Publikas mīluļi pirms 80 gadiem

Protama lieta, ka lielākoties jaunienācējs kaučuka ripas hokejs kadros vervēja pie nūjas un slidām jau pieradušos bumbiņhokeja spēlētājus. (Bendijs Latvijā bija iekundzējies kopš 1921. gada, nodibinājās pat divas dāmu komandas.) Neba nu katrs no bendistiem ar labu prātu un prieku stājās uz izmēros krietni mazākā laukuma, deklarējot: bendijs ir noteikti pārāks, elegantāks, jo tur negrūstās un var tā slaidi, eleganti izskrieties. Tomēr jaunā hokeja entuziasti bija uzcītīgi un neatlaidīgi: hokeja kursu Tautas augstskolā drīz papildināja tiesnešu kursi zviedru speciālista Svena Jansona vadībā. Uz pirmo nodarbību ieradās vien deviņi entuziasti, taču viņu rosība bija tik aizraujoša, ka drīz vien draugi un draugu draugi nāca līdzi. Arī skatītāji, kas tolaik mums bija īsti sporta gardēži un lietpratēji – televīzijas vilinājumu ta nebija! – spēja novērtēt kanādiešu lolojuma skatāmību un spraigumu pretstatā bendija plašajiem, taču brīžiem garlaicīgajiem vēzieniem.

Bet tad gan dažs ķēra aiz galvas – tik tikko esam hokeju iesākuši, tikai pirms gada uzņemti uzņemti starptautiskajā hokeja sabiedrībā (LIHG), taču Latvijas Ziemas sporta savienība jau uzdrošinās pieteikt valstskomandu Eiropas meistarsacīkstēm Berlīnē. Hokejistiem pat lāga ceļanaudiņas nav; lai to sadabūtu, tiek sarīkots īpašs zibensturnīrs ar visu sešu Rīgas komandu piedalīšanos. Skatītāji ir atsaucīgi, ver maciņus, un biļetes uz Latvijai pirmo Eiropas čempionātu nodrošinātas.
1932. gada marta vidū uz Berlīni devās vārtsargi Herberts Kušķis un Pēteris Skuja, aizsargi Indriķis Reinbahs un Leonīds Vedējs, uzbrucēji Andrejs Jessens, Arvīds Jurgens, Herberts Keslers, Jūlijs Lindenbergs, Ādolfs Petrovskis, Ēriks Pētersons, Johans Skadiņš un Valentīns Volframs. (Salīdziniet komandas skaitlisko sastāvu ar mūsdienām!) Bija iecerēts, ka pieredzes apgūšanas nolūkos uz meistarsacīkstēm izlases sastāvā brauks pa vienam vīram no katras komandas, tomēr divi klubi nejutās tik droši par savējiem, lai sūtītu tā uzreiz starptautiskā arēnā. Kauns vien iznākšot...

Jāsaka uzreiz: latviešu hokejisti drīz vien kļuva par publikas mīluļiem un izpelnījās citu komandu spēlētāju cieņu. Kāds anglis pat izteicās, ka vēl neviena komanda ar tik niecīgu spēles praksi un pieredzi nav rādījusi tik drošu un uzņēmīgu spēli. Skatītāji nereti uzgavilēja vārtsargam Kušķim, kurš cīnījās ne tikai pašaizliedzīgi, bet arī meistarīgi, nereti glābdams savējos no vēl lielākām nepatikšanām.
Pirmie Latvijas pretinieki apakšgrupā bija no Čehoslovākijas valstsvienības, tobrīd jau pieckārtējas kontinenta čempiones. Melnbalti tērptā Latvija zaudēja zilibaltajai Čehoslovākijai ar 0:7, taču tas notika pēc cīņas, ar godu. Jau nākamajā spēlē pret pieredzējušo Franciju mūsējie cīnījās kā līdzīgi, rādīja teicamu sadarbību un saspēli, tomēr pazaudēja ar minimālo 0:1. Daudzas vārtu gūšanas iespējas diemžēl nelaimējās izmantot.

Nu vajadzēja cīnīties gandarījuma turnīrā par 6. – 9. vietu. Iesākums rādījās teicams – ar 3:0 pārspēta Rumānija, divi vārti Pētersonam, vieni Jurgenam. Būs vēl? Pēdējā spēlē pretiniekos bija Lielbritānija, hokeju uzsākusi jau XIX gadsimtā. Diemžēl vairāk par izlīdzinājumu (1:1, Reinbahs) otrajā trešdaļā latvieši neiespēja. Galu galā 2:5 un galarezultātā astotā vieta. Priekšpēdējā, aiz mums palika vien Rumānija.
Sākums tomēr nebija peļams. Labo reputāciju gan nedaudz iebuktēja vārtsargs Kušķis, kurš draudzības spēlē pēc čempionāta pret Brandenburgas sastādīto vienību mēģināja visiem spēkiem izrādīties, veicot vārtos sevišķi izsmalcinātus žestus un piruetes. Slavas dziesmas bija krietni sakāpušas galvā, nu nācās uzklausīt to pašu līdzjutēju izsvilpienus. Vienalga, bija jāzaudē – 5:7.
1932. gadā pirmo reizi tātad risinājās Latvijas meistarsacīkstes. Tās notika Rīgas (6 komandas) un Liepājas (3 komandas) zonās, uzvarētājiem sacenšoties par čempiona lauriem. Par pirmajiem Latvijas čempioniem kļuva Rīgas “Union” , finālā uzveicot Liepājas “Olimpiju” ar iespaidīgiem skaitļiem – 14:1.

Gāja grūti un visādi, taču Latvijas hokejisti priekškara laikā var palepoties arī ar augstu vietu starptautiskā, pasaules mēroga turnīrā. Tas notika Itālijā 1933. gadā un saucās Akadēmiskās pasaules meistarsacīkstes (tagad – Vispasaules universiādes). Latviešu studenti ar 1:0 uzveica Šveici un tad ar to pašu 0:1 paspēlēja Francijas studioziem. Otrā vieta apakšgrupā deva tiesības uz cīņu par trešo, godalgoto vietu. Diemžēl uznāca tāds atkusnis, ka spēlēt pie labākās gribas vairs nebija iespējams – tā varam pamatoti uzskatīt, ka Latvijai šajās sacensībās pienākas dalīta trešā vieta. Toties nākamajās Akadēmiskajās sacensībās 1935. gadā Sanktmoricā, Šveicē, latvju studenti nospīdēja pilnā mērā, uzveicot Itāliju, Franciju, Čehoslovākiju iekļuva finālā, kur tikai pagarinājumā zaudēja Šveicei (1:4, normālais laiks 1:1). Otrā vieta pasaulē!
Pirmo reizi piedaloties pasaules meistarsacīkstēs, kas 1933. gada februārī notika Prāgā, latvieši atkāpās no iepriekš Eiropā iegūtā, sasniedzot vien desmito vietu. “Sporta Pasaule” pikti rakstīja par nesaskaņām komandā: “…atsevišķu spēlētāju sevis nostādīšana speciālistu lomā ledus hokeja spēlē un nemākulīgā rīcība komandas sastādīšanā.” Vēl: “Cīņā ar Rumāniju otrā uzbrucēju maiņa visā spēlē piedalījās tikai sešas minūtes. Vai šeit arī nebūs viena no kļūdām, kāpēc mūsu komanda zaudēja? Spēlēt pirmajai maiņai kopā 30 minūtes un vēl straujā tempā, tas ir tiešām daudz, bet mūsu uzbrucēji nevēlējās mainīties, lai gan beidzamā trešdaļā tik tikko turējās uz kājām. Šeit laikam lielu lomu nospēlēja vēlēšanās spīdēt!”

1935. gada pasaules meistarsacīkstes Latvijas izlasei atnesa visbargāko sakāvi un visspožāko uzvaru pirmās republikas laikos. Kanādas komandai tika zaudēts ar 0:14, toties Holande uzveikta ar 7:0. Galīgā vietu kārtība palika nenoskaidrota, bet turnīrā uzvarēja lieliskie kanādieši.
Pirmo reizi startējot olimpiskajās spēlēs – 1936. gadā Garmišpartenkirhenā, Vācijā – latvju zēni nospēlēja neveiksmīgi, ciešot smagus zaudējumus pret Kanādu (0:11), Poliju (2:9) un Austriju (1:7), no tālākām cīņām izstājoties.
Tā senā laika zinātāji par Latvijas izlases kuplāko gadu uzskata 1938., kad pasaules meistarsacīkstes atkal notika Prāgā. Mūsu hokejistiem jau bija gana starptautiskās pieredzes, kuru viņi drošu roku lika lietā: starta spēlē pagarinājumā uzveicot Norvēģiju (3:1; 1:1), tad sīksti spēkojoties ar ASV (0:1) un Vāciju (tāpat 0:1), bet piekāpjoties tābrīža Eiropas čempionei Lielbritānijai (1:5). Galīgā vietu kārtība netika noteikta. Vēl 1939. gadā pasaules mačos atkal tikām pie desmitās vietas, bet tad arī krievi bija iekšā un karš durvju priekšā.
Bet pēckara gados latvieši mācīja krieviem spēlēt hokeju ar ripu...