiem treniņus pie trenera Viļņa Kluča – tā kā var teikt, ka tam līmenim Miks bijis gatavs. Tiesa, uz ledus jau citas pārdomas... „Kad vēl nebija atnākusi mana forma, spēlēju ar iedoto... Nebija ierasti, tāpēc ātri piekusi. To redzēju un sapratu pēc citu spēlētāju varējuma. Tāpat, ārkārtīgi grūti bija piešauties mazajiem laukumiem – situācijas bija tik dinamiskas, ka katra brīva sekundes desmitdaļa ir vienkārši kā dāvana. Ja to neizmanto, virsū uzliekas uzreiz divi bez žēlastības... Uz beigām jau saradu, bet sākuma bija smags.” Miks kopā turējies ar eiropiešiem – šveicieti, abiem krieviem un četriem zviedriem... „Mēs bijām tāds bariņš, kas izveidojās gluži dabiski. Amerikāņi un kanādieši bija tādi noslēgti, savrup katrs par sevi – nu, gluži kā īsti konkurenti... Pēc maiņas kaut ko uz soliņa pārspriežam, kas sanāca, kā vajadzēja labāk, bet šie ar akmens sejām... Ļoti nopietna attieksme. Uz ledus arī viņi sākumā izpildījās diezgan vienveidīgi – ripa uz nūjas un metiens zonā... Tad treneris Berijs Smits paņēma pauzi un mazliet salika akcentus – sak, varbūt lielai daļai no jums junioru hokejā tā ir mācīts, taču mēs Čikāgā mēģinām hokeju arī uzspēlēt... Esiet radošāki, parādiet savu spēju improvizēt! Mani salika vienā maiņā ar somu jauno spīdekli septiņpadsmit gadus jauno Teivo Teravainenu un krievu Maksimu Šalunovu. Mums sanāca labi – izspēlējāmies! Tiesa, viena no nometnes skaidrākajām iezīmēm – savas drafta pirmās kārtas izvēles viņi auklē un nēsā uz rokām. Arī žurnālisti pēc treniņa viņus aplido kā mušas... Mums citiem tajā jānoskatās tikai no malas – bez liekām ārišķībām.”

Dienas režīms vienkāršs – no agra rīta līdz diviem pēcpusdienā pa svaru zāli un ledu, pēc tam – vakars brīvs. Tiesa, visi nometnes dalībnieki tiek piekodināti – lai kādas nebūtu domas uz ķecerībām un vaļībām, vienpadsmitos vakarā visi atpakaļ savās viesnīcas gultiņās... „Nav jau ar tās domas, jo tu redzi, ka tas ir hokejs ar ļoti lieliem burtiem. Mūs aizveda uz „Blackhawks” ģērbtuvi un, kad tu tikai pasēdi uz mirkli tajā, hokeju vienkārši gribas spēlēt un spēlēt... Ļoti gribas spēlēt!”, sajūsmu neslēpj Miks. Vienā no pēcpusdienām viņi sapazinušies ar Čikāgas uzbrukuma tīrradni Patriku Keinu, kurš ieradies pieklājības vizītē – visticamāk, kluba skubināts... Tomēr kopumā visa nometne bijusi pakārtota tikai savu iemaņu pilnveidošanai un treniņiem. „Samācījos daudz vingrinājumu, kas noderēs – varbūt, kādu ieviesīšu savā pirmsspēļu vai treniņu rutīnā. Bija tāds dēlis ar slīdošu lupatu, kas it kā imitēja slidošanas soli – to vajadzētu dabūt gatavu, vajadzēs pameklēt internetā... No visiem spēlētājiem, kas bija apkārt, vissolīdāko iespaidu atstāja Teravainens – jā, viņš bija tehnisks un ļoti gudrs. Ar pārējiem vai pret viņiem varēju nolikt gan plecu, gan augumu, gan arī nūjas tehniku un slidošanu. Šajā ziņā nekādos kompleksos neiedzīvojos. Varu teikt tā – neizgāzos...”

Kas ar Miku notiks tālāk? Jāgaida, ko teiks aģents – viņš saņemšot atsauksmes no kluba un tad kopā tikšot spriests... „Protams, ka gribētos iekļūt fārmklubā, no kura ir tikai viens solis līdz NHL... Tajā pašā laikā saprotu, ka arī Rīgā nav nemaz tik sūdīgs līmenis, lai progresētu... Iespējams, ka pat augstāks. Pagaidām šo braucienu uz Čikāgu uztveru kā parastu nometni, kas tāpat kā pasaules čempionāts, vairojis manu pārliecību – tagad veltīšu visus spēku un varēšanu, lai iekļūtu „Dinamo” pamatsastāvā. Zinu, ka nebūs viegli, taču esmu gatavs cīnīties – sadomājies neesmu un arī zvaigznes no debesīm domās un vārdos nenesu. Man ir daudz lietu, kas vēl ir jāpilnveido – pie tā arī strādāšu.” Delikāti pavaicāju, lai Miks nosauc kādus savus trūkumus kā hokejists. Viņš uz mirkli apdomājas un tad, visticamāk pēdējās nometnes iedvesmots, nosaka. „Līdzsvaru uz ledus vajadzētu pamatīgāk atstrādāt, jo, kad nāk pretī tie traktori un buldozeri – jābūt gatavam...” Čikāgas „Blackhawks” jauno spēlētāju nometnes kreklu ar uzvārdu „Indrasis” viņam neļāva par piemiņu paturēt – to neļāva nevienam, lai gan noteikti šādu suvenīru gribētu katrs no viņiem... „Pārvedu tikai getras – tās atstāja...” Un vēl atmiņas par peldēm Mičiganas ezerā, par skaisto pilsētu un... Vai Mikam Indrašim 2012. gada vasarā ir priekšnojautas, ar ko tas viss turpināsies? „Nezinu... Čikāgā uztraucies nebiju. Drīzāk, lielāks uztraukums ir tagad – pirms „Dinamo” nometnes. Man ir jātiek sastāvā un – lai tas būtu sākums kaut kam labam...”
Skaidrs, ka būs!