Kur palika īstā TTT ?

Stāsta Andris Purkalns, basketbola treneris kopš 1958. gada, kurš uz TTT atnāca 1977. gadā kā cerīgs galvenā trenera Raimonda Karnīša pārinieks. No TTT viņš aizgāja 1989. gadā līdz ar meistarkomandas sabrukumu, kā visu lamāts Karnīša aizstājējs. Aiz muguras palika Latvijas izcilākajai komandai ziedotie mūža visgudrākie gadi (42 – 54). Paldies par to viņam nepateica neviens …

--Vai tev bija prāta aptumsums vai kas, kad uzņēmies uzskatāmi grimstošā TTT “kuģa” vadību 1988. gadā?
--Izvēle krita uz mani laikam taču tāpēc, ka veselu rindu TTT spēlētāju biju trenējis jau no mazām dienām, no skolas sola. Hendele, Grāve, Žvīgule, Skulme, Svarinska, Šulca, Rītiņa, Ūdre, Zatlere un tā tālāk bija manas audzēknes. Vēl viens iemesls manai izvirzīšanai bija Dzidras Karamiševas atteikšanās no komandas vadības pēc Karnīša slimības. Vieta jau nevar tukšā palikt, es tolaik tai stāvēju vistuvāk. Un sporta skolā ar augšminētām meitenēm mēs četras reizes bijām ņēmušas medaļas, divas reizes kļuvušas par čempionēm PSRS sacensībās. Tātad bija jau apliecināts: mēs to varam. Tikmēr visi domāja: Uļa beidz spēlēt un pierastais zelts arī beidzas – ja ne vēl ļaunāk…
. Tomēr es redzēju komandas nākotni ar tām manām meitenēm un citām jaunajām. Bija jātiek no bedres ārā, kaut par zeltu, protams, bija uz ilgāku laiku jāaizmirst. Vēl šodien esmu ticīgs: mēs tiktu uz pekām, vismaz no augstākās līgas jau nu nebūtu ar kaunu jāizkrīt – kā tas dabā notika pēc manis atstādināšanas. Toreiz, pēc sacensību tūres Alma-Atā, kur TTT ne bez tiesnešu piepalīdzības izrādījās neveiksmīga, mājuplidojot mani mierināja lielie Maskavas funkcionāri: tu nesatraucies, mēs neesam ieinteresēti TTT bojāejā, pēdējā tūrē viss būs labi. Taču to pēdējo tūri man vairs nebija lemts piedzīvot – vienalga tā beidzās bēdīgi...

Taču es ne uz vienu neturu ļaunu prātu, vēl šodien esmu gatavs visiem, kas piepūlējās mani atstādinot, uzsaukt vakaru lepnā krogā. Viņi taču izglāba manu veselību, ja ne pat dzīvību. Esmu visai emocionāls cilvēks, un tolaik caurām naktīm negulēju, lauzot galvu visos iespējamos virzienos: kā pārtraukt neveiksmju sēriju, kā tikt uz zaļa zara… Biju uzvilcies līdz pēdējai robežai, līdz sirdstriekai. Un tad uzvienreiz pēc treniņa man ģērbtuvē pasaka: tevi uz sporta komiteju izsauc Geistards. Maigonis tolaik bija sporta spēļu daļas vadītājs, manis un basketbola sabiedrības ļoti cienījams cilvēks. Sirds tā kā salēcās: nebūs labi. Aizgāju. Tad Geistards tā sirsnīgi: redzi, Andri, kā tas džins ir izsprucis no pudeles. Mums tagad būtu labāk pastāvēt malā un noskatīties – kas notiks tālāk. Tikai izgājis no kabineta apjēdzu, ka tā bija diplomātiski un maigi izteikta atvaļināšana. Nu un labi, ka tā…

Meitenes ar Aneti Muižnieci priekšgalā atnāca pie manis un paziņoja: ja tā, tad bez jums mēs uz treniņiem neiesim. Vai trakas, tā jau ir politiska lieta, draud ar Sibīriju! Iedomājieties: slavenais TTT, PSRS vēl nesen labākā komanda, padomju sporta gods un slava, tajā sistēmā sarīko dumpi! Paldies par uzticību, taču neko tādu ir neprātojiet, padomājiet labāk par komandu.
1987. gadā TTT vēl pēdējo reizi izcīnīja Liliānas Ronketi Eiropas kausu.
Komanda bija laba, koncentrējusies, ar perspektīvu. Toreiz neviens neticēja, ka mēs varam to paveikt, turklāt izbraukumā. Arī paši rīkotāji itāļi neticēja, bija sagatavojuši veselu programmu ar scenāriju kā apbalvos Itālijas komandu, uzvarētājas, kur cīnījās divas varenas amerikānietes. Mēs toties sev ticējām līdz pat beigām, kaut pēdējās minūtes sākās ar mīnus sešiem punktiem. Tad mums to kausu iešķieba it kā starp citu, bet sumināja itālietes. Mēs, savā garā lepnas būdamas, piecēlāmies un aizgājām svinēšanai pa vidu. Delegācijas vadītājs Arturs Punenovs— miers viņa pīšļiem, bija labs basketbola rīkotājs – pārsteidza itāļus: o, padomju cilvēks un runā svešvalodā! Viņš pietiekami diplomātiski, bet arī pietiekami stingri un saprotami pateica, ko mēs par to visu domājam.

Kad kļuvu par galveno, lieti noderēja iepriekšējā pieredze, kad strādāju par Karnīša palīgu.
Vispār jau man šķita, ka viņš ir mūžīgs, ka es vienmēr strādāšu kopā ar Karnīti. Nav ko kaunēties atzīt viņa virskundzību, jo esmu pārliecināts: Karnītis bija sava laika viens no izcilākajiem basketbola speciālistiem ne tikai Latvijā, ne tikai PSRS – pasaulē! Tā, kā viņš domāja, kā dzīvoja basketbolā – tādu vairs nav, un tā nav tikai nostaļģiska purpināšana no manas puses. Vēl ko gribēju iemācīties no Karnīša un tā arī neiemācījos – neatlaidību. Viņš, kārtojot komandas lietas pie lieliem priekšniekiem, vienkārši negāja no kabineta ārā, kamēr nebija dabūjis vajadzīgo. Es, ja man ko atteica, satraucies un apvainojies lēcu kājās un metos prom.
Par Karnīti kā šaha spēlētāju – gan basketbola laukumā, gan uz rūtotā lauciņa – stāsta visādus brīnumus, taču bijām līdzvērtīgi spēlētāji. Šahs deva atslodzi, citas emocijas saspringtās situācijās. Bieži vien, bezmiega nomocīti, tā atpūtāmies naktīs. Vienlaikus, var teikt, trenējām smadzenes. Savureiz, ja radās iespēja, mīlējām arī preferansu uzspēlēt. Karnītis bija azartists ar izteiktu uzvarētāja sindromu – visur, kur vien piedalījās, viņam bija jābūt pirmajam. Arī meitenes viņš pat bezcerīgā stāvoklī tiecās piespiest uzvarēt. Šeit, manuprāt, tad arī ir tā ilggadīgo TTT panākumu atslēga.

Tikmēr ar gadiem radās prasība pēc jauna, moderna, ātra basketbola. Nebija jau tā, ka komandā nerunājām par iespējamu un vajadzīgu ātru spēli – bija diezgan basketbolistu, kas varētu to paveikt. No garajām Marianna Feodorova, kura tomēr pie vārda tika ļoti reti. Kad to atgādināju, Karnītis bija strups: no mums prasa uzvaras. Nevis eksperimentus; ir jāņem maksimālais ar tiem spēkiem, kuri ir visiespaidīgākie, visderīgākie. Kurš teiks, ka tā nav viena racionāla taisnība un patiesība? Un tai tika ziedoti tādi savdabīgi talanti, kādas bija māsas Salenieces, Brumermane, Hendele. Ejot pēc uzvarām pa taisnāko un īsāko ceļu. Uļas gaitas laukumā bija noteiktas gandrīz vai pa centimetram. Un tas nu nepavisam nebija ātrs un dulls basketbols.

Man nav nācies savas basketbola dāmas pa bāriņiem un dančiem ganīt, puišus no viņām dzīt nost – cilvēkiem vajag uzticēties – taču uzmanīt vajadzēja gan. Kas jauna, tai bieži pavasaris svilpo bēniņos. Sarunājām laiku, kad jābūt vakaros mājās, citas režīma lietas. Savu reizi tiku arī apmānīts. Ne no ļauna prāta, tomēr basketbolistu personisko interešu labā. Tagad, kad pagājis tik ilgs laiks, izrādās, ka es par daudz ko tiku turēts neziņā. Vienalga, tās, kas tika līdz meistarkomandai, visas bija labas meitenes. Neviena no manām audzēknēm, ar kurām nodarbojos kopš pirmās klases, nav noklīdusi no gaišā ceļa. Daudzas kļuvušas ievērojamas ārpus sporta. Trīs mūsējās kļuvušas par četru bērnu māmiņām, un tie bērni spēlē basketbolu!

Man vēl aizvien taujā: vai Latvijas sieviešu basketbols, prātīgi vadīts, būtu varējis palikt kaut kur tuvumā iepriekš izcīnītajiem panākumiem?
Itin labas rezerves jau it kā nāca visu laiku, arī pats tiku tās gatavojis, zinu. Nebūtu labu tiesu samāksloti, pārspīlēti radīta tā panika ap astoņdesmit devīto gadu, izpaliktu arī dziļā krīze TTT komandā. (Geistards daudzus gadus vēlāk man atvainojās: Andri, es toreiz kļūdījos.) Mēs pratām un varējām spēlēt. Cita lieta ir prasība pēc visaugstākajiem, it kā pierastajiem panākumiem. Uz Uļu visnotaļ balstīti, tie bez viņas vairs nebija domājami. Ja par rezervju gatavošanu runājam tālāk, tad man sāp sirds par to milzu naudu, ko tagad – īpaši vīru basketbolā—aizgrūžam visādiem viduvējiem ciemiņiem un kuru viņi notiec pa krogiem. Ja tā tiktu novirzīta jaunatnes sagatavošanai, tad viena viesstrādnieka vietā varētu apgādāt vairākas jauniešu komandas. Ar privātu naudu, protams, katrs var darīt, ko vēlas, bet basketbolā jau ieplūst tāpat valsts un pilsētas līdzekļi.

Bet jaunais TTT modelis nepatīk. Lepošanās ar citu sūri pelnītiem nopelniem. Es visu saprotu: citu valstu basketbolistu iesaistīšana labākajos klubos tagad ir pasaules prakse, tā dara visas. Tikai… nu vairs nav un laikam arī nebūs “pašu meitenes, pašu karogs”. Kā skatītāju, līdzjutēju mani vairs neaizrauj komanda, kurai viengad ir tāds sastāvs, citugad atkal pavisam savādāks. Iesaistot pat vakarējās it kā sīvās pretinieces. Arī basketbolistēm pašām, apkārt klejojot, par galveno kļūst maks, nevis karogs. Var jau būt, ka tā vajag, taču esmu pieradis pie cita basketbola. Pie savas komandas ilgstoša patriotisma...