Podziņš un... spogulīt, spogulīt...
Pietika Aināram Podziņam pateikt, ka viņš grib izmantot iespēju uzspēlēt Krievijas junioru izlasē un... Kas tas bija? Kas tas ir? Bērnišķīgais nacionālisms vai - nobriedušais stulbums? Nē, nē – nav runa par pašu hokejistu... Parunāsim par attieksmi.
Kad pirms diviem rudeņiem astoņpadsmit gadus vecais Ainārs Podziņš ieradās Latvijā, viņa atvērtībai un sirsnībai nebija robežu. Viņš nav mainījies. Dzimis Jūrmalā, bet uzaudzis Krievijā – dzīvojis kā krievs Maskavā un tur sācis spēlēt arī hokeju. Sešpadsmit gadu vecumā viņam izdodas uzspēlēt arī attiecīgā vecuma Krievijas izlasē. Kad Rīgas Dinamo jaunieti paņem savos sarakstos – sajūsmai ir robežas, bet tās nevar redzēt. Ainārs ir iemīlējie savu vecāku dzimtenē, apreibis runā par jauno karjeras pavērsienu, par iespēju kādreiz uzspēlēt Latvijas izlasē. Viņā nav ne miņas no aprēķina un sausas riebeklības – tādā nozīmē, ka puisis vienkārši dzīvo, trenējas un... dzīvo. Līdz pienāk uzaicinājums spēlēt Krievijas junioru izlasē. Tajā brīdī mēs publiski noskaidrojam, ka Podziņam ir arī Latvijas pase, ka viņam līdz spēlēšanai Latvijas izlasē ir jāgaida līdz 2012. gada rudenim (starptautiskās federācijas noteiktā noilguma kārtība, ja reiz vēlies mainīt tā saukto hokeja pilsonību), ka viņš ir apmulsis. No kā šis mulsums? Krievs vienkārši meklē, kur labāk – saka nacionālisti. Viņš ir uzmetis Latviju – saka galējie nacionālisti. Tas bija viņa aprēķins – domā sazvērestības teoriju cienītāji. Tā jums, fašistiem, vajag – noskalda krievu ekstrēmais gals. Podziņš domā īsu brīdi un nolemj tomēr atgriezties pie tām hokeja saknēm, kur viņš sācis. Pragmatiski apsverot, viņš to dara, lai nebūtu kādreiz jānožēlo, ka neizmantoja visu, kas viņam kā hokejistam tika dots. Merkantili? Pavērtēsim.
Kopš pirmās dienas, kad Podziņš nonāca KHL kluba apritē, par viņu interese hokeja aprindās tikai pieauga. Latvijā to pieņēma ar divdomīgām galējībām – sākot ar „nesaprotam, ko tas Sējējs tajā krievelī ir atradis” un beidzot „mums viņš kādreiz noderēs Latvijas izlasē”. Krievijā bija daudz lietišķāki vērojumi – ja sāks spēlēt, lūkosim kā izmantot savu valsts interešu labā. Ko krieviem kompleksot? Podziņš bija viņu hokeja skolas audzēknis, spēlējis izlašu apritē. Savukārt, latviešiem pārliecību par pazudušā dēla atgriešanos noteica dokuments – pase. Mēs te varētu diskutēt un analizēt – kā tas varēja notikt, ka puika dzīvoja un strādāja ar divām pasēm, ko patiesībā Latvijas likumdošana neatļauj, taču ne par to šajā gadījumā ir stāsts. Parunāsim par mūsu darbībām, kad viens lojāls jauns cilvēks nonāk mūsu vidē, vidū, kultūrā un dzīves vai sadzīves uztverē. Podziņa gadījums kaut kādā mērā sasaucas ar daudz aprunātajiem krievu karogiem pie mašīnām ar Latvijas numuriem. Labi atceros, ka savulaik viens no krievu kopienas retoriski pavaicāja – klau, latvieši, vai krievi vainīgi, ka jūs savus karogus pie mašīnām neliekat? Tagad tās lietas mainās, bet šie impulsi mūsu vidē radās ne jau tāpēc, ka no laba prāta sākām sarkanbaltsarkano karogu šādā vīzē godāt – to stimulēja tāds kā novēlots revanšisms par to, ko dara citādi runājošie Maskačkā un tai idejiski pietuvinātajās izpratnes zonās. Podziņš jau no tās pašas rindkopas...
Ko Latvijas hokeja federācija – ja vēlaties, arī Latvijas institūts un visas tās murgainās integrācijas programmas – izdarīja, lai tāds kā Podziņš ne tikai nēsātu Latvijas pasi, bet arī dzīvotu ar pārliecību, ka tā viņam ir dārga un vienīgā iespēja? Apaļu vai kantainu – neko. Visu šo laiku, kopš jaunais hokejists ganās Latvijas hokeja priedēs, viņš ticis uztverts kā parādība, kas nepāries. Jo – kur viņš liksies, gan vēl mēs padomāsim, vai viņš patiešām būs gatavs materiāls Latvijas izlasei, gan vēl treneri novērtēs utml. Tajā pašā laikā krievi Maskavā neprātuļoja – viņi ik brīvu brīdi savu lolojumu uzrunāja, zvanīja Podziņa vecākiem, taustīja drēbi un pamatu. Tas nebija nekas pārspīlēts vai lišķīgs – tā bija programma minimums. Tieši tik maza vai liela, lai brīdī, kad vajag pieņemt lēmumu, jaunais cilvēks tikai uz mirkli nosvārstītos un pieņemtu, ko viņam noliek uz galda. Neko jau krievi nenolika, bet attieksmi parādīja, vienaldzīgi nebija. Ko mēs? Lipmans skrēja pie Sējēja un prasīja, kāpēc Dinamo šajā sakarā nerīkojas... Tas bija pirms nedēļas. Pirms tam mums viņš bija tikai un vienīgi Ainārs Podziņš, kurš intervijās slavēja Latviju, Dinamo un Rīgas līdzjutējas. Puika. Ko viņam tagad pārmest? To, ka mēs paši noskatījāmies kā Krievijas izlase viņu savāc? Kāpēc, lai nesavāktu?! Ko Latvija izdarīja, lai Podziņš gribētu spēlēt Latvijas izlasē? Iedeva pasi un aizmirsa astoņpadsmit gadus vecajam jaunietim piekodināt, ka dubultā pilsonība mūsu valstī nav pieļaujama. Pat to mēs nepratām viņam izskaidrot, kas tehniski vismaz būtu kaut kāds tilts, ko viņš pārietu uz palikšanu.
Gan jau būs, kur viņš liksies... Kirov, piedod, bet tā ir tava iedibinātā kārtība Latvijas hokejā. Podziņa gadījums tikai piespieda vēlreiz ieskatīties spogulī. A, ko viņš pats neko neprasa, neko nesaka, ka viņam vajag... Apmērām tādā stilā darbojamies. Tev nūja salauzta? Bet, ko tu nesaki... Tev apdrošināšanu vajag? Ko neprasi, nokārtosim... Mēs krītam ārā no A grupas? Oi, te būs prēmijas, spēlējiet, izcīniet uzvaru... Attieksme. Tas ir vārds, kas ir pēdējais LHF vārdnīcā. Kirovs saka – bet es visu izpildu, man ir nauda, es nevienu nemānu, viss notiek, nevienam neesmu palicis parādā! Jā, tikai šī kārtība sākas ar vārdiem – nu, ko ta’ tu neprasi... Normāli būtu, ja kārtība un uzmanība izrietētu no federācijas konkrētiem darbiem, nevis no problēmām, kas LHF izpratnes dēļ, tikušas piedzīvotas. Kad pērn sašūpojās izlases koridori, Kirovs nevis skaidroja, kas noticis, bet pierunāja Ozoliņu kļūt par menedžeri, lai viņš sakārto to, kas viņiem (spēlētājiem) vajadzīgs. Pierunā viņus, es tev maksāju... Bet, ne jau attieksmi var nopirkt. Vai nu tā ir, vai nav. Podziņa gadījumā nav ko daudz apraudāt notikušo – mēs neko neizdarījām, lai viņš - nevis rautos uz Krieviju, bet - gribētu palikt Latvijā. Protams, federācijā jau ir izpētījuši, ka tas turnīrs, kurā Podziņš piedalās krievu kreklā, nav nemaz tik oficiāls, ka starptautiskā federācija to var arī neskaitīt kā valstsvienības pasākumu, ka utt. utml. Tas jau nemaina stāstu. Pamainiet attieksmi un nevajadzēs nožēlot... Vienkārši.
+1 [+] [-]
+22 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+5 [+] [-]
+17 [+] [-]
+2 [+] [-]
Šķiet,ka Podziņam ar diviem gadiem atrodoties LV hokeja apritē bija par īsu, lai saprastu kur viņš ir nonācis.
Savādāk viņš būtu sapratis,ka viņam nav pamata vēlēties pārāk lielu godu savai personībai.
Jā var runāt kāpēc LHF nerūpējas par saviem jaunajiem talantiem, bet situācijas raksturs Podziņam nekļuva zināms ne pirms mēneša, bet jau krietni senāk.
-4 [+] [-]
-3 [+] [-]
+19 [+] [-]
-1 [+] [-]
Vispār, šoreiz īpaši patika, kā vienkārši, bet precīzi tas tika nodefonēts. Tā arī ir, it kā nevar pārmest, nevienam parādā nav palikts, galējā gadījumā par visu tiek samaksāts, bet tas - ja visi striķi trūkst. Un galu galā - "Ko tad neprasi?"
+2 [+] [-]
-4 [+] [-]
+12 [+] [-]
+9 [+] [-]
+13 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
+16 [+] [-]
-3 [+] [-]
[+] [-]
+4 [+] [-]
+10 [+] [-]
Protams, Latvijas izlasei vēl ir jātiek uz Sočiem un Podziņam vēl būtu jātiek tās sastāvā. Bet, jebkurā gadījumā, tas būtu daudz reālāk, nekā jebkad tikt uz OS Krievijas izlases sastāvā.
Vai iespēja pamēģināt iekļūt Krievijas U20 izlasē bija tā vērta? Grūti pateikt. Katrā ziņā hokejists savu izvēli izdarīja.
-3 [+] [-]
[+] [-]
-3 [+] [-]
[+] [-]
...tas bija kārtējais metiens ar akmeni Lipmanam no Armanda puses....bet ar nelielu....
-2 [+] [-]
-3 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]