Otrdiena, kas lika sadrebēt vēsturei?

Ventspilnieki otrdienas pievakarē laukumā Nižnijnovgorodā izgāja pirmie ar deklarētu nodomu cīnīties par uzvaru un līdz ar to godpilno pirmo vietu savā grupā. Dalība Izaicinājuma kausa nākamajā kārtā jau bija nodrošināta iepriekšējā sacensībā, un – gribis negribis – šis fakts tomēr atstāja ievērojamu iespaidu uz spēles skatāmību un intrigu. Laukuma saimnieki piekopa nesteidzīgu spēles veidu ar krampīgu aizsardzību un taupīgu bumbas izspēli uzbrukumā. Ātrie triecieni šajā sacensībā bija reti kā rozīnes padomjlaika saldmaizē. Tās pāris aplausu vērtās piespēles zem groza ventspilnieku izpildījumā pirmajā puslaikā apslāpa, jo neguva piepildījumu ar iegūtiem punktiem. Voldzinieku publika pabrēkāja pie pirmajiem NN gūtajiem groziem, taču līdz otrajam puslaikam pierima. Jo laukumā nekādas dramatiskas darbības nenotika, savējie pacietīgi krāja pārākumu uzvarai, brīžiem piespiežot viesus bez kāda ieguvuma iztērēt visu atļauto 24 sekunžu normu. Gundars Vētra Ventspils ansamblim uz trešo cēlienu uzstādīja jaunas ātruma mizanscēnas, taču neprecizitātes dēļ tās nekādu prieku neatnesa. Toties mājnieki savos grozos meta precīzi, 14 punktu pārākumu sasniedzot ar trejačiem – 6 trāpījumi pret 2, kas nozīmē 18:6. Tādas rimtas dvēseļu vibrācijas ar īsu uzliesmojumu nobeigumā.

Ventspilnieki pretī acīm redzami nebija gatavi grauzt Krievijas nemelnzemes augsni, mājāspalicēju klusās cerības uz kārtējo iekvēlošanos spēles izskaņā nepiepildījās. NN piežņaudza mūsējos līdz pašām spēles beigām, ventspilnieku presings uzliesmoja daudz par vēlu – un par cauru. Kaut vienu līderi BKV rindās nevarēja saskatīt, pavisam ēnā aizgājis rādījās cerīgais Meiers (gūti 2 punkti). Mīnus atkal 14 finišā Ventspils tālākajai gaitai nekādu skādi gan nenodara, tomēr godam kantes rīvē pamatīgi. Labi, ka maču nerādīja televīzija, to redzēja vien interneta gudrīši.

Līdz VEF spēles sākumam Salonikos paspējām izbažīties: kaut nu otrdienas vakarā vēl reizi nebūtu jāredz tikai rutinētu standartveida basketbola darbu. Bažas pastiprina kārtējais spožais komentētāja joks: diezin, vai nākamsezon Vefiņam vispār vajadzīgs treneris, ja visu pasaka un izdara karsējmeitenes. Labi gan, ka Ramūns Butauts šo humoru nesadzird, stīgo savu komandu uzvarošam koncertam. Vienalga: Bertāns pirms spēles pauda, ka ejot uz to kā finālsacensību. Tieši tāpat par sezonas pirmo sacensību rudenī teica Janičenoks, un... visi zinām, kā tas pret vāciešiem Beļģijā beidzās.

Sākums Salonikos pret PAOK vefiešiem neizdodas tāds, kā Rīgā, kur Bertāns pirmos punktus grieķiem iesvieda jau pirmajā (!) sekundē – vismaz tā rādīja tablo. Dairis sasirdzis, saskatāms retāk, nekā allaž, tomēr cītīgi strādā savas komandas labā. Toties par galveno, kā jau kapteinim klājas, izvirzās Janičenoks, rosinot savu komandu uz tālmetieniem, jo zem groza garie Rīgas panākumus Salonikos atkārtot nespēj. (Kaut galā – tavu joku – VEF pie atlēcošām bumbām būs pārāks ar 36:34.) Vēl vienkāršais nepaplašinātais latviešu basketbola skatītājs tiek pacilāts ar smalku humoru aiz kadra: uzzinām, ka amerikāņu futbolā sāncensim vienīgi nedrīkst durt ar nazi. Lielisko joku gribas noapaļot ne mazāk ambiciozi: tad jau ar dakšiņu drīkst iedurt? Un vēl manis paša patentēts smalkums komentētāju garā: vai šī spēle būs sīva jeb stīva? Dikti jocīgi, ja laukumā nebūtu nopietni.

VEF tiecas pēc labas aizsardzības, toties dabū – 0:8. Ir arī 4:13, bet tie tad arī paliek mūsu lielākie mīnusi. Lietas kārtojas pārliecinoši un galvenokārt no distances, tālmetienos šo spēli rīdzinieki uzvar ar 10 pret trim mājnieku varējumiem. Ik pa brīdim spraigā spēlē laukumā vērojam nestandarta dramatiskas situācijas – bauda skatīties. Pirmo minūšu pinekļi Vefiņam nomesti, kaut pirmo cēlienu vēl jāzaudē ar punkta atpalicību. Bērziņš, agrāk bieži pelts, pēc atveseļošanās šķiet pēc laba basketbola nocieties, darbojas abos galos tā, ka prieks redzēt, bet komandai – lietderīgi. PAOK izmisīgi turas pie pārsvara, taču otrā cēliena vidū tas aizslīd no nagiem, pēc 23:27 Vefam pienāk 46:39 ko aiznest pārtraukumā. Ja nevar iegūt apakšā, tad Janičenoks un Valters iekrāj no tālienes. Pirmajā puslaikā atspēlēti 15 punkti un spēle sola izvērsties vēl dramatiskāka. Tikai beigas gan, lūdzu, lai būtu kā Holivudas filmā – laimīgas! Vefiņam, protams...

Un notiek, kā pēc pasūtījuma. Kaut arī PAOK rindās aizvien bīstamāks kļūst melnais viesstrādnieks Gorī, Vefiņa garie, sevišķi Kavaļauskis, šķiet apzinājušies savu sūtību un jūtas aicināti. Kaut gan pēc Miledža juvelierspožas piespēles leitis reiz samulst groza tuvumā, viņš, Keins un Bērziņš jo sevišķi tiek ar pienākumiem galā. Ko arī vajadzēja pilnai laimei. Kad Bērzs un Janičenoks vēl iesprauž kārtējos trijniekus, pienāk plus 12 un maza omulība. Ar ko tūdaļ jāsamaksā ar jaunu nervu slodzi, situācijas mainās kā... nu, kā šausmu filmā, vai? Izrādās, ka PAOK nav tikai melnādainie Gidens un Gorī, atklājas arī tāds ellīns Kalampokis, kurš īpaši precīzs no soda līnijas (bet nomet vienu secen pašā izšķirošā brīdī). Arī Bērziņam pie lielās vajadzības sodos divreiz notrīc roka, rezultāta starpība lēkā pie diviem VEF pārākuma punktiem, līdz 36 sekundes pirms beigām ir vairs tikai 76:75. Kavaļausks izcīnījis bumbu un ieguvis tiesības uz sodu, būdams jau izspiests aiz vairoga; Bērzs reabilitējies ar diviem precīziem soda metieniem; rīdzinieki vinnējuši cīņu parterī; tiesneši pasvilpojuši par labu grieķiem, Miledžs iespējis spožāko piespēli visā sacensībā, un tomēr...
Vēl 17 sekundes. Miledžs sadrebina LTV-7 skatītājus, no divām iespējām uz soda līnijas paveicot tikai vienu. Tikai divu punktu pārsvars, viens vienīgs tālmetiens var pārsvītrot visu mūsu skaistumu.
Plānots pārkāpums pret Janičenoku, Kristaps nedreb, divi sodi ķeselē gan. Vēl 11 sekundes. Izcīnām bumbu, tūdaļ tiek sists Miledžs, kurš nu ir precīzs abos piegājienos. VEF pēdējais raidījums lēkā pa stīpu, izraisot karstus drebuļus līdzjutējos, taču – iekrīt tomēr tur, kur nepieciešams. Un viss! VEF Rīga Eiropas kausa izcīņā turpina ceļu tālāk, priekškars lieliskajai izrādei krīt un skatītāji atelšas, ar nēzdodziņiem notraucot no sarauktajām pierītēm baiļu sviedrus.

Taču tiem, kas tagad gavilēs aizraujas ar izsaukuma zīmju dēstīšanu VEF lauciņā
atgādināšu: bijušas latvju komandas, kuras kopš Eiropas klubu kausa iedibināšanas 1958. gadā ir ne tikai iekļuvušas 16 labāko skaitā, bet arī to biķeri mājās pārvedušas un uzglabājušas. Rīgas ASK trīs reizes, Rīgas Barons – vienu. Tā kā ir, pēc kā līdzināties un tricināt ja ne pasauli, tad Eiropu gan...