Ko Peka gribēja ar to pateikt?

Lai saprastu, ko Peka bija domājis ar labu sniegumu komandas izpildījumā, izvēlējos šīs spēles divus video fragmentus. Tā būs vieglāk izprast mums jaunā trenera prasības un viņa auklētos nodomus. Kas ir šis hokejs, ko viņš paģēr? Ātrums un presings pa visu laukumu, ievērojot stingru kārtību visiem manevriem – tā nav tikai tupa skraidīšana, tā ir sistēma, kad visa komanda atrodas kustībā, turklāt salīdzinoši kompaktā formātā. Jebkura novirze vai nedroša saminstināšanās var tikt sodīta, atkarībā no pretinieka izpratnes un meistarības. Tieši tā mēs zaudējām pirmos vārtus. Spēle bija tikko sākusies, mēs metāmies pakaļ ripai pretinieku zonā, piespiežot viņu uzbrucējus atkāpties uz malām, un liekot aizsargam aiz vārtiem uz mirkli aizdomāties par lēmumu – johaidī, ko darīt ar ripu? Parastā forechecking kārtībā šim aizsargam, kas ieguvis ripu, nav laika domāt par mērķtiecīgi virzītu piespēli, jo kāds no mūsu uzbrucējiem ar kustību liek saprast, ka viņš tūlīt, tūlīt būs blakus – līmēs apmalē vai vismaz maisīs gaisu. Svarīgi ir tādā brīdī izpildīt tik pārliecinošu manevru, lai pretinieku aizsargs pret uzbrukuma zonu paliktu ar muguru – viņš censtos nevis kaut kam piespēlēt konkrēti, bet pamestu ripu pa apmali, lai būtu tālāk no vārtiem... Taču apmales vai zona bija noslēgta ar mūsu uzbrucējiem. Tur nekas nesanāktu. Tā kā pret šo konkrēto aizsargu, kura rīcībā bija ripa, nesekoja presings, viņam bija tieši tik daudz laika, lai novērtētu situāciju un pa centru (normāli šādas avantūras izgāžas un spēlētājs tiek nosēdināts rezervē uz vairākām maiņām) iedot piespēli savam uzbrucējam, kas dežūrēja pie zilās līnijas. Protams, mūsu aizsargu (Ozoliņa un Cibuļska) pozicionālā spēle arī prasīja mazliet klasiskāku rutīnu – nu, vismaz nestāvēt blakus vienā līnijā, taču tajā brīdī viņi ar pirmās maiņas atbildību gribēja realizēt trenera plānu, kas varēja būt zīmogs visai spēlei. Bija – tikai tas sagriezās par labu pretiniekam. Var pieņemt, ka Morozova ganīšanās pie mūsu zonas, bija nevis viņa avantūra, bet gan AK Bars treneru prasība. Par Rautakalio spēles konceptu viņi zināja, tāpat kā Krikunovs ar Tihonovu (somu hokejs ir viņa stihija) zināja, ka viena no retajām pretzālēm pret šo kārtību laukumā ir tā sauktais brīvais uzbrucējs, kas apzināti paliek viduszonas tālākajā galā, tādejādi pretiniekam neļaujot spēlēt kompakti. Ar acs kaktiņu abi mūsu aizsargi taču redzēja, ka Morozovs tur kaut kur ir, bet – nenoticēja, ka AK Bars spēlētājs, kurš atradās pie vārtiem, uzreiz iedos tik drosmīgu piespēli. Līdz ar to spēles pirmās 37 sekundes bija kā mācību grāmatas nodaļa – kā mēs ar seju iegāzāmies rosola bļodā.

Tagad par abiem videofragmentiem, kurus nododu jūsu vērtēšanai. Tā ir spēles trešā trešdaļa, kad mūsu sniegums sāka izskatīties pēc konkrēta plāna, ar precīzu uzdevumu. Lūk, jums laukumā Rīgas Dinamo pret maiņu, kurā spēlē Lauris Dārziņš. Piebildīšu, ka izvēlētajā epizodē svarīgi ir saprast darba apjomu, ko izdara mūsu spēlētāji – ne mirkli nestāvot uz vietas, gan veidojot pretuzbrukumu, gan atgriežoties aizsardzībā.

Vai ievērojāt, kā epizodes sākumā Ozoliņš izvizījās kā pussargs, bet viņa vietu uzreiz piesedza Lundmarks. Tā vēl ir mūsu zona, kurā notiek mīcīšanās. Spēlētāju kopums atbildīgi spēlē gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, turklāt, uz maiņu laukumā izlekušais Melins, uzreiz piespiež pretiniekam sākt uzbrukumu. Zviedrs ir gaisa maisīšanas smailē, bet tajā pašā laikā, tieši viņš ir tas, kas Dārziņam jau mūsu zonā atņem ripu. Var uzskatāmi redzēt, ka mēs tiekam līdzi gan pretinieku ātrumam, gan savlaicīgi pārgrupējamies uz savas zonas zilās līnijas. Trīs Kazaņas uzbrucējus sagaida trīs rīdzinieki un – pretinieka radošais gars iesprūst...

Otra epizode jau ir mūsu darbs pretinieku uzbrukuma zonā.

Pāreja no aizsardzības uzbrukumā bija ļoti savākta, turklāt mūsu hokejistu darbības bija pārliecinošas – tā spēlē meistarīga komanda. Mēģiniet saskatīti visas maiņas kompaktumu atrodoties AKBars zonā – mēs esam gatavi piesegt jeb pieslēgties jebkuram laukuma metram, kurā atrodas ripa. Cibuļska izvirzīšana izcilā pozīcijā pie vārtiem, bija kā konfekte, kas atgādina Rautakalio tēzi – aizsargiem ir jācenšas pieslēgties uzbrukumam pie pirmās iespējas, radoši un brīvi. Turklāt šajā epizodē savus instinktus komandas labā savāca Ozoliņš, paliekot tuvajā aizmugurē kā pēdējais – lai gan arī varēja pa galvu pa kaklu mesties uz AK Bars vārtiem. Miķelis nodemonstrē, ka viņš prot spēlēt arī bez Laura, bet Lundmarku jau tagad gribētu nosaukt par Sējēja sezonas zādzību, noceļot šo spēlētāju no tā plaukta, kur bija tikai ar putekļiem apklāti stāvi...

Lūk, jums divos fragmentos hokejs, ko komandai grib iemācīt treneris Rautakalio. Viņam vēl neizdodas, viņš nav pratis novērtēt dažas realitātes, taču kopumā – komanda tieši pret tik spēcīgu pretinieku kā AK Bars parādīja, ka prot gan spēlēt, gan izgāzties kā vecas sētas. Citkārt būtu vajadzīga vēl viena treniņnometne, lai ar pirkstu bakstītu acīs, tagad – viss kā uz paplātes vienā mačā.