Izlase kā amatieru teātris

Nav jau tā, ka šis pavasaris ar kaut ko īpaši izceltos, ja runājam par hokejistu gribēšanu vai varēšanu palīdzēt Latvijas izlasei. Ik pa brīdim šādas lietas ir bijušas un no tām nekur nevar aizbēgt. Cits jautājums, kā paši spēlētāji motivē savu lēmumu? Tik daudz piemēru! Vieni knābj pa tiešo, citi savus vārdus iepin zemtekstos, vēl kāds izliekas par naivu, bet n-tais gluži vienkārši...pazūd vai samelojas. Beigās redzam, ka rezultatīvā izskaņa šīm darbībām ir gandrīz vienāda, taču motivējošās formas ir krāsainas un daudzveidīgas. Piemēram, gadījums ar Vjačeslavu Fanduļu, ko varam uzskatīti par hokeja izlases nolieguma pirmo pionieri. Uzzinājis, ka pasaules čempionātā Somijā viens no Latvijas izlases treneru korpusa konsultantiem būs Vladimirs Jurzinovs, uzbrucējs nolēma šoreiz neiespringt. Atgādinu – tā bija mūsu atgriešanās elites grupā un ažiotāža ap šo notikumu bija liela. Tomēr Fanduļs, ko stabili varēja uzskatīt par valstsvienības tā laika vērtību ar lielo burtu, atcerējās, ka tas pats Jurzinovs savulaik kā treneris viņu bija izmetis no Turku kluba. Ar tādu aizvainojumu bija gana, lai paliktu malā. Atklāti hokejists to neteica, taču ironiska sakritība – kā Jurzinovs bija prom, Slaviks atkal gribēja izlasē spēlēt. Un spēlēja! Tā sākās izlases atteikumu popūrijs...

Pirmais, kas skaļi pateica „nē” izlasei, bija aizsargs Artūrs Kupaks. Tas notika pēc deviņdesmit septītā gada debijas čempionāta A grupā. Viņš uzskatīja, ka pie trenera Beresņeva nav vērts būt, jo pēdējais veicinot komandā tā sauktās ārpusdienesta attiecības jeb ģedovščinu. Tas bija stāsts par trenera nespēju tikt galā ar izlases veterāniem, kas faktiski vadīja un noteica visus procesus ap komandu. Kupaks savu nostāju pamatoja atklāti presē – pirms viņa to neviens nebija atļāvies. Tajā pašā laikā vārtsargs Pēteris Skudra, kam arī šis pirmais čempionāts izveidoja attieksmi pret Latvijas hokeja izlasi kopumā, savu negribēšanu iepina miglā – līdz pat karjeras beigām neviens tā arī neuzzināja un nesaprata, kāpēc Skudra vienkārši ignorē šo pasākumu, ko sauc par savas valsts goda nešanu. Vārtsargs bija iejuties nenotveramā prinča lomā, kas tādejādi ap šo izvēli radīja milzum daudz leģendu un baumu. Cita skaļāka bļaušana jau notika deviņdesmit devītā gada rudenī, kad treneris Haralds Vasiļjevs izmeta no komandas tās kapteini Znaroku – treneraprāt, viņš bija daudzu sportisko nelaimju sakne. Ņemot vērā Oļega autoritāti un to, ka Latvijas tā laika izlases modelis atgādināja divkopienas valsts modeli pēc nacionālā principa – latvieši un krievi – šis Vasiļjeva cirtiens uzreiz radīja sekas. Pirms Šēfildas turnīra, kurā vajadzēja cīnīties par palikšanu A grupā, aizsargs Sergejs Čudinovs atteicās palīdzēt. Iemesls – tāpēc, ka izlasē nav vairs kapteinis Znaroks. To Čuda pateica skaidri, lai nebūtu nekādu pārpratumu vai neveiklu tulkojumu. Bijušā kapteiņa neiekļaušana valstsvienības pamatsastāvā gribēja ar demaršu pavadīt arī Panteļejevs un Maticins, taču neko vairāk kā par aktieru cienīgām pauzēm pirms treniņnometnes viņi neizpildīja. Kad vajadzēja pieņemt lēmumu, viņi bija uz ledus.

Treneris Vasiļjevs, šķiet, bija atteikumu kolekcionārs-rekordists, taču kā jau minēju – to noteica tajā laikā valdošā gaisotne komandā, kurā Haralds jau pārlieku akli un atklāti gribēja izrēķināties ar visiem, kas viņam nepakļāvās. Trenerim tā laika izlases krievu brālība bija kā sarkana lupata, taču nevar teikt, ka Vasiļjevs sita neskatoties. Viņš labi saprata, kāpēc tā dara un to saprata arī izlasē spēlējošie. Tieši tāpēc pēc viena no veiksmīgākajiem pasaules čempionātiem Sanktpēterburgā, ap komandu sāka velties tādas kaislības, kādas otras neesam piedzīvojuši. Neslēpšu – tas joprojām bija latviešu un krievu jautājums. Krieviem Vasiļjevs nepatika un viņi rakstīja vēstuli federācijai, bet to pašu darīja latvieši, tikai ar citu vēstījumu – treneris ir labs. Tam visam pa vidu izcēlās uzbrucējs Aleksandrs Beļavskis, kas publiski atteicās spēlēt izlasē, kamēr to vadīs neprofesionālais Vasiļjevs. Citi no krieviski runājošajiem tik kareivīgi un drosmīgi nebija, taču varēja nojaust, ka Znaroka izpļaukāšanu viņi nespēj aizmirst vai vēl konkrētāk – pats Oļegs to viņiem neļāva aizmirst, kulisēs suflējot priekšā teikumus. Tiesa, kad lieta aizgāja līdz darbiem, tā mutes bajāri gāja laukumā un dažus mēnešus vēlāk pa visiem kopā izcīnīja pirmo olimpisko ceļazīmi. Arī Beļavskis, trenera Vasiļjeva vadībā. Nākas atzīt – to dienu izlases A grupas modelī ik pa brīdim bija tādi samezglojumi, kas varēja beigties ar pusi no izlasē spēlējošo hokejistu atteikumiem vai nevēlēšanos būt izlasē, taču šādi masveidīgi karagājieni ne reizi neīstenojās praksē, kas laikam jau liecina par valsts vienības īpašo lomu un nozīmi. Sak, visādi varam izpildīties, bet, ja karogs prasa, tas jāizstāv.

Divtūkstošajos viss ap izlasi jau bija rāmāk. Ozoliņa pazušana pirms Prāgas čempionāta arī var saukt par atteikumu valstsvienībai, jo abas puses tā arī nesaprata, ko viena otrai vēlas pateikt vai gaida. Sandis bija iestidzis atkarību āliņģī līdz padusēm, kas līdzi nesa paranormālu uzvedību, savukārt treneris Lindstrēms maldījās pa Latvijas hokeja apcirkņiem kā surikāts Latgales mežos. Tie drīzāk bija stulbi pārpratumi, kuros iesaistītās personas rīkojās bezatbildīgi. 2006. gadā pēc Turīnas olimpiādes atklāti pret treneri Beresņevu nostājās aizsargs Rodrigo Laviņš. Raug, ko viņš tajā laikā teica: „Taču galvenais jautājums ir - vai Beresņevs paliek izlasē? Arī tad, ja viņš būs asistents, nevis galvenais treneris, es šajā pasākumā nepiedalīšos. Par Beresņevu savas domas neesmu mainījis un esmu kategoriski pret spēlēšanu izlasē, ja viņš tur ir.” Laviņš uzskatīja, ka trenera piekoptais padomju hokeja skolas vadīšanas stils nav pieņemams un to pašu teica arī cits aizsargs - Oļegs Sorokins. Ielāgojiet – tas notika pavasarī, kad Rīga gaidīja savu iespēju sarīkot pasaules čempionātu. Starp citu, tieši vairāku hokejistu publiskā nevēlēšanās iet kopā ar Beresņevu, piespieda federāciju īsu sprīdi pirms turnīra, par galveno nosaukt Vorobjovu.

Kas notiek šogad? Pirmoreiz izlases vēsturē kāds no hokejistiem nevēlas spēlēt tāpēc, ka ir morāli un fiziski iztukšots (Jānis Sprukts). Pirms desmit gadiem neko tādu pat iztēloties nevarēja, taču laiki mainās. Turklāt, nekādu paslēpju vai strausa politikas – Jānis runā atklāti, bez aplinkiem. Esmu liels aizsarga Kārļa Skrastiņa līdzjutējs un talanta cienītājs, bet – jāsāk mulst brīdī, kad mūsu NHL leģenda vēlas izdomāt stāstu, kā labāk pateikt, kāpēc viņš šogad nevarēs palīdzēt izlasei. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka ir bailes apdedzināties vai palikt nemīlētam, taču Skrastiņš ļoti neveikli tagad meklē argumentus, lai pateiktais „nē” neizskatītos pēc „nē”. Pēdējā versija jau liek vairs tikai pasmaidīt: ja Dalasas Stars nedēļas laikā ar viņu noslēgs līgumu, tad viņš būs ieguvis psiholoģisko un materiālo stabilitāti un varēs braukt izlasei palīgā... Kārli, tev patiešām šie blēņu stāsti nav jāizgudro – mēs tevi sapratīsim arī tad, ja pateiksi vienkārši – piedodiet, veči, nevaru. Organisms vairs nevelk un punkts! Tas nav melots. Tev taču arī pirms diviem gadiem nebija līgums ar NHL klubu, bet uz pasaules čempionātu atbrauci. Tāpēc, ka varēji. Biji komandas kapteinis, labi nospēlēji. Bet tagad tu saki – „nevēlos riskēt ar savainojumu, kura sekas var ietekmēt atlikušo karjeru.” Tas bija lieki. Tad labāk paturi šīs domas pie sevis, jo sanāk, ka izlase nav nekas vairāk, kā iespēja negatīvi ietekmēt karjeru. Tas nav labs signāls jaunajiem, tas nekādi nepalīdz izlasei un tam mikroklimatam, kam tur jāvalda. Skrastiņam ir tiesības pateikt nē, ja viņš tā jūtas. Vienīgi, nevajadzētu pašam šo atteikumu mēģināt ietērpt skaistos svārkos vai taisnoties, jo tas patiešām nav šādas personības cienīgi un – arī labāk nevienam no tā nepaliek. Jo nav nekādu šaubu – ja Kārlis var palīdzēt, viņš to dara. Ja nevar – neizliekas. Kāpēc tagad iesaistīties amatieru teātra kustībā? Iespējams, ka Skrastiņš vienkārši nemāk atteikt draugam Ozoliņam, bet arī tas taču nav zobārsta apmeklējums – godīgs atteikums ir desmit reizes vērtīgāks par skaistiem meliem, kas, turklāt vēl ir caurspīdīgi... Kārli, Latvijā visi saprot – ja varēsi, tad būsi. Ja nebūsi – tad ne tāpēc, ka negribi, bet – nevari. Viss skaidrs.

Mīlestības apliecinājumi. Vienam vajag tetovējumu, lai parādītu savu attieksmi pret sievu vai valsti. Citam jāmeklē vārdi, kas dažos gadījumos pietrūkst. Visvienkāršākais no visiem solījumiem tomēr ir darbi – tie nemelo, neizliekas un nespēlē lomas. Tāpēc, veči, aplieciniet sevi darbos, jo darbi veido stāstus. Viss pārējais ir tikai izlikšanās. To saprot gan tie, kas piedalās, gan tie, kas vēro visu no malas.