Miglinieka aicinājums

Igoru Miglinieku uz sarunu nomedīt ir diezgan sarežģīti, jo par spīti tam, ka profesionālajā sportā bez darba viņš ir jau ilgāku laiku, viņš visu vasaru ir pavadījis ar svilpi kaklā. 7 nometnes ir aizvadītas, un skola, kurā, protams, dominējošais sporta veids ir basketbols, bet meitenes volejbola spēli apgūst paralēli basketbolam, - gatavojas debijai Latvijas jaunatnes čempionātā. „Ideja par savu skolu ir ļoti sena. 2000. gadā tika iegādāta zeme Ikšķilē, ar domu, ka mēs tur iesim dzīvot. Katru gadu nācās secināt, ka vēl nevaru uzcelt kārtīgu māju – finansiāli nevaru. Tā tas viss atlikās, bet es vienmēr esmu zinājis, ka tā ir ļoti laba vieta savai sporta skolai,” motivāciju izveidot savu sporta skolu Ikšķilē skaidro Miglinieks. „Ikšķile ir ļoti ģimeniska vide, tur ir daudz daudzbērnu ģimeņu un bērnu vispār tur ir daudz. Turklāt tā nav Rīga, kur būtu jāmēģina kaut kur iespraukties, jāņem nost bērni. Rīgā jau viss tomēr ir gana labi sakārtots, un - ja es gribētu dzīvot Rīgā, tad es droši vien pievienotos kādai no esošajām jaunatnes komandām,” stāsta Miglinieks.

Grūdiens notika pērn, kad tomēr – lai arī ar 10 gadu novēlošanos – viņš pārvācās uz Ikšķili. Bija plānots, ka skola atvērsies šogad, gada laikā kārtīgi visu sagatavojot, bet beigās sanāca tā, ka visi priekšdarbi tika paveikti mēneša laikā un IMSS savu pirmo darba gadu jau ir aizvadījusi. „Nebija plānā atvērt skolu jau pērn. Pārvācāmies ar domu, lai bērni septembrī var sākt iet skolā, lai gan māja vēl bija puspabeigta, taču pārvācāmies, zinot, ka tad gan atpakaļceļa vairs nav. Gribēju atvērt šogad, bet no vecāku puses bija liela vēlme to darīt jau pērn. Iesniedzu domē septiņu gadu attīstības plānu, kuru viņi akceptēja un mani atbalsta. Pieredzējuši cilvēki jau mani brīdināja, ka bez pašvaldības atbalsta atvērt savu sporta skolu būs ļoti grūti, to es arī saprotu, tāpēc Ikšķiles atbalsts ir svarīgs.”

Miglinieks stāsta, ka pirmajā gadā cerēja uz 40 audzēkņiem, kaut arī pieļāva, ka varētu būt tikai 20. Rezultāts – 86 audzēkņi jau pirmajā darba gadā, kas tika sadalīti septiņās treniņu grupās. Sākot jauno mācību gadu, ir izveidota filiāle Salaspilī, kopumā skolā nodarbinot piecus trenerus un nokomplektētas 14 treniņu grupas. Igors Miglinieks uzskata, ka jaunatnes basketbola sistēma ir ļoti pieklājīga, bet savā skolā viņš cer mazliet pievērst uzmanību citādākai domāšanai. „Sports – tā ir veselība, tas ir jāpropogandē. To diemžēl daudzās sporta skolās aizmirst, ka sports nodrošina veselību gan garā, gan fiziski. Pārāk daudzi ir pārņemti ar rezultātu, tāpēc dod bērniem pa ausīm, kliedz, klapē, aizmirstot, ka rezultāts jau nav prioritāte. Profesionālajā sportā ir vajadzīgs rezultāts, bet bērnu sportam vispirms ir jāveic citas funkcijas. Par to ir ļoti jādomā,” uzskata Miglinieks un min dažādus piemērus no šīs vasaras nometnēm. Piemēram, kamēr vienai grupai treniņš zālē, otrai – jālasa grāmatas. Tāpat vēl dažādi knifiņi. Vasaras darbā piedalījās arī Ieva Kubliņa, Anete Jēkabsone – Žogota, Ainars Bagatskis, Edmuns Valeiko, brālis Raimonds, Madara Apine, Ilze Ose – Hlebovicka, Mārtiņš Meiers, Sandis Valters, Rodrigo Laviņš, Edgars Masaļskis, Raimonds Bergmanis un pat Ufo, Santa Didžus un citi.

Priekšā debija jaunatnes čempionātos, startējot 2000. gadā dzimušajiem bērniem: „Citi ir trenējušies kopš pirmās klases, manas komandas – gadu. Šogad visiem, iespējams, arī zaudēsim, pēc gada pievilksimies klāt, pēc tam – sāksim konkurēt. Ir vajadzīga pacietība, turklāt nav jau tā, ka dzīvē ir tikai basketbols.” Tiesa, Miglinieks ir pārliecināts, ka – ja lietas turpinās šādi attīstīties, ar laiku būs arī pienesums profesionālajam sportam, taču – tas ir salīdzinoši tālā nākotnē. „Man šķiet, ka mēs ejam pareizajā virzienā. Ar kļūdiņām, taču virziens ir pareizs. Es ticu, ka būs arī rezultāts. Darba ir daudz, diemžēl es pats nevaru būt visu laiku sporta skolā, jo man ir jānopelna arī nauda. Tagad tā ir sagadījies, ka tik ilgi bez darba es vēl neesmu bijis, bet varbūt zvaigznes tā ir sastājušās, ka deva man laiku savā sporta skolā pavadīt laiku ar bērniem. Šovasar es biju visās septiņās nometnēs. Un tas kontakts mums ir fantastisks! Bērni ir gatavi visu darīt, viņiem vajag tikai piedāvāt,” ar neuzspēlētu sajūsmu par vasaras pieredzi stāsta Miglinieks.

Nākotnes plāni? IMSS tēmēs uz ES struktūrfondu līdzekļiem 2014. gadā, lai uzceltu savu sporta bāzi. Pašlaik vēl izdodas tikt galā ar to audzēkņu daudzumu, kas ir, bet kā būs turpmāk, šķiet, nenojauš arī paši skolas bīdītāji. Viens ir izdarīts – tukšais reģions aizpildīts. Proti, līdz šim gan Salaspils, gan Ikšķiles bērni ir meklējuši iespējas citur, lai nopietni trenētos basketbolā. Kas notiks tālāk? Laiks rādīs. Pats Miglinieks, visticamāk, drīzumā dosies uz ārzemēm trenēt. Kā pats atzīst, sēžot tik ilgi bez darba, darbs ar bērniem ir aizgaiņājis prom visas depresīvās domas, kas neglābjami parādās ikvienam, kas sēž dīkā jau ilgāku laiku. Varianti esot. IMSS ir interesants projekts pašmāju sportā, tiesa, bez garantijām, ka tagad mūsu groza bumba vai meiteņu volejbols uzplauks. To vērtēsim vēlāk.