Ulmaņa singls

Eksprezidents savā ziņā ir unikāls – viņš bauda visas sev likumā paredzētās privilēģijas (maxipensija, dzīvoklis, mašīna, šoferis utml.), viņš palīdz ļaudīm no kapa izcelt Rīgas Dinamo līķautu, viņš atgriežas laicīgājā politikā... Ja esi atpakaļ pie bļodas, tad ar ēšanu vien nepietiks – vajag virināt muti ar skaņu. Nule kā Guntis atkal ir aktualizējis jautājumu par valsts uzņēmumu naudu – sak, tiem vajadzētu piedalīties Rīgas Dinamo atbalstīšanā. Ja ņem vērā, ka šajā brīdī Dinamo mazais akcionārs izskatās arī pēc Stendzenieka lokomotīves, šādus tekstus jāaplūko tuvējo vēlēšanu kontekstā. Vai Ulmanis ar to gribēja iezīmēt savas partijas politiku sporta jautājumā? Ja atbilde ir pozitīva, tad viņu var apsveikt – labieši (PLL) ir pirmie, kas no partijām vispār kaut ko saka par šo nozari. Cita lieta – kādu krustu grib Ulmanis nest?

Man patīk ideja, ka lielajiem uzņēmumiem jāpiedalās sporta atbalstīšanā, ko patiesībā viņi arī dara, izmantojot Latvijas olimpiskās komitejas programmas. Ja Dinamo sevi pozicionē kā nacionāla mēroga vai nozīmes pasākums – lai tā būtu! Vieniem Opera, citiem – Dinamo. Tikai jautājums – kādā sakarā? Ja Ulmanis lūdz valsts uzņēmumus atbalstīt privātu biznesa projektu, tad jādomā, viņš ir gatavs dalīties ar valsti gan priekos, gan bēdās. Dalīties, nevis ņemt! Tad projekts vairs nevar būt privāts – tad Rīgas Dinamo sāk izskatīties pēc publiskas partnerības kopdarba. Tādā gadījumā pašreizējie akcionāri vienkārši atsakās no savām īpašuma tiesībām, ko paredz komerclikums un pieņem citus noteikumus, kas nosaka valsts dotētu uzņēmumu pastāvēšanu. Nav mana darīšana, bet nebūs solīdi, ja atklātos, ka patiesībā šis klubs jau šobrīd tiek uzturēts par nodokļu maksātāju naudu. Lūk, tikai hipotēze un sapnis, kas šajās dienās nelaiž vaļā: vai nav tā, ka Krievijas gāzes giganta Gazprom dāsnums pret Dinamo patiesībā izpaužas nevis sponsorējumā, bet gan cenas atlaidē, ko tas dod par noteiktu gāzes apjoma iepirkšanu mūsu pašu monopolistam no Iteras? Iespējams, ka starpība starp gāzes cenu un pēc atlaides iegūto, veido Rīgas Dinamo pamata budžetu, kas esot ap 15 miljoniem dolāru... Varbūt maldos, nezinu, taču tāds sapnis bija...

Ja esat izveidojuši biznesa projektu un tam apakšā nolikuši biznesa plānu, tad laikam jau sapratāt, kas ar to visu notiks pēc viena, diviem vai desmit gadiem. Ja otrajā gadā puikas grib padarīt valsti par ķīlniekiem, tas nav smuki... Var mēģināt saprast Savicki, kura uzņēmums savulaik ieguva monopola tiesības Latvijā piedāvāt publisko pakalpojumu. Viņš pelna labu naudu. Nu, tad, vecīt, nevajag tagad gausties, ka esi nesis lielu upuri, atjaunojot Rīgas Dinamo hokeja projektu. No valsts savulaik paņēmi (un ņem joprojām!), biji manīgs – visu cieņu. Tagad laiks varbūt šo to atdot – skaidrā neviens no maka ārā neplēš, arī savulaik noslēgtos ekskluzīvos līgumus nelauzīs, lai nav pa tiesām jāķēpājas un - arī domas par privatizēto aktīvu piespiedu nacionalizāciju dzīsim prom. Nē, lai ir kā pie cilvēkiem. Ja biji tik veikls pie gāzes krātuvēm, ko nojaušu – neviens no Iteras akcionāriem nemantoja kā ģimenes dārgumus – tad esi tikpat mudīgs ar entuziasmu, ziedojot, piemēram – šajā gadījumā hokejam. Jo daba mīl līdzsvaru. Ja Ulmanim kā akcionāram, politiķim un citādi omulīgas cilvēkam pensijas vecumā, ir tikai viens singls vai hīts Dinamo sakarā – piedosim. Taču pie reizes norādīsim – varbūt pirmatnēja kapitāla uzkrāšanas un vispārējā apjukuma laikā vienam otram piedeva deviņdesmito gadu izdarības. Divtūkstoši desmitajā šī valoda neskan...