Tēvi hokejā

Raiti Bikši ("Dinamo bērni") jau šur tur biju dzirdējis diskutējam par bērnu hokeju, nu viņam pievienojās arī Gunārs Ķirsons, kurš stādījās priekšā kā Džudo federācijas prezidents, bet vairāk gan runāja par nule kā kongresā par pilntiesīgu biedru tapušās biedrības "Lido Bultas" komandu ar šādu pašu nosaukumu. Ko Ķirsons izdarījis? Pagaidām vēl it kā neko daudz: ņēmis savā aprūpē vienu no "Pārdaugavas/Prizmas" 2001. gada komandām, kur trenējas arī viņa mazdēls Alberts Tristians Ķirsons. Jau vairākus gadus lielākā daļa šīs komandas puiku no rītiem pirms skolas varēja trenēties, jo viņi bija t. s. specklase Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Nu vecais Ķirsons komandai piesaistījis labāko slidošanas treneri Latvijā Ansi Straupi, ar puikām strādā Edmunds Pivarūns un Valerijs Koreškovs (vārtsargi), bet tāds kā virstreneris, virsmenedžeris ir Aigars Cipruss. No rīta visiem 23 puikām, kas pārsvarā ir no Pārdaugavas, treniņš, pēc tam otrās brokastis "Spices Lido", no pusdivpadsmitiem skola, pēc tās otrs treniņš. Ja skolā atzīme zemāka par septiņi, trenēties netiek ļauts... Forša lieta! Savulaik šādā specklašu sistēmā izauga lielākā daļa mūsu hokejistu, sākot ar 1967. gadu - Irbe, Grundmanis, Katlaps, Sējējs, Tomans, Hehts, Fanduļs, Ozoliņš, Panteļejevs un daudzi citi.

Ķirsona un arī Bikšes piemērs iedvesmo, taču tas viss mūsu hokejā jau ir bijis. Kaismīgs tēvs/vectēvs, kurš šodien ripas dēļ gatavs hokejā ieguldīt savu, savu draugu un biznesa partneru naudu. Un tas ir labi. Tā vajadzētu būt visos KLUBOS (speciāli ar lielo burtu!). Taču visā šajā tēvu/vectēvu hokeja mīlestībā ir viens liels BET. Viss notiek līdz brīdim, kamēr ar hokeju nodarbojas paša bērns.

Manā 30 gadu pieredzē, kopš esmu hokejā kā žurnālists, no tiem arī kādus 12-15 gadus kā hokejista tēvs "Latvijas bērza-79" komandā, šādus aktīvus tēvus esmu redzējis vairākus dučus. Mūsu pašu komandā bija viens, kurš no mazotnes pierakstīja visus mūsu komandas gūtos vārtus un piespēles (datori un internets tad vēl nebija). Saprotams, kāpēc: viņa puika bija viens no spraunākiem metējiem. Kad puika veselības dēļ vairs nevarēja turpināt trenēties, cītīgais statistiķis pazuda...

Droši vien daži no jums būs piemirsuši, ka 2005. gada Saeima ar īpašu lēmumu par Latvijas valsts pilsoni atzina Maksimu Jakovļevu (1988.). Toreiz Ēvalds Grabovskis no LHF jauneklim bija uzrakstījis tādu raksturojumu, it kā šis mums būtu kā Greckis vai vismaz Harlamovs. Puika centīgs, noderēšot Latvijas izlasei. Bet šoreiz ne par puiku stāsts, bet viņa tēvu, kurš Rīgā organizēja vienu starptautisku turnīru pēc otra. Līdz brīdim, kamēr paša puika trenējās. Nu jau kādus piecus gadus vecais Jakovļevs nav redzēts hokejā pat kā skatītājs.

Droši vien tie, kas pastiprināti neinteresējas par bērnu un jauniešu hokeju, nebūs pat pamanījuši, ka bērnu hokejā mums vairākus gadus bija "Aisbergs". Sīvi cīkstējās ar "Liepājas metalurga" puikām. 12. oktobrī "Aisbergu" izslēdza no Latvijas Hokeja federācijas biedriem. Formāli - par biedru naudas nemaksāšanu. Pēc būtības - Aigara Kalvīša dēli izauguši, un "Aisbergs" vairs nav vajadzīgs.

Gribētos cerēt, ka Ķirsons un Kalvīša radinieks Bikše ies citu ceļu. Un hokejā paliks arī tad, ja bērni/mazbērni vairs nespēlēs...