Peka: „Savu skatītāju priekšā mēs pārcenšamies...”

Runājam uzreiz pēc brīvdienām, kas komandai iekrita izlašu pārtraukumā. Interviju sadalīju uz pusēm – otrajā daļā palika jautājumi par Hosas iesaistīšanu komandas spēlē un, kam pieder šī ideja, par talantiem un Cipuļa pārliecību, par komandas vārtsargiem un aizsargiem un – kādu padomu soms iedotu jaunajam Latvijas izlases trenerim. Un vēl – par Rautakalio līgumu, kas beidzas pavasarī...

- Sešas spēles pirms regulārās sezonas izskaņas – ko jūt un domā Rīgas „Dinamo” galvenais treneris?
- Laiks skrien ātri... Man joprojām ir tāda sajūta, ka tikai vēl vakar sākām sezonu. Tajā pašā laikā labi apzinos, kas ir padarīts. Vajadzēja pastrādāt, lai mēs viens otru iepazītu. Es - kā galvenais treneris ar saviem palīgiem no vienas puses, spēlētāji - no otras. Atceries, sezonas sākumā teicu, ka man ir svarīgi, lai komanda būtu visi kā uz vienas lapas, lai visi saprot, ko viņi dara laukumā, kāpēc to dara. Tas tagad notiek! To varu teikt droši.
- Kā notika šī pielāgošanās? Spēlētāji sāka izprast lietu kārtību, vai treneri gluži vienkārši mīkstināja savas prasības?
- Abām pusēm vajadzēja pielāgoties, vajadzēja atbrīvoties no spītības un paštaisnumu, kas katrā no mums sēž. Pats esmu sācis labāk saprast, ko šie spēlētāji tagad domā uz ledus un, kāpēc viņi tieši tā domā un ne savādāk. Tas nevarēja notikt uzreiz, jo personību iepazīšana prasa laiku un pakāpenību. Ceru, ka puiši saprot arī mani labāk, mans piedāvātās idejas.
- Tad mēģiniet atbildēt – ko šie spēlētāji domā uz ledus?
- Ar bļaušanu viņiem nepalīdzēt - lai gan ir komandas, kur tas strādā. Puiši iet laukumā un dara labas lietas, bet esmu sapratis, ka pat atdodot bieži vien uz ledus visu savu labāko, kas ir viņu rīcībā, šajā līgā tas var izrādīties nepietiekami. Tajā pašā laikā man ar gandarījumu ir jāatzīst – ja salīdzinām, kādi spēlētāji bija rudenī un tagad, tad bez šaubām – viņi visi ir spēruši savā hokeja domāšanā un izpratnē soli uz priekšu. Vēl nav noturības, pārāk daudz kāpumu un kritumu spēles veidošanā – tomēr, tas pamazām izlīdzinās.
- Jūs bieži vien preses konferencēs esat pieminējis Latvijas hokeja domāšanas veidu un tas noticis reizēs, kad esam zaudējuši... Ko nozīmē – Latvijas hokeja domāšana?
- Viņi visi ir mācīti spēlēt hokeju. Dažiem ir Ziemeļamerikas pieredze, daudziem tās nav. Tie pēdējie vienkārši spēlē, kā ir mācīti. Tomēr atslēgas vārds visiem procesiem ir – disciplīna. Ja tā būs, tad būs arī uzvaras, ja tas paliek laukuma malā – tad Latvijas hokejam ir grūti...
- Tad var teikt, ka disciplīna ir tas vārds, kas komandas rokrakstā ir ienesis pārmaiņas?
- Viens no vārdiem... Puiši saprot, kāpēc tas ir jādara. Tiesa, lai to iemācītu vai izstāstītu, ar vienu dienu vai pat nedēļu nepietiek. Vajadzīga pozitīva pieredze, lai viņi to pieņemtu, turklāt – šai pieredzei ir jāveidojas uz pašu ādas. Kad viņi redz rezultātu, tad paši visu saprot. Bet – to nevar pienest no malas uz paplātes, pašiem vien ar sviedriem tas ir jāizcīna. Atceros pēdējo spēli pret Čeļabinskas „Traktoru” – visa komanda nostrādāja aizsardzībā tieši tā, kā no viņiem prasīja. Jo – no aizsardzības viss sākas.
- Šī spēle ir kā labākais piemērs sezonas laikā?
- Jā, tā patiešām bija paraugspēle puišu izpildījumā. Katrs spēlētājs komandā bija sasaistē ar kolēģiem, viņi viens otram palīdzēja un skaidri zināja – kāpēc viņi to dara. Lūk, tas bija piemērs, kad visi bija uz vienas lapas... Ja mēs to parādam, tad grūti paliek arī līgas labākajām komandām.
- Kā varētu izskaidrot fenomenu, ka šosezon savās mājās mēs nespēlējam labi...
- Es negribētu teikt, ka nespēlējam labi. Te būtu jāsaka – mums savā laukumā nav izdevies sasniegt labus rezultātus. Mēs esam savu skatītāju priekšā spēlējuši pret labām komandām un daudzos vakaros parādījuši arī labu hokeju – pat esam apspēlējuši uz ledus savus pretiniekus! Bet – neesam uzvarējuši. Ko tas nozīmē? Tas parāda, ka pretinieks ir bijis šādās spēlēs gudrāks, pacietīgāks – tā ir labu komandu rakstura īpašība. To visu vieno jau manis pieminētais vārds – disciplīna. Savu skatītāju priekšā mūsu spēlētāji grib parādīt labu spēli – viņi grib atdot sevi visu laukumā, viņi pārcenšas. Lūk, ja maiņa iet laukumā un pārcenšas, tad viņi attālinās no vārda disciplīna. No vienas puses centība ir apsveicama, tomēr tai jāiet kopā ar spēles izpratni. Disciplīna un pacietība piemīt labām komandām – uz to mums ir jātiecas.
- Vai to ir tik grūti kontrolēt?
- Mums vajadzīga pieredze. Lai saprastu, ko esam izdarījuši nepareizi, jāpiedzīvo arī rūgti vakari – tā šī pieredze uzkrājas. Labā lieta – ja reiz tas ir noticis, to nevar atņemt. Tā paliek pie spēlētāja un noder komandas labā jau nākamajā vakarā.
- Sezonas laikā treneri uz rezervistu soliņa ir sēdinājuši daudz spēlētāju, tomēr par trīs uzvārdiem vēlējos saprast smalkāk – Ankipāns, Bukarts, Podziņš. Katrs no viņiem šo rezervistu soliņu ir krietni pasildījis. Ko viņi nedara, vai tieši pretēji – dara, ja reiz tiek vai tika atstāti malā?
- Sāksim ar Ananāsu – tā mēs saucam Podziņu komandā (smejas)... Viņam ir daudz enerģijas, viņš uz ledus ir aktīvs, pretinieki bieži vien nopelna noraidījumus, kad Ainārs ir laukumā. No ceturtās maiņas spēlētāja neko vairāk nevar vēlēties. Tomēr šobrīd viņš ir iztukšots – tas ir acīmredzams. Tāpēc esam aizsūtījuši Podziņu uz junioru komandu, lai atgūst spēkus. Ja tas viņam izdosies, varēs atkal atgriezties lielajā komandā. Ankijam (Ankipānam) bija smags sezonas sākums – tieši psiholoģiskajā ziņā. Jaroslavļas traģēdijā viņš pazaudēja tuvu draugu – tas bija grūti... Turklāt, ja esmu godīgs, tad arī fiziski Ģirts sezonas sākumā nebija tajā formā, kādā viņam vajadzēja būt. Bet – viņš smagi strādāja, palika ilgāk pēc treniņiem. Šobrīd par viņa vietu komandā jautājumu nav, tomēr – neviens viņu speciāli negremdēja un arī nevilka uz augšu. Ankijs izdarīja visu pats. Arī maiņa, kurā viņš ir iekļāvies, ar viņu kopā izskatās labi – Ģirts spēlē labu hokeju, jo ir labā fiziskā formā. Roberts (Bukarts) arī sezonas laikā saprata, kas viņam ir jāizdara, cik daudz ir jāizdara, lai viņš spēlētu. Tas, ko Bukijs darīja pagājušajā sezonā – bija nepietiekami. Arī tas, kā viņš izskatījās uz laukuma šīs sezonas sākumā – tas bija nepietiekami pieaugušo hokejam. Ja spēlētājs to nesaprot, treneris dod mājienus. Bieži vien ar vienu reizi nepietiek, lai hokejistam šī sapratne rastos. Bet paskatāmies, kas tagad noticis ar viņu – atgriežoties sastāvā, mēs redzam pilnīgi citas kvalitātes spēlētāju. Viņš sevī ir pamodinājis citu hokeju – viņš strādā arī aizsardzībā, bloķē metienus! Neko tādu pirms tam Roberts nedarīja. Ja viņš šo attieksmi saglabās, paliks tikai labāks.
- Vasarā, nometnes laikā teicāt, ka sezonā dosiet iespēju iejusties komandā arī kādam junioru vecuma hokejistam. Vai šo junioru mēs esam sagaidījuši Māra Bičevska personā, vai – ir vēl kāds, kas ir tuvu debijai „Dinamo”?
- Māris sākumā nemaz nebija padomā, mēs pamēģinājām - Upīti, Indraši... Atceries, Juris savā debijas spēlē Liepājā guva vārtus. Tomēr, tāpat kā viņam, arī visiem citiem jaunajiem spēlētājiem, nonākot „Dinamo”, vispirms ir atklāsmes jautājums – viņi klātienē redz, cik daudz patiesībā ir jāstrādā treniņos, lai viņi šajā līmenī spēlētu ne tikai vienu spēli, vai nedēļu. Ārpus ledus nodarbības – tur tiek krāti spēki, kas būs vajadzīgi uz ledus. Daudzi to nesaprot, neapzinās. Kad viņi tiek piesaistīti komandai, tad pārliecinās par realitāti. Tāpēc nebrīnieties, ka jaunie parādās tikai fragmentāri – viņi bieži vien sevi pāris nedēļās kopā ar lielo komandu sevi fiziski izsmeļ. Nekas pāri nepaliek... Mums vajadzēja centru no junioru komandas, tāpēc Špenglera kausā bija laba izdevība viņus pārbaudīt. Māris, Juris un Mikus nospēlēja lieliski! Man bija patiess prieks par viņiem. Pēc pārtraukuma paņēmām sastāvā Māri un saku, kā ir – viņš saprot hokeju, saprot, ko no viņa gaida treneri. Viņam ir labs raksturs, nebaidās no spēka spēles. Protams, fiziski viņam vēl ir grūti, taču viņš ļoti labi izprot spēles situāciju, kurā vajag rīkoties. Vēl pāris gadus un viņš spēlēs labu lomu komandā. Mums ir bijušas spēles, kad mūsu ceturtā maiņa patiesībā ir kā komandas labākā maiņa. Viņi iespiež pretinieku zonā, uzbrūk vārtiem... Ja ceturtais virknējums panāk, ka pēc tam pretinieku zonā seko iemetiens, tas ir labākais, ko no viņiem var sagaidīt. Tad laukumā nāk pirmā maiņa un viņiem ir iespēja mainīt rezultātu uz tablo. Māris manos pierakstos ir šīs komandas nākotnes spēlētājs.
- Vai jums ir sadarbība ar junioru komandas treneriem?
- Ir. Treneri nāk uz mūsu treniņiem, mēs runājam par spēlētājiem, ko viņi dara, kas jādara. Es vēlētos, lai šis darbs būtu vēl izteiktāks, taču – sākums ir cerīgs.
- Runājot par jūsu hokeja plānu vai sistēmu lielajā komandā – kas no sākotnējām iecerēm ir palikušas, kā tagad jūsu pierakstos izskatās „Dinamo”?
- No esošā spēlētāju sastāva, svarīgi ir izveidot tādas maiņas, kas būtu sabalansētas. Pirmā maiņa labi strādā uzbrukumā, līdz ar Sašas (Ņiživija) atgriešanos, arī otrajiem ir nācis klāt spēks uzbrukuma veidošanā. Viņiem ir izdevības, bet – ripa vēl nekrīt vārtos... Trešie ar Luseniusu, Hosu un Ankipānu man pašam ir liels pārsteigums. Patīkams pārsteigums...
(Turpinājums - rīt)