Grūt(skūt-)galvji un viņu Jumts

Dažu Čehovas hokejistu teatrālie mēģinājumi attaisnot savu klātbūtni pie galda, beidzās ar Dinamo spēlētāju aukstasinīgu atturību – kas nesaprata, tiem patiešām iedeva gurķī, kas bija norāvušies no ķēdes – tos piesēja pie būdas... Hokejs? Nemuļķosimies, salīdzinot Vitjaz garīgi nelīdzsvarotos personāžus ar hokejistiem.
Kautiņi hokejā ir bijuši un būs, tāpat kā provokācijas, spēka paņēmieni vai – vārdu apmaiņas, lamas un laipnības. Tas, ko vajadzētu saprast ikvienam, kas vēroja pēdējo Dinamo spēli pret Vitjaz – darbībām, kā tika provocēti asumi tajā vakarā, nav nekāda sakara ne ar hokeju, ne ar spēles gaitu, ne vēl jo vairāk – ar kāda spēlētāja vīrišķību, kurš mēģina otram pierādīt savu džentelmeņa kodu. Tā nebija arī atriebība par kāda komandas biedra savainošanu vai pazemošanu un vēl mazāk – tas bija mēģinājums izmainīt spēles gaitu. Purns tajā vakarā vēlējās kauties. Viņš uzvilka slidas, formu un gāja hokeja laukumā. Varēja sevi neapgrūtināt, jo hokeja forma nepiestāvēja un tajā viņš ne tikai jūtās neērti, bet arī izskatījās neveikli. Tādā nozīmē neveikli, ja runājam, ka vispār hokejs bija jāspēlē. Kanādietis? Nesmīdiniet – jums neizdosies atrast brīvībā nevienu kanādieti, kas leposies ar šo cilvēku un sauks viņu par hokejistu. Gribētu redzēt, ko ar viņu izdarītu NHL, ja grūtdienis mēģinātu pierunāt uz kautiņu pretinieku komandas kapteini vai pirmās maiņas uzbrucēju. Tāpēc tādi mirastiji labākajā gadījumā darbu var atrast pilsētās, kur ģerbonī pietrūkst tikai treniņbikses, saulespuķu sēklas un tetovējumu katalogs... Tomēr, tas viss netrūkst uz tās pašas pilsētas ielām, kur viņiem sit uz pleca un saka, ka viņi esot molodčiki, bračkas, krasavci un stāri... Nazarovs – tas, kurš Vitjaz treneris – kaut ko murgo par vīru spēli, par kaislībām laukumā, par emocijām. Ko viņš mēģina pateikt? Kā var neredzēt, ka daži no viņa komandas nav nedz vīri, nedz saprot, kas ir kaislības, nedz izprot kopsakarību starp emocijām, ko rada hokeja spēle vai glupu gaiļu cīņas. Šo spēlētāju uzvedība pelna nevis skaidrojumus, ka tāda ir tā saukto hokeja policistu funkcija, bet – tas velk uz pētījumu, kur tiek aprakstītas dažādas garīgās novirzes, kas cilvēku pasaulē sastopamas, bet – pārsvarā reti. Kāpēc līga to ignorē?

Šobrīd Nacionālajā hokeja līgā diezgan nopietni diskutē par tā saukto hokeja policistu lomu. Tam pamatā ir vairāku šīs specializācijas hokejistu pāragrās nāves. Zinātnieki ir nonākuši pie atklāsmes – smadzeņu tūskas, kas izraisīja letālu iznākumu, pirmos aizmetņus ieguva no smadzeņu satricinājumiem, kas tika gūti ledus kautiņos. Tiesa, gandrīz visos gadījumos kā blakus kairinātājs ir bijis alkohols, ko hokejisti bija jaukuši kopā ar zālēm pret...galvas sāpēm, tomēr tas neattaisno vardarbību vai agresiju uz ledus. Šajā gadījumā runa ir par divu hokeja policistu saķeršanos, izvillošanos, kur viens parasti sevi pasludina par formālo uzvarētāju. Kā gadījumā ar Raiti Ivanānu, kur viņš pagājušā gada sezonas pirmajā spēlē saņēma tādu sitienu, pēc kura, nu jau var droši teikt, beidzās viņa NHL karjera. Taču Ivanāns nevienam neko nepārmet, tāpat kā viņa apdrošinātāji un komanda – viņi zināja, kāda tipa spēlētājs ir latviešu hokejists, viņi saprata, kāpēc tajā spēlē divi hokeja policisti nolēma savām komandām nodot vēstījumu vai emocionāli tās uzlādēt, sarīkojot šo kulaku izrādi. Formāli, tie ir līgas nerakstītie noteikumi, zem kuriem neviens nav parakstījies, bet – tos respektē. Spēlētāji par kautiņiem nesaņem diskvalifikācijas, tikai tā sauktos major sodus, kuri pārsvarā ir piecas minūtes uz sodīto soliņa. Ik pa brīdim saķeršanās uz ledus notiek arī starp citiem hokejistiem, kuru lomas komandā ir gūt vārtus un dalīt piespēles, taču nav iedomājama situācija, ka, piemēram, Ivanāna tipa spēlētājs iziet laukumā un sāk sist Krosbiju vai Ovečkinu. Tā vienkārši nevar notikt. KHL gadījumā šādas pārliecības nav un tas viss – pateicoties Vitjaz kluba vadības izkropļotajai izpratnei par hokeju kā spēli. Agresīva spēka spēle nav tas pats, kas agresija, rupjība un huligānisms, pirms ripa tiek ievadīta spēlē...

Tikai šogad KHL sāka piemērot bargākus sodus, piemērojot spēļu diskvalifikācijas Vitjaz rupjākajiem spēlētājiem. Tomēr tas joprojām neattur šo klubu no aprobežotu un spējās ierobežotu hokejistu piesaistes, dodot tiem uzdevumu – ej laukumā un sit. Tas savukārt liek izdarīt secinājumu - cik aprobežoti patiesībā ir tie, kas sevi sauc par Vitjaz vadību. Tāpat – cik nožēlojama ir KHL vadība, tiesnešus ieskaitot, kas tajā visā joprojām mēģina saskatīt hokeja spēles elementus. Kāpēc viņi raustās no Vitjaz vadības? Vai tas patiešām ir tā sauktais Krievijas kriminālās pasaules sindikātu diktāts, kuri savulaik ar jumtiem (jūs sapratās, ko šajā teikumā nozīmē vārds – jumts) nodrošināja pašreizējos gāzes un naftas miljardierus, bet tagad vienkārši izmanto seno tikšanos paralizējošo efektu? Rīgā Čehovas kaušļi gribēja kauties ar jebkuru, kas bija uz ledus – beigās vēl rāpās pie mūsu spēlētāju soliņa, lai tur kādam iedotu sejā. Ja kāds saka, ka Dinamo hokejisti ir bijuši mīkstie, ka nav devuši cienījamu pretsparu tajās situācijās, tad atļaušos daudznozīmīgi norādīt – bērnus, vecus cilvēkus un garīgi slimos, mūsu civilizācijā fiziski cenšas nepazemot. Paši izdomājat, pie kuras kategorijas pieder Vitjaz pagalma skūtie. Sist tāpēc, ka es gribu sist - piedodiet, tam nav nekāda sakara ar hokeja spēli. Tomēr, viss turpinās. Vai tiešām KHL pie šīs anomālijas nopietni atgriezīsies tikai tad, ja kāds uz ledus tiks nosists vai sakropļots uz mūžu? Tas var notikt jebkura šāda incidenta laikā – cimdi zemē, ķiveres pa gaisu, kulaki starp acīm un... viens neveiksmīgs galvas atsitiens pret ledu. Ja diviem gaiļiem tas ir pašmērķis – lai viņi dzenā savas spalvas pa gaisu. Lai Mirastijs gaida mūsu Ivanānu un tad viņu vajā pa ledu. Ja tas ir vienīgais, ko viņš prot. Bet – vai mums vajag komandā tādu kā Ivanāns, tikai tāpēc, ka Čehovā ir prātā sajukuši Vinniji Pūki ar zāģu skaidām galvas rajonā?

Te atkal atgriežamies pie hokeja policista jeb kā krieviem patīk teikt – tafgaju (tough guy) institūcijas. Ja katrā komandā ir vismaz viens, kas saņem algu par kaušanos – lai tā būtu, lai viņi savus katliņus viens otram arī dauza. Taču nevar būt arī tā, ka ir tikai viena KHL komanda, kas burtiski vārās no gribēšanas kauties, bet visi pārējie tagad mēģinās viņiem pielāgoties, vervējot pa boksa zālēm tamlīdzīgus atbildētājus. Vai jums tiešām liekas, ka mūsējie tajā vakarā nespētu iedot pa rīkli tam Saskačevanas bomzim? Un, kam tas palīdzētu? Vispār jau amizanti, ka paši krievi šajā teātrī liek vairāk dejot kanādiešiem, padarot viņus par semināra – Mums tāds hokejs nav vajadzīgs! – galvenajiem lektoriem. Arī tas lielā mērā pasvītro, cik šī gribēšana izpausties ar dūri un nevis spēli, ir mākslīgi veicināta. Hokeja spēles gars tur nav pat tuvumā... Tad kāpēc ar to samierināties?