Ar ko Rīgas „Dinamo” ir pārāks par Jaunzēlandes regbija izlasi?
Izdzirdot vārdu regbijs, pirmā asociācija ir – Jaunzēlande. Mums, tālu no tā visa dzīvojot, priekšstats par Jaunzēlandes lepnumu un visa pasaules sporta fenomenu ir visai trūcīgs. Tāpēc SA+ uz sarunu aicināja Džaredu Greletu – jaunzēlandieti, kurš labi pārzina Jaunzēlandes regbija virtuvi, kurā pats ir darbojies. Stāsts par to, cik maz patiesībā pelna regbisti Jaunzēlandē, par fanošanas tradīciju neesamību, un to, kāpēc vienmēr ir vainīgi visi, izņemot spēlētājus.
Futbolu spēlē vairāk
„Regbijs ir tik populārs, jo ikviens to sāk spēlēt 4 gadu vecumā,” meklējot iemeslus sporta veida augstajam statusam, stāsta Džareds. Regbijs Jaunzēlandē ir lieta, kam ir pakārtota visa dzīve. Vienalga, cik lielā vai mazā pilsētā tu dzīvo, regbijs ir pašā epicentrā. „Ja neesi reliģiozs un neej uz baznīcu, tad katru nedēļu nāc uz regbija spēli,” ierasto dzīves ritmu ieskicē Džareds. Loģiski, ka jau no agras bērnības vērojot spēles, visi sāk spēlēt paši. Jaunzēlandē spēlēt regbiju sāk jau 4 gadu vecumā, kad tiek spēlēts pieskāriena regbijs. Ar kontaktu sāk spēlēt tikai 10 gadu vecumā – visam savs laiks. Džareds norāda, ka pakāpeniska regbija apgūšana ir Jaunzēlandes priekšrocība, jo, sākumā spēlējot bez kontakta, tiek attīstīta izpratne par spēli, prasme improvizēt, pieņemt nestandarta lēmumus. Piemēram, Eiropā viss notiek pragmatiskāk, balstoties uz sistēmām, Jaunzēlandē – uz izjūtām.
Interesanti, ka globalizācijas iespaidā, futbolu Jaunzēlandē tagad spēlē vairāk cilvēku nekā regbiju. „Futbols kļūst populārāks, jo ierodas daudz imigrantu, kuri nespēlē regbiju. Pie mums ierodas āfrikāņi, eiropieši, aziāti, bet viņi nevēlas spēlēt regbiju – viņi spēlē futbolu,” stāsta Džareds. Regbijs – tas ir sporta veids jaunzēlandiešiem un vienmēr paliks, bet,savelkot kopā ciparus, savas pozīcijas nosacīti ir zaudējis. Turklāt 2010. gadā Jaunzēlande piedalījās Pasaules kausa izcīņā futbolā, no koka noplūcot pirmos augļus.
Atalgojums - smieklīgs
Lai cik tas pārsteidzoši arī kādam neizklausītos, regbisti, spēlējot Jaunzēlandē, nepelna nekādas lielās naudas summas. Neliela atkāpe – ir „Super Rugby” līga, kurā spēle 15 klubi, pa pieciem no Austrālijas, Jaunzēlandes un DĀR. Iespējams, šī līga klubu regbija augstākais plaukts, spēles ir labi apmeklētas, taču spēlētāji, būdami zvaigznes, spēlē par sviestmaizi. „Tā ir liela problēma, kas bojā visu Jaunzēlandes regbiju. Ja gribi spēlēt „All – Blacks”, tad noteikti ir jāspēlē Jaunzēlandē. Bet – atalgojums ir draņķīgs. Vairāk var nopelnīt, spēlējot Krievijā. Man ir draugi, kas spēlē Krasnojarskā – viņi tur nopelna daudz vairāk nekā Jaunzēlandē. Lielu naudu var nopelnīt Japānā, var labi nopelnīt, spēlējot Eiropā, bet Jaunzēlandē nevar. Tā ir liela problēma, kas kļūst tikai lielāka.”
Situācija ir vienkārša – uz Jaunzēlandes regbiju neattiecas tirgus likumi. Proti, gribi pelnīt naudu, brauc, kur gribi un visur tiešām pelnīsi vairāk, bet tad par izlasi vari aizmirst. Un tā arī notiek – pametot Jaunzēlandi, nav vairs svarīgi, cik labs un slavens ir spēlētājs, viņš izlasei ir zudis. Svaigākais piemērs – Niks Evanss, kurš šosezon tika atzīts par sezonas labāko spēlētāju Spēlētāju asociācijas vērtējumā. Viņš spēlē Anglijas premjerlīgā, aizveda savu komandu līdz titulam, pats tiek uzskatīts par pelnošāko regbistu Anglijā, bet uz izlasi aicināts netiek.
Laba līmeņa Jaunzēlandes regbists gadā nopelna aptuveni 20 tūkstošus latu. Spēlētājs, kurš ir pasaules čempions, uz kura darbību laukumā skatās milzīga auditorija, kurš ir liela mēroga zvaigzne! Nākamsezon gan varētu būt izmaiņas, četrus no pieciem superklubiem pārņemot privātiem pārvaldītājiem, kas paši noteiks algu griestus. Starp citu, profesionālais regbijs pasaulē ienāca tikai 1995. gadā. Džareds norāda, ka profesionālisms regbiju ir mazliet sabojājis, padarot garlaicīgāku, paredzamāku. „Vēl viena problēma – kopš 1995. gadā regbijs kļuva par profesionālu sportu, tas ir kļuvis garlaicīgs. Spēlētāji vairs laukumā neimprovizē. Kādreiz bija tā: ja arī kas nesanāk, nekas – pirmdien ir darbs! Tagad spēlētāji baidās, ja ne zaudēt kontraktus, tad vietu sastāvā gan.”
Fanošanas tradīciju nav
Mums patīk dažādām valstīm tās dominējošajam sporta veidam piekabināt reliģijas statusu. Džareds norāda, ka regbijs Jaunzēlandē ir reliģija, bet fanātiska līdzjušana šai reliģijas formai nepiestāv. „Pērn pie manis ciemos bija draugs, kuru es aizvedu uz U – 19 pasaules čempionāta finālu Rīgā. Viņš teica, ka neko tādu viņš vēl iepriekš nebija pieredzējis – tas bija satriecoši. Eiropā ir izkopta fanošanas kultūra, eiropieši spēj sacelt lielu troksni. Mums par to ir kauns, jo pie mums tā nav. Regbijs pie mums ir reliģija, bet – ļoti kluss. Vienreiz es ar saviem draugiem biju devies uz regbija spēli. Pēc veiksmīgas epizodes mēs piecēlāmies kājās, bet priekšā sēdošā sieviete teica: „Esiet klusi, es cenšos skatīties regbiju!” Tā kā regbijs ir reliģija, bet kā baznīcas reliģija – klusi sēžot. Lietuvas basketbola fani ir traki, atmosfēra Rīgas „Dinamo” spēlē bija kas tāds, ko es nekad iepriekš nebiju piedzīvojis. Anglijas un Velsas fani tribīnēs dzied, mums nav pat tā! Mums nav nekādu tradīciju, ir tikai haka, bet pēc tam - klusi sēžam un skatāmies regbiju.”
Vēl viena savdabīga iezīme – pēc zaudējumiem, kad līdzjutējiem uznāk runas plūdi, lamāti un vainoti neveiksmēs vienmēr tiekot treneri, tiesneši, laukums, bet nekad – spēlētāji. Izņemot Stīvenu Donaldu. Vēl viena neliela atkāpe: 2010. gadā, spēlējot Jaunzēlandei un Austrālijai, vadībā bija Jaunzēlande, bet spēles laiks jau bija beidzies. Regbijā, lai beigtos spēle, ir jāizsit bumba autā. Donalds to neizdarīja sekmīgi, Austrālija ieguva bumbu, veica piezemējumu un guva uzvaru. Pirmo reizi par grēkāzi tika pataisīts spēlētājs, kurš vēlāk, savainojumus gūstot 3 labākajiem 10. numura pozīcijas spēlētājiem, tika izsaukts uz izlasi, lai piedalītos...Pasaules kausa finālā. Nākot uz maiņu, viņš realizēja Pasaules kausu nesošo sitienu...
Izlases zaudējumus Jaunzēlandē, protams, uztver saasināti. „Tā ir kā katastrofa. Pēc zaudējumiem, pirmdien dodoties uz darbu, darba efektivitāte ir ļoti zema – tas ir ļoti manāms.” Džareds arī akcentē, cik ļoti svarīgi bija uzvarēt aizvadītajā Pasaules kausā savās mājās, jo pirms tam bija tik daudz traģēdiju – zemestrīce, kas paņēma daudz dzīvību un arī tikko, speciāli Pasaules kausam uzcelto stadionu.
Pats Džareds tikmēr vada savas dienas Latvijā, dzīvojot šeit jau 4 gadus. Ir šo to apguvis arī latviešu valodā, nodod regbija zināšanas latviešiem, palīdzot tiem arī nonākt ārzemēs, un strādā pie tā, lai britu regbija klubi Latviju izraudzītos kā vietu, kur aizvadīt savu pirmssezonas sagatavošanās ciklu.
+9 [+] [-]
Šie cilvēki, spēlējot tik fiziskā sportā, kur īstenībā katru mirkli var salauzt kāju un neatgriezties regbijā atpakaļ, ir pelnījuši respektu, nu vismaz manu respektu ir ieguvuši.
+2 [+] [-]
[+] [-]