Latvija – šķēpmetēju lielvalsts? Kāpēc ne soļošanas?

Kaut arī medaļās iemest 2012. gadā neizdevās ne vīriešiem, ne sievietēm, ne Eiropas čempionātā, ne olimpiskajās spēlēs, latvieši sevi varēja mierināt ar šķēpmešanas lielvalsts statusu. Proti, gan Eiropas meistarsacīkstēs, gan olimpiskajās spēlēs no Eiropas valstīm tikai Latvijai četrās sacensībās (gan vīriešiem, gan sievietēm) bija pa trim dalībniekiem. Vistuvāk aiz muguras palika Vācija, kura olimpiādē vīriešu konkurencē piedalījās ar diviem sportistiem. Vīriešiem Eiropas čempionātā Helsinkos trīs sportisti bija arī somiem, poļiem un igauņiem, bet sievietēm – mēs kopā ar Vāciju bijām vienīgie. Londonā šajā kategorijā izcilniekos bez mums bija arī čehi, somi, poļi un amerikāņi, kā arī vācietes, ķīnietes, amerikānietes un ukrainietes. Sitam sev uz pleca?

Helsinkos sieviešu konkurencē tiešām bija leiputrija, jo visas trīs mūsu sportistes iekļuva pamatsacensībās tāpat kā vācietes. Vīriešiem... Sāpīga tēma, bet labāko divpadsmitniekā nebija neviena... Disciplīnā, kuru pieņemts uzskatīt par Latvijas nacionālo! Toties tur bija pa diviem somiem un poļiem, pa vācietim un igaunim. Olimpiādē vīriešiem tā pati bēdu leja tāpat kā amerikāņiem un poļiem, kamēr labāko divpadsmitniekā viens čehs un trīs somi. Sievietēm finālā trīs vācietes, viena ķīniete un viena latviete.

Ja nu beigās skaidrības labad vēl paņemam arī medaļu ieguvējus, tad vīriešiem tikai somiem ir pa medaļai abās sacensībās, pa vienai krieviem, čehiem, ukraiņiem un Trinidadas un Tobago pārstāvim. Sievietēm ārpus konkurences bija vācietes – četras medaļas. Tiesa, pie zelta tā arī neizdevās tikt – olimpiādē tas ceļoja uz Čehiju, no Helsinkiem – uz Ukrainu.

Pirms pasaules čempionāta sanāca parunāties ar vienīgo latviešu sportistu, kam vīriešu konkurencē izdevies tikt pie pasaules bronzas tālajā 1983. gadā. Cita starpā pieskārāmies arī jautājumam par to, vai Latvija ir šķēpmešanas lielvalsts, vai arī tikai sevi māna ar šo statusu? „Metēju jau mums ir daudz, un rezultāti kopumā nav slikti,” padarīto atzīst 1980. gada olimpiskais čempions. „Ja skatās, kas vieglatlētikā nes medaļas, tad tā pārsvarā arī ir šķēpmešana. Arī divas sudraba medaļas no olimpiādes ir atvestas.”

Tiešām, retas ir tās reizes, kad šķēpmetēji vai šķēpmetējas nepārved kādu medaļu no pasaules un Eiropas mēroga mačiem jauniešiem un junioriem. Šogad vien šķēpmetējiem pasaules jauniešu bronza, divi Eiropas U-23 zelti un bronza Eiropas jaunatnes olimpiādē. Tas apliecina, ka jaunā maiņa aug laba. Par to pārliecināts ir arī Kūla, ar kuru vairāk fokusējāmies vīriešu virzienā: „Nākotne sporta veidam ir. Tas pats Sirmais 21 gada vecumā met 84 metrus, kas ir ļoti labs rezultāts. Viņa vienaudzis Štrobinders arī ir sametis 81 metru. Tie jau ir tie potenciālie metēji. Neesmu norakstījis ne Kovalu, ne Vasiļevski, lai gan viņiem ir trīsdesmit gadi.” Bez jauno sasniegumiem, protams, neaizmirstam arī Vadima Vasiļevska un Aināra Kovala divus sudrabus Atēnās un Pekinā, kas ir vēl viens arguments šķēpa metēju lielvalsts labā.

Šogad ar paaugstināto pasaules čempionāta normatīvu pildīšanu gan īpaši spoži neveicās. Trīs sportisti (Vasiļevskis, Sirmais un Štrobinders) izpildīja tikai B normatīvu, kas no valsts dod tiesības startēt vienam atlētam. Rīt šo pozīciju sacensībās ieņems Vadims. Tad jau labāk veicies sievietēm – divas A normas (Sintai Ozoliņai-Kovalai un Madarai Palameikai) un viena – B (Līnai Mūzei). Tas liek uzdot jautājumu, vai šobrīd Latvijas vīriešu šķēpmešana ir elitē un vai sievietes pamazām nav aizgājušas solīti priekšā? Vismaz pasaules rangs par to liecina. Ja vēl gadus trīs – četrus atpakaļ pasaules spicē bija Vasiļevskis, šobrīd viņš kā labākais no Latvijas šajā sezonā ieņem tikai 23. vietu. Sievietēm Sintai ļoti augstā piektā vieta, Palameika ir divpadsmitā, bet Mūze – sešpadsmitā. Tas nozīmē, ka šosezon sievas sit vīrus vienos vārtos. Tas gan nenozīmē, ka tāpat būs arī pēc pasaules čempionāta. Vasiļevskis ir uzsvēris, ka šogad gatavojas tieši Maskavai. Un jau nākamsezon spēku samēri var mainīties. Ja vēl par dalībai pasaules meistarsacīkstēs Maskavā, tad tai noteikti patraucēja arī veselības problēmas – Zigismundam Sirmajam, Aināram Kovalam, Ozoliņai-Kovalai, tām spītēt Maskavā mēģinās Mūze, bet bez savas vainas laikam nav neviens no metējiem.

Kā tad paliek ar to šķēpa mešanas lielvalsti? Var teikt, ka vīrieši dažādu iemeslu dēļ šosezon pārsvarā kāpušies solīti atpakaļ vai stāvējuši uz vietas, bet sievietes gluži otrādi – spērušas solīti uz priekšu. Tam piekrīt arī Kūla: „Tas, ka šobrīd sievietēm iet uz augšu, vīriešiem – uz leju, ir normāli. Vienmēr jau nevar būt uz augšu. No otras puses, jaunais Štrobinders iet uz augšu.” Par to, cik daudz piederam pie pasaules varenajiem Latvijas nacionālajā vieglatlētikas disciplīnā, varēsim spriest svētdienas vakarā, kad būs beidzies pasaules čempionāts, jo dalība ir laba lieta (šogad gan arī ar to nevaram lepoties), bet visu nosaka kvalitāte, nevis kvantitāte. „Man bija liels pārsteigums, kad uz olimpiādi aizbrauca trīs vīri un trīs sievas, bet medaļu nebija,” uz atšķirību abos rādītājos norāda arī olimpiskais čempions. „Kopš 1983. gada, kad es atvedu mājās bronzu, vairāk medaļu šķēpa mešanā pasaules meistarsacīkstēs nav, kaut arī trenējas visi pamatīgi.” Tomēr par spīti šī brīža atplūdiem vīriešu šķēpmešanā, Dainis Kūla iemīļotajā jomā ir optimists: „Latvija bez šaubām ir šķēpa mešanas lielvalsts. To jau rāda medaļas mačos. Tās būs arī turpmāk, kaut arī šobrīd varbūt ir neliela lejupslīde rezultātos.” Cerams, kaut ko no šķēpmešanas lielvalsts jutīsim jau šajā pasaules čempionātā.

P.s. Un kā tad ar soļošanu? Aigara Fadejeva laiks jau gadus desmit kā pagājis. Tas ir labi, ka šogad Maskavā ir trīs soļotāji – tikpat cik šķēpmetēju. Taču pagaidām viņu izcīnītās vietas veiksmes gadījumā ir tādas pašas kā šķēpmetējiem neveiksmes gadījumā. Nekā personīga, tikai fakta konstatācija, un arī soļotājiem tāpat kā šķēpmetējiem var būt tikai labāk.